Ēdam mājās!

Draudzenes grāmatu plauktā pamanīju jauku, Zvaigzne ABC 2009. gadā izdotu, pavārgrāmatu, kuras autore ir aktrise Jūlija Visocka. Un labi, ka pamanīju!!! Jo grāmata izrādījās ļoti iedvesmojoša (lai gan par visām pavārgrāmatām to nevarētu teikt). Vienu no ēdieniem sagatavoju jau pirmajā vakarā. Izdevās ļoti garšīgi!

Cik ļoti mani aizrāva viņas vadītais kulinārais raidījums! Un par šo grāmatu varu teikt to pašu, jo grāmatā caurstrāvo šīs sievietes enerģija. Man ļoti patīk, ka šī sieviete zina, kas viņai patīk, zina, kas viņai palīdz virtuvē, un viņa nebaidās tajā dalīties ar saviem padomiem. Man ļoti patīk, ja cilvēks ir ar kaut ko aizrāvies, un šajā grāmatā var just aizrautību katrā receptē un katrā krāšņajā fotogrāfijā.

Kā saka pati aktrise: "Varbūt kādam tas šķitīs diezgan dīvaini, bet būtībā es jūtos kā uz skatuves. Tikai es neuzstājos ar Džuljetas monologu, bet gan ar šokolādes pudiņu vai ķirbju zupu; izdodas - aplausi, neizdodas - pieklājīga klusēšana vai (gadās arī tā) neslēpts izsmiekls."

Grāmata ir gan vizuāli baudāma, gan pilna ar vērtīgiem padomiem par virtuves palīgrīkiem un dažādiem produktiem - kā izvēlēties labāko, svaigāko, kā uzlabāt un kurā valstī var atrast labāko kafiju, labāko sieru un sviestu.

Kārdinājums izlikties labākam.

Sarunā ar Ojāru Rubeni pieķēros pie divām atziņām. Tas varbūt ir zīmīgi - viena ir intervijas sākumā un otra pašās beigās. Pirmā ir tā, ka "ja tu esi normāls, dzīvs cilvēks, tava dzīve pulsē un mainās atkarībā no situācijas" un tāpēc piekrītu Ojāra teiktajam, ka vienā brīdī mēs varam uzskatīt tā, bet otrā - citādi. Un cilvēka atbildes uz konkrētiem jautājumiem var attiecināt tikai uz tābrīža dzīves izjūtām. Kāds notikums var mainīt cilvēka uzskatus, ja ne pilnībā, tad vismaz kādu niansi - noteikti.
Otrā atziņa ir Ojāra Rubeņa atbilde uz pēdējo intervijas jautājumu: "visgrūtāk man ir bijis pretoties kārdinājumam izlikties labākam, nekā esmu." Šī atbilde manī raisīja dziļas pārdomas.... Tik tiešām! Vai nav tā, ka daudzas problēmas mums rodas no tā, ka mēs vēlamies izlikties gan sevis, gan citu priekšā par labākiem, nekā patiesībā esam? Šī atziņa man likās tuva arī tāpēc, ka tagad ir laiks, kad bieži dodos uz darba intervijām un tad šodien uzdevu sev jautājumu - es atbildu uz intervētāja jautājumiem tā, kā ir patiesībā, vai tā, lai es izklausītos piemērota šim amatam? Pēc tam šī izlikšanās šķītīs velta - jo pieņems darbā, nevis mani, bet to, par kuru es izlikos. Un, vai es būšu ar mieru visu laiku būt tā, kura neesmu? Tāda dīvaina sajūta!

Attiecības kā sonāte.

"Visparastākā lielā klasiskās mūzikas forma ir sonāte. Tā ir pamatā gandrīz visām simfonijām un koncertiem. Sonāte sastāv no trim galvenajām daļām: ekspozīcijas jeb ievada, kurā mazās idejas, tēmas un fragmentiņi tiek izklāstīti un iepazīstas savā starpā; izstrādājuma, kurā šīs idejas un motīvi tiek izvērsti līdz pilnīgākai, plašākajai pakāpei, bieži vien pārejot no mažora (priecīgā) uz minoru (bēdīgo) un atkal atpakaļ, un attīstās un savijas kopā vislielākajā sarežģītībā, un beidzot: reprīzes jeb kopsavilkuma, kurā tas viss tiek pausts no jauna, krāšņa, pilnīga, bagātīga brieduma izpausme, kas iemieso attīstības procesā izaugušās nelielās idejas.
Kāds tam sakars ar mums, tu varētu jautāt, ja neesi vēl atminējis.
Es redzēju, ka esam iestrēguši nebeidzamā ievadā. Iesākumā tā tam bija jābūt un tas sagādāja prieku. Tā ir attiecību daļa, kurā tu esi vislabākais: jautrs, apburošs, aizrautīgs, aizrāvies, ieinteresēts, interesants. Tas ir laiks, kad tu esi visapmierinātākais un vismīlamākais, jo nejūti nepieciešamību mobilizēt savu aizstāvēšanos, un tavs partneris apmīļo siltu cilvēcisku būtni, nevis kaktusu. Tas ir laiks, kas sagādā tīksmi abiem (..).
Bet ievadi nevar turpināties bezgalīgi; tie nevar vienkārši vēl un vēlreiz izteikt no jauna paši sevi. Tiem jāizvēršas un jāattīstās - vai arī tie nomirs no garlaicības (..).
Bet attīstības daļā ir jāpaveic zināms darbs: jāizdibina pilnskanīguma noslēpumi un atsevišķas vienības jāsavij kopā tā, lai tās labāk izceltu katra sevi un cita citu. Manuprāt, tas ir līdzīgs moments kā rakstīšanā, kad grāmatas idejai jāsāk attīstīties vai arī tālāk attīstīties tā nevar."
/Ričards Bahs "Tilts pāri mūžībai"/

Koncerts ar pievienoto vērtību.

Sajūta pēc Ainara Mielava koncerta ir tāda kā pēc labas sarunas ar psihologu. Koncerta formāts neparedz skatītāju izklaidēšanu. Drīzāk Ainara Mielava stāstījums un aizskartie temati starp dziesmām rosina domāt par dzīves vērtībām, par cilvēka prasmi dzīvot un sadzīvot. Uz to arī Ainars Mielavs rosināja: nedrīkst pārstāt domāt.... Radās tāds iespaids, ka Ainaram Mielavam par visu ir savs viedoklis un, ja nav, tad kārtīgi visu izsverot, viņš to noformulēs. Lai gan viņa devīze ir: nerunāt par to, ko nezini vai neesi pārliecināts, kā piemēram par Labradoru spēju izglābt cilvēku no sniega lavīnas. Man šķiet, ka no viņa attieksmes pret dzīvi būtu jāiedvesmojas visiem latviešiem. Jāmēģina būt godīgam pret sevi, citiem, nemētāties ar vārdiem.... Būt laimīgam būt! Prast novērtēt Latviju par latviešu valodas bagātību, par cilvēku skaistumu un tautasdziesmu melodijām. Katru rītu paskatīties spogulī un priecāties par savu skaistumu.
Koncerta laikā baudīju Ainara Mielava burvīgo balss skanējumu, viņa atklāsmes, melodijas un dziesmu vārdu dziļumu.

Meiteņu kaislības.

 
 Vakar, kad vēroju, kā mazā Dana bāž mutē mana džempera piedurkni, iedomājos, ka tās emocijas, ko redzu, man ļoti atgādina sievietes reakciju apģērbu veikalā, taustot ļoti kārotas kleitas auduma brīnišķīgo faktūru: paātrināta elpošana, lielas acis un spiegšana no prieka, kad kārotais ir mutē (nopirkts).

Prieks būt māsai! Sajūsma par māsas esamību...