otrdiena, 2019. gada 16. jūlijs

Pavisam jauns Fabiolas Nonnas stāsts par Mopsi Karlu, kas piepeši tika pie ģimenes.

Tiklīdz atnesu šo grāmatu no grāmatnīcas, vakarā meitenes ar tēti ķērās pie tās lasīšanas. Kad jautāju pēc atsauksmes, tad sākumā lasītājas kā pirmo nosauca apjukumu par to, ka nevarēja uzreiz atpazīt visus stāstā nosauktos varoņus.. kurš ir Karls, Paula, Koko un Pēteris. Iespējams, tas tāpēc, ka iepriekš ar šiem stāsta varoņiem nebijām pazīstami. Ja jūs jau esat iepazinuši mopsi Karlu, lasot par citiem viņa piedzīvojumiem, tad šāds apmulsums jums ies secen.
Vizuāli ļoti patīk grāmatas mākslinieciskais noformējums. Grāmatas attēli šķiet zīmēti sepia filtrā, kas ir ļoti acij tīkami, ar smalkām detaļām. Mani visvairāk piesaistīja iekštelpās attēlotie asprātīgie mākslas darbi gleznu rāmīšos, apspēlējot mopšu tematiku.
Adrijai (4 gadi) vismīļākā nodarbe, šķirstot grāmatu, katrā lappušu atvērumā atrast mazo rotaļu sivēnu. Laine (6 gadi) labprāt klausījās stāstu, kas atklāj situācijās iederīgās emocijas - bailes, apjukumu, satraukumu, prieku un saviļņojumu.
Šajā grāmatā skartas katrai ģimenei aktuālas tēmas, ja esat piedzīvojuši pārvākšanos uz jaunu dzīvesvietu, ja ģimenē gaidāms pieaugums un, protams, ja esat suņu mīļi!

trešdiena, 2019. gada 19. jūnijs

Frānsisas Mejas grāmata Zem Toskānas saules

Nu jau kļuvis par tradīciju tas, ka pirms ceļojuma uz konkrētu vietu, cenšos atrast dažādus iedvesmas avotus saskarsmei ar šo vietu, valsti, cilvēku sajūtām. Pirms došanās uz Lisabonu lasīju grāmatu "Nakts vilciens uz Lisabonu". Pirms ceļojuma uz Itālijas Toskānas reģionu biju dzirdējusi par filmu "Zem Toskānas saules", taču to noskatīties neizdevās. Tad pēdējā mirklī izlasīju informāciju, ka latviešu valodā ir izdota grāmata, kuras stāsts ir bijis par pamatu filmas tapšanai. Grāmata ir izdota 2009.gadā, tādēļ tās meklējumos devos uz vietējo bibliotēku.

Šobrīd, kad ar paziņas starpniecību izdevās tikt pie filmas noskatīšanās un grāmata ir izlasīta, varu droši teikt, cik labi, ka atradu šo burvīgo grāmatu, jo filma nav ne tuvu tik iedvesmojoša kā grāmata. Es esmu ļoti reti piedzīvojusi grāmatas un filmas salīdzināšanu, bet šoreiz tas patiešām ir pierādījies, ka grāmata mēdz būt nesalīdzināmi pārāka par filmas vizuālo versiju. Lai gan filmā ir iespēja redzēt Toskānas dabas un mazo pilsētiņu skatus, Itālijas tradīcijas, sajūtas. Tomēr filmā pāri visam bija galvenās varones mīlestības dēku un vientulības stāsts.
Grāmata pauž pavisam citas sajūtas. Grāmata ir par piederības sajūtu - savai mājai, dabai, ēdienam, cilvēkiem. Šo piederības sajūtu galvenokārt veido cilvēka izvēles un lēmumi. Galvenās varones Frānsisas izšķirošais, bet ne vieglais lēmums iegādāties senu māju Toskānas ielejā pavēra durvis uz mājas atjaunošanas darbu, atvēra sirdi uz visvienkāršākajām sajūtām - gūt baudu no saskarsmes ar dabu, cilvēkiem un ēdienu. Izlasot šo grāmatu es beidzot sapratu, kas cilvēku tā vilina iekopt, iekārtot savu dzīvesvietu, kāpēc cilvēki gatavi ieguldīt visus līdzekļus, darbu un pacietību mājas un zemes darbos. Tas ir gandarījums un attiecības ar šo vietu, kas turpinās un attīstās katru dienu.
Tādēļ es teiktu, ka šī grāmata ir atzīšanās mīlestībā mājai. Lūk citāts: "Kādēļ gan cilvēkus tik ļoti valdzina mājas? Manā dzimtā visi vienmēr bijuši kā jukuši, ja runa ir par paklājiem, vannasistabas flīzēm, krāsu paraugiem un tapetēm. Mums patīk domāt par dzīvi, kas norit četrās sienās. Mana māsa mēdz vaicāt: - Kāda ir viņas māja? - ar to domājot - kāda ir viņa pati?"
Rakstniecei izdodas piefiksēt un ietērpt skaistos salīdzinājumos Toskānas ainavās redzēto: "Apkārtne ir klusa un mierīga. Medus krāsas mājas, kas satupušas ielejās, izskatās pēc tikko ceptiem maizes kukuļiem, kas izņemti no krāsns." Patiešām, esot tur uz vietas Toskānā, es izjutu līdzīgas sajūtas.
Lasot grāmatu, secināju, ka mēs ar Frānsisu esam līdzīgas ceļotājas - mums patīk vērot pilsētas un skatu nianses, piefiksēt detaļas, izjust atmosfēru.
Florence grapas glāzē
Piemēram, ejot pa Florenci ziemas laikā Frānsisa atceras, kā pavadīja laiku te vasaras laikā, kad pilsēta ir pilna ar "tā sauktajiem kultūras svētceļniekiem". Viņa secina: "Skumji, ka mūsu gadsimts nav devis neko Florences skaistumam, tikai cilvēku pūļus un svina piesātinājumu gaisā." Tās bija gluži manas domas, atrodoties Florencē - tik daudz clivēku drūzmējas pilsētā, alkstot piedzīvot vēsturi, taču lielāko daļu laika pavada rindā uz mākslas galeriju vai iepirkumu centros.
Tā kā Frānsisa ir no ASV, tad brīžiem viņa salīdzina Itālijas noskaņas ar savas dzimtenes vērtībām. Piemēram, attieksmi pret vēsturi un kultūru: "Toskānieši dzīvo līdzi laikam, viņi vienkārši bijuši pietiekami gudri, lai paņemtu pagātni līdzi. Mūsu kultūra mudina sadedzināt aiz sevis visus tiltus, bet viņējā aicina šķērsot tiltus un uzturēt tos labā kārtībā." Visticamāk šī ir lieta, kas visas pasaules cilvēkus vilina šajā skaistajā zemē, arī mani.
Vēl būtiska grāmatas daļa ir ēdiens un kulinārija, kurai filmas autors ir tikai pieskāries. Frānsisa prot aprakstīt garšas, smaržas un rituālus, kas viņai saistās ar ēdienu. Tā piemēram, nodaļa "Mežonīgais augļu dārzs" iesākas ar sulīgu teikumu:"Pēcpusdienās mans mīļākais brīdis ir meloņu stunda." Vesela nodaļa ir veltīta stāstam par mājas saimnieku pirmo pieredzi ar sava dārza olīvu ražas novākšanu un olīveļļas ieguves ceļiem.
Šajā grāmatā ir piefiksētas arī receptes, nodaļā "Vasaras virtuves piezīmes" esmu sev atzīmējusi recepti, kuru alkstu izmēģināt ķiršu ražas plaukumā:
"Ķirši sarkanvīnā"
Mandeļu tradicionālā kūka Sjēnā
Nomazgājiet 1 mārciņu (450 g ) ķiršu un izņemiet kauliņus. Pārlejiet ar 1 krūzi (225 ml) sarkanvīna un sarīvētām citrona miziņām un vāriet aptuveni 15 min, palaikam apmaisot. Uzlieciet vāku un atstājiet ievilkties trīs stundas. Pasniedziet bļodās ar sulu un putukrējumu. Var pasniegt kopā ar cepumiem vai riekstu kūku. Ķiršu vietā var izmantot plūmes vai bumbierus. Paredzēts 4 porcijām.
Man ļoti patīk, kā autore katrai receptei uzraksta ievadu, kur atklājas viņas personīgā pieredze ar šī ēdiena gatavošanu.
Autores ļaušanās savai aizrautībai un ļaušanās savām izjūtām mani uzrunāja visvairāk. Šobrīd apzinos, ka es neesmu nemaz tik drosmīga, lai ļautos savām sajūtām un mērķtiecīgi piepildītu savus sapņus. Bet sapņošana un ļaušanās mazās lietās man piemīt, tāpēc šai grāmatai ir izdevies atraisīt vēl lielāku mīlestību pret Itāliju, ēdienu, traukiem un maziem ikdienas rituāliem.

pirmdiena, 2019. gada 6. maijs

Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni"

Ir pagājušas un turpinās pavasara talkas. Ar šo aktuālo atkritumu tēmu ir saistīts grāmatas "Plastmasas huligāni" sižets, un tāpēc ikkatram būtu vērtīgi izlasīt humorpilno stāstu grāmatu par mūsu ikdienā tik ierasti lietotajiem plastmasas radījumiem.

Lasot atsauksmes par šo grāmatu, neticēju, ka manām meitām 4 un 6 gadu vecumā būs interesanti klausīties šos stāstus, bet jau no pirmā atvēruma meitenes bija aizrāvušās ar notikumiem un lūdza, lai lasu nodaļu pēc nodaļas.
Ticu, ka bērnus aizrauj spraigais un aktīvais sižets. Tā kā ilustrācijas ir katrā atvērumā, stāstījums atgādina komiksa žanru. Ļoti piesaista tas, ka darbība norisinās mūsdienās un, šķiet, burtiski aiz loga, piemēram, epizode ar maisiņa ķeršanu uz tilta. Bērnu iztēli rosina tas, ka maisiņš "atdzīvojas" - runā, dusmojas, žēlojas.
Tieši šodien ar meitu iznācām no veikala, kur uz ietves mētājās maisiņš. Meita ierosināja: "Paceļam! Citādi tas var nokļūt kādam dzīvnieciņam uz galvas." Aiznesām maisiņu uz atkritumu šķirošanas tvertni. Parasti nesaku bērniem: "Fui! Neaiztiec atkritumus!" Manuprāt, atkritumi nav "fui", jo tie tikko ir bijuši uz mūsu galda, mūsu plauktos vai ledusskapī. Atkritumi ir mūsu atbildība. Un tas ir mūsu pašu lēmums, vai lietas, iepakojumi un priekšmeti tiks izmantoti atkārtoti, salaboti, pirkti ar apdomu vai tūlīt pat pēc mirkļa kļūs par atkritumu.
Agneses Vanagas grāmatā aktuālizētā tēma ir trāpījusi īstajā vietā un laikā, uzrunājot jauno paaudzi par jautājumiem, kam parasti pieaugušie nevēlas veltīt laiku un uzmanību.

otrdiena, 2019. gada 16. aprīlis

Grāmata Vakariņas (autors Hermans Kohs)

Jebkura ēdienreize ir diezgan intīms process un rituāls, jo es tam piešķiru dalīšanās un piepildījuma nozīmi... dažādos kontekstos. Piemēram, ja vakariņojam kopā ar kādu, tad veltām tam cilvēkam savu laiku un uzmanību. Ja gatavojam ēdienu kādam, tad dalāmies ar savu enerģiju, ieguldot darbu pagatavošanas un pasniegšanas procesā. Tā ir sava veida enerģijas apmaiņa. Sākot lasīt Hermana Koha grāmatu, iedomājos, ka tā būs par cilvēka ikdienišķu ēdienreizes rituālu, kas pārvērtīsies par nozīmīgu notikumu vakariņu dalībniekiem.
Lielā mērā rakstniekam izdevās pievērst manu uzmanību galvenā varoņa iekšējiem pārdzīvojumiem, nīderlandiešu mentalitātei, sabiedrības priekšstatiem par morāli, bērnu audzināšanas jautājumiem, atklātībai starp cilvēkiem un līdzās pastāvēšanai.
Galvenā esence, ko spēju izvilkt no savām pārdomām, ir saistīta tieši ar savstarpējo atklātību un godīgumu. Kur ir robeža -  starp - dzīvot savu dzīvi, kā vēlos, un rēķināties ar līdzcilvēku. Mūsdienās cilvēkiem ir vēlme pēc neaizskaramības, individualitātes un savu robežu sargāšanas un vienlaicīgi mēs alkstam būt pamanāmi, iekļaujami, ievēroti un saprasti.
Man nosaukums "Vakariņas" velk pavedienu nevis uz vakariņām, kas notika restorānā, bet uz vakariņām, ko galvenais varonis Pauls pirms vairākiem gadiem bija sagatavojis mājās. Kopā ar dēlu Mišelu viņš grasījās apsēsties pie TV ekrāna, noskatīties ikvakara sporta ziņas un apēst lieliski pagatavotus makaronus alla carbonara . Bet īsu mirkli pirms tam ieradās viņa brālis Seržs ar sievu, lai pārbaudītu, vai viņš tiek galā ar saviem pienākumiem, kamēr sieva ir slimnīcā. Šī epizode izcili atklāj Paula iekšējos pārdzīvojumus un dusmas par šī rituāla izjaukšanu.
Grāmatā pārsteidzoši smalki caurvijas cilvēka instiktīvās reakcijas uz savas, savu bērnu, teritorijas drošības sargāšanu. Slēptā un atklātā agresija ir galvenais ierocis, neskatoties, ka vakariņu rituāls notiek smalkākajā restorānā.

pirmdiena, 2019. gada 15. aprīlis

Dāņu režisora Tomasa Vinterberga filma Kursk (2018)

Pagājušonedēļ noskatījāmies filmu par katastrofu, kas notika teju pirms 19 gadiem. Varētu to nosaukt par tipisku katastrofu filmu, ja ne tās sajūtas, kuras kaut kur zemapziņā tup, kopš tās nedēļas, kad sekoju reālajiem notikumiem Krievijā Barenca jūrā.
Notikuma apstākļi ir neticami nežēlīgi un skarbi. Tas skar tikko izveidojušās ģimenes, bērnus, galvenokārt 30 gadus vecus vīriešus, kas piedalās jaudīgās zemūdenes militārās apmācībās. Ironiski, ka zemūdene bija iesaukta par "nenogremdējamo" savas uzbūves un izmantojamo tehnoloğiju dēļ. Taču tās eksplutēšanas aprakstā un noteikumos netika pieļauta iespēja, kā tā var avarēt vai uzsprāgt, līdz ar to nebija plāna, kā tādā gadījumā organizēt glābšanas operāciju. Tas izklausās tik necilvēcīgi, ka filmas laikā domas un dusmas mutuļo kā vārošā katlā. No bezatbildības līdz augstprātībai, no izmisuma līdz naidam. Galvenajiem aktieriem labi izdevās iznest sižetā klātesošās emocijas. Grūti bija izturēt viņu cerību pilnās sirdis, jo man pašai cerību nevarēja būt.
Pēc filmas manī dzīvo pārdomas par cilvēces virzību, tās attīstību. Kā karš, nežēlība un augstprātība cilvēka dzīvi saberž putekļos. Secinājums?

Cilvēces galvenā vērtība ir pazemība, taču tā mums vēl jāmācās un jārod sevī.

ceturtdiena, 2019. gada 21. marts

Filma "3 dienas Kiberonā"

Romijas Šneideres dzīvesstāsts man nebija zināms līdz Starptautiskās sieviešu dienas kino un izpētes seansam, ko piedzīvojām kopā ar māsu. Emīlijas Atefas režisētās filmas un aktrises enerğētika manī aizskāra visas maņas. Acis žilba no aktrises sejas vaibstu un ķermeņa valodas. Ar mīlestību skatījos uz katru žestu (pat uz nepārtraukto cigaretes aizdedzināšanas mirkli). Melnbaltā stilistika tikai paspilgtināja sajūtas.
Galvenā varone aktrise Romija Šneidere atvēl trīs dienas rehabilitācijai sanatorijā, kur ārsts viņai nozīmē ārstēšanos no alkohola atkarības, diētu un miegu. Viņa gan nav ar mieru ievērot neko no tā. Arī no žurnālista un fotogrāfa glaimojošâs uzmanības viņa nav gatava atteikties. Filmēšanās un filmu epizodes ir viņas dzīve un brīžiem viņas atmiņās sajūk epizodes ar dzīvē piedzīvoto..
Lai gan dzīve taču ir viss - gan pastaiga gar klinšaino jūru, gan draugu sarunas bārā, gan pağiras no rīta, gan tas, ka nerodi iespēju apvienot ğimenes dzīvi ar aktrises karjeru.
Emocijām piesātināts kinostāsts par radoša cilvēka dzīvi. Atzīstu, ka šī filma būs no tām, kas turēsies vērtīgāko topā.

trešdiena, 2019. gada 13. marts

Evelina Dacjūte "Laime ir lapsa"

Ir zināms, ka laimes jēdziens ir gan vienkāršs, gan sarežģīts vienlaikus. Katrs var nosaukt savu laimes sajūtas formulu, ja padomā, bet noķert laimes brīdi aiz astes un pateikt: "Re, tu esi man rokā!", nav tik viegli!
Kā pastāstīt bērnam, kas ir laime? Manuprāt, grāmatas "Laime ir lapsa" autorei Evelinai Dacjūtei un ilustratorei Aušrai Kjudulaitei tas izdevās neticami interesanti, mīļi un saprotami.
Ceļa motīvs, kas caurvij grāmatas sižeta līniju, atgādina, ka dzīve ir ceļš un laime ir ceļš. Katram cilvēkam un arī Pāvilam ir izvēle, pa kuru ceļu vai taku šodien iet.
Laimei nevajag daudz - prieku par iespēju ieelpot gaisu, šūpoties šūpolēs, apēst kanēļmaizīti vai sarunu ar labu draugu. Katram ir iespēja novērtēt ik uz soļa sastapto laimi. Tikai jāapgūst prasme novērtēt. Ar meitām daudz runājam par spēju novērtēt to, kas jau ir. Mūsdienu straujais laiks, planšete, dzīšanās pēc lietām parauj steigas virpulī, kad pazūd pamats zem kājām un skaidrība galvā.
Adrija lasa grāmatu "Laime ir lapsa"
Grāmatā ir apbrīnojami daudz filozofisku viļņu, kas aizskar bērnam svarīgas tēmas - ikdienas rituālus un paredzamību, pārdzīvojumu par netaisnību. Lapsas asprātīgie izteicieni par dzīves norisēm gan izskaidro, gan rosina iedziļināties šajos jautājumos. Aušras Kjudulaites ilustrācijas attēlo stāsta sirsnību, spilgtās krāsas rada dzīvesprieku, mazie komentāri zīmējumos liek smaidīt.
Laimes salīdzinājums ar lapsu un oranžo krāsu rosina meklēt savus laimes piemērus.
Šodien pirms diendusas Adrijai pastāstīju, ka Lietuvā šīs grāmatas stāsts ir iestudēts bērnu izrādē, viņa uzreiz iesaucās, ka arī gribētu šo izrādi redzēt. Būtu jauki, ja Latvijas leļļu teātrī arī mums būtu iespēja šo stāstu redzēt izrādē. Kas to lai zin, kad un kur to lapsu mums izdosies sastapt?

ceturtdiena, 2019. gada 7. marts

Mālina Pēšsone Džolito "Plūstošās smiltis"

Grāmata, ko "izrāvu" neraksturīgi sev lielā ātrumā. Tik ļoti tā mani ievilka ar galvenās varones Majas domu virpuļiem, viļņiem un atvariem. Sākumā mana valodas un lasītāja apziņa pretojās jauniešiem raksturīgajai leksikai, vārdu plūdumam, pretrunīgajām izjūtām, svešvārdu pārblīvētajai valodai, bet pēc laika šīs pašas lietas pārliecināja noticēt stāstam un galvenās varones pārdzīvojumiem.
Vislielākā grāmatas vērtība man šķita iespēja iekļūt jaunieša domu pretrunīgajā pasaulē, īpaši situācijā, kas saasina uztveri, sajūtas (lai gan jaunietim saasināta uztvere ir gandrīz nepārtraukti), taču traģiskais notikums - apšaude vidusskolas klasē un galvenās varones līdzdalība - ir ārkārtīgi smags pārdzīvojums.
Man grūti teikt, kas man šķita šausminošāk - vai acīmredzami vardarbīgais notikums klasē, ko izdarīja Sebastians, vai Majas ilgstošā saskarsme ar Sebastianu pirms šī notikuma. Emocionālā vardarbība no Sebastiana un viņa tēva Klāsa puses un emocionālā vardarbība Majai pašai pret sevi, no šī apļa pastāvīgi viņa iziet nevarēja, īpaši jau tādēļ, ka tuvinieki visādos veidos "atbalstīja" viņas palikšanu šajā aplī. Un te būtu vieta runāt par naudas, popularitātes un varas vērtību sabiedrībā... Cik ļoti tā aizmiglo acis mums visiem, kā šajās viltus vētībās izšķīst visas galvenās - ģimene, uzticēšanās, atbalsts un spēja uzklausīt un līdzpārdzīvot.

Te daži citāti, kas manās domās iecirtās visasāk:


Cietums Majai noteiktā brīdī bija glābiņš no apkārtējo nosodījuma:
"Es neienīstu cietumu. Tā ir perfekta vienatne. Tu nevari būt neviens cits, bet dažkārt tu vari nebūt vispār neviens. Lai arī šī labā sajūta nevelkas pārāk ilgi, varbūt tkai dažas sekundes (kā josta mirklī, pirms savilkat par ciešu)."

"Tiesas process ir kā murgs, kurā tu visu laiku kaut ko meklē, bet esi aizmirsis, ko īsti"

Mirklī, kad Maja ļaujas siltām jūtām, ko izjūt pret māsu Līnu:
"Vai ķermenis spēj atcerēties lietas, kas nekad nav notikušas?"

"Un tas, kas tik ilgi bija bijis tik ciets, ar asiem nagiem ieķēries manī iekšā, tas izkūst un izplūst pa visu ķermeni."

Mīlestība pret Sebastianu, kas Majas dzīvi saindēja:
"Mīlestība? Nē, mīlestības man nepietrūkst. Mīlestība nav lielākā vai tīrākā, tā nekad nav nevainojama mikstūra, tikai tāds duļķains šķīdums. Pirms pagaršošanas tā būtu jāpasmaržo. Taču pastāv risks arī tad nepamanīt, ka tā ir indīga."
Un vēl par mīlestību:
"Dzīvot ar mīļoto laimīgi līdz mūža galam, tas darbojas tikai grāmatās; "līdz mūža galam" ir gana ilgi tikai tad, ja tu esi izdomāts. Un mīlestība nav glābiņš, kas dāvā mūžīgu dzīvi."

"Varbūt laime un nelaime ir līdzīgas tajā ziņā, ka paiet laiks, iekams tu to aptver."

trešdiena, 2019. gada 6. marts

Pēteris Vollēbens "Vai dzirdi, kā koki runā?"

Dabas pasaule ir ārkārtīgi bagāta un daudzveidīga, un cilvēks atrodas nepātrauktā mijiedarbībā ar to. Mani jau sen interesē koku sugu iepazīšana, tomēr tik plašā koku sugu daudzumā ir grūti atrast orientierus. Protams, bērza mizu vai kļavas lapu mēs pazīstam visi, taču koku dzīvi izrādās var iepazīt ļoti aizraujošā veidā no dažādiem aspektiem. To mēs kopā ar meitām sapratām, pētot un lasot Pētera Vollēbena grāmatu, kas iekārtota kā skaidrojošs ceļvedis visiem zinātkārajiem bērniem un pieaugušajiem, kas gatavi doties izzinošā pastaigā uz mežu.
Iepriekš pat iedomāties nespēju, ka par kokiem un dzīvi mežā ir iespējams pastāstīt tik interesantā veidā. Autors katru koka funkciju, katru koka daļu prot sasaistīt ar cilvēka dzīvi vai cilvēka ķermeni. Piemēram, koksni viņš salīdzina ar cilvēka kauliem. "Bez kauliem tavs ķermenis būtu ļengans kā gumijas lelle, un tu nevarētu piecelties kājās" viņš pamato un ieintriģē. Cilvēkam ir asinsvadi, kokam - ūdensvadi, pa kuriem plūst ūdens un minerālvielas. Tie atrodas tuvāk koka mizai. Miza savukārt pasargā koku tāpat, kā cilvēka ķermeni āda. Koku savstarpējo saziņu autors sauc par internetu, autors izskaidro, kā koki sadzīvo ar saviem kaimiņiem, vai kokiem ir vecvecāki, vai koki guļ. Grāmatā var rast atbildes ne tikai uz jautājumiem par mežu, bet arī par koku un dzīvnieku dzīvi pilsētā, kādēļ mums koki ir svarīgi, kam noder koksne.
Bērniem patīk klausīties manis lasīto, jo autors lasītāju uzrunā kā līdzvērtīgu sarunu biedru, līdz ar to jaušama personiska attieksme. Katrā grāmatas atvērumā ir viens jautājums par izlasīto informāciju, kas ļauj pārbaudīt, vai tēmu esam sapratuši pareizi un arī savā veidā līdzdarboties. Vēl lieta, kas šo grāmatu padara par praktisku ceļvedi, ir lodziņos ierāmētajās norādes ar nosaukumu "Izmēģini!"
Mēs ar meitām jau plānojam, kā brauksim pie vectētiņa, prasīsim bērza malkas pagali, iesmērēsim vienu galu ar mazgājamo līdzekli un no otra gala pūtīsim, lai veidotos burbuļi. Te var smelties daudz ideju eksperimentiem un novērojumiem, ko veikt ar bērniem. Manuprāt, obligāti lasāma un izmantojama grāmata dabas zinību skolotājiem, bērnudārza audzinātājiem vai pārgājienu vadītājiem.
Grāmatu papildina ļoti skaistas un detalizētas fotogrāfijas un mazas ilustrācijas. Vērtīga grāmata, kas  rosina doties dabā. Meitas bieži vien, atceras par lasīto un saista to, ko sastop dabā. Par to vislielākais prieks!

svētdiena, 2019. gada 3. marts

Stīvens Presfīlds "Cīņa par radošumu"

Šīs grāmatas ienākšana manā dzīvē bija kārtējais gadījums, kad aktuālās domās rosina šķetināt sastaptais teksts. Grāmatu atradu maiņas punktā bibliotēkā un paņēmu to māsai, bet vismaz pusgadu to nevarēju atdot, jo pati aizrāvos ar grāmatā paustajām atziņām. Grāmata, kas caur radošuma prizmu atklāj cilvēka iekšējo dzinuli dzīvot, darboties, strādāt ne tikai, kad ir iedvesma, bet katru dienu.

Ko citi sauc par slinkumu vai gribasspēka trūkumu, autors sauc par pretestību. Lūk citāti, kuros autors raksturo pretestību:

"Pretestību baro bailes. Mēs izjūtam pretestību kā bailes. Bailes no kā? No sekām, ja sekosim savam sirds aicinājuma."
"Visgrūtākais nav rakstīšana. Visgrūtākais ir piespiest sevi sākt. Bet sākt traucē pretestība."(par rakstniekiem)
"Lielākajai daļai no mums ir divas dzīves. Viena, kurā mēs dzīvojam, un otra - nenodzīvota - dziļi mūsos. Bet starp tām atrodas Pretestība."

"Ikviena rīcība, ko nosaka mūsu augstākā, cēlākā, cildenākā, - nevis zemākā puse, ikviena tāda rīcība saskaras ar pretestību."

"Kā atpazīt pretestību? Pretestība ir visur. "saprātīgais izskaidrojums" ir pretestības PR speciālists."

Otra tēma, kas man šķita iepriekš tik labi neuzklausīta, ir par profesionālisma un amatierisma atšķirībām:

"Profesionālis mīl savu darbu. Viņš atdodas tam ar visu savu sirdi. Taču viņš neaizmirst, ka darbs nav viņš pats."

  • Profesionālis nemistificē savu darbu.
  • Profesionālis nepieņem attaisnošanos.


  • Profesionālis neatsakās no palīdzības.
  • Profesionālis velta sevi tehnikas apgūšanai - mācās no citiem.

Ko varētu saukt par maģisku radošumā? Tikai neatlaidīgu darbu:

"Tuvojoties noslēpumam, galvenais - katru dienu sēsties pie galda un izdarīt mēģinājumu.
"Lēmuma pieņemšanas maģiskais spēks. Gētes dzejoļa ideja: "Neatkarīgi no tā, kas ir jūsu spēkos vai ko jūs sapņojat paveikt - sāciet rīkoties."

Ego un Es pretstatījums:

Sapņi nāk no "Es", idejas nāk no "Es", mēs tiecamies uz "Es". "Es" tiecas radīt un attīstīties. Ego tic materiālajai eksistencei. Ego patīk pasaule tāda kāda tā ir.

Mākslinieks un hierarhija:

"Hierarhija māksliniekam ir postoša. Hierarhijā mākslinieks lūkojas augšup. Lai gan vienīgais, kurp viņam būtu jāskatās, ir viņa iekšējā pasaule."
Vai esi orientēts uz hierarhiju vai uz savu unikālo darbošanos?
"Mākslinieks un māte - tie ir līdzekļi, nevis radītāji.Viņi nerada jaunu dzīvību, bet tikai iznēsā to. Lūk, kāpēc dzemdības ir tik pazemības pilna pieredze."
"Jaunajai dzīvībai jāļauj piedzimt viņa paša dēļ, nevis domājot, ko mēs saņemsim par to."

piektdiena, 2019. gada 1. marts

Anglija. Novērojumi.


Viesojoties Anglijā pirmo reizi, novēroju, ka šīs valsts kultūra, arhitektūra un cilvēku uzvedība atšķiras no vides, kuru ierasts piedzīvot. Šīs valsts tradīcijas un cilvēku ieradumi padara Angliju gan svešādu, gan ļoti vilinošu. Jau tagad zinu, ka ļoti vēlētos uz turieni atgriezties.

  • Stingrā laipnība. Anglijā uz ielas jutos laipnības ieskauta - reklāmu vietā uz stabiem aicinājumi uz ietves atvēlēt vietu arī citiem, izmantot sabiedrisko transportu, nevis personīgo automašīnu, lai gaiss tīrāks un ielas brīvākas. Taču šai angļu laipnībai ir svarīga iezīme, ko iepriekš tik izteikti nekur nesastapu - stingrs ietvars, kas laipnību piepilda ar jēgu. Viņi laipnību apzināti izmanto tam, lai ikviena dzīve kļūtu ērtāka un patīkamāka.
  • Veci cilvēki. Tik daudz vecu cilvēku - ielās, parkos, veikalos,
    elektriskos ratiņkrēslos - nebiju sastapusi nekur iepriekš. Ļoti daudz arī strādājošu senioru. Tas rada iespaidu, ka viņi noteikti nav mājāssēdētāji. Viņi aktīvi rosās, dodoties pastaigās, ceļojot, strādājot, nezaudējot optimismu un smaidu, jo nekur nemanīju īgnus večukus.
  • Aukstā un karstā ūdens maisītāji.
    Pirmo reizi dzīvē sastapos ar tik neērti iekārtotiem ūdens padeves krāniem, kas izbūvēti tā, ka karstais un aukstais ūdens tek no atsevišķām caurulēm. Tas vēlreiz pasvītro angļu konservatīvo dabu, kas pat ērtības labad negrasās mainīt savas tradīcijas. Šādi krāni bija lielākoties visur – kafejnīcās un mājvietās, kur nakšņojām. Iespējams, tas saistīts ar vecās arhitektūras labi saglabāto stāvokli. Tādā veidā viņiem nav vēlmes pārbūvēt to, kas labi un jāsaka – skaisti – kalpo joprojām.
  • Ēdiens. Braucot uz Angliju, nevajadzētu cerēt uz ceļojumu gastronomijas pasaulē. Pēc mūsu novērojumiem garšīgu ēdienu ir diezgan grūti atrast. Ja mums bija izdevies atrast labu brokastošanas vietu, tad pie tās arī turējāmies visus rītos, ko pavadījām tajā pilsētā. Viņiem lielā cieņā ir sviestmaizes, pildītie pīrāgi, arī desertos nospiedoši ir miltu izstrādājumi. Ja ir
    vēlme labi paēst, tad iepriekš konkrētajā pilsētā rūpīgi jāizpēta labākās kafejnīcas un restorāni. Piemēram, Braitonā pusdienās apēduši krabju nūjiņu izstrādājumus nosauktus par jūras veltēm (15 paundu vērtībā), tad vakariņās izskrējām vairākus kvartālus, līdz nejauši atradām Džeimija Olivera restorānu, kur izdevās labi paēst. Ne velti viņš ir kļuvis par veselīga un daudzveidīga ēdiena sūtni gan pašā Anglijā, gan visā pasaulē.
  • Tradīcijas arhitektūrā. Katrai pilsētai, kuru apmeklējām, ir raksturīgas noteikta veida mājas un var manīt, ka, pat būvējot jaunas ēkas, tiek ņemti vērā senās arhitektūras noteikumi. Salīdzinot ar to, ka mūsu pilsētas ir “piegružotas” ar dažāda veida daudzstāvu mājām, tad Anglijā acis apbrīnā ieplešas un elpa aizraujas par tik skaisti veidotu monolītu skatu arī lielākās pilsētās. Piemēram, Bristole izceļas ar krāsainām ēku fasādēm, kas kā māsas viena otrai sastājušās blakus, Kembridžā – no akmeņiem vai ķieģeļiem būvētas mājas ar skaistām, smagnējām durvīm, Kotsvoldas reģionā - gaiši dzeltenā akmens māja, kā likts, būs rožu krūma un dzīvžoga ieskauta. Šāda estētika rada miera sajūtu. Varbūt no šīs vides angļi smēlušies savu vēsā miera stāvokli?
Varētu vēl turpināt gan par angļu humoru. Pamanīju, ka asprātīgos izteicienus viņi labprāt ierāmē un stiprina pie sienas (pat tualetē) vai uzdrukā uz apsveikuma kartītēm. Vēl viņu lielā draudzība ar suņiem. Nācās būt arī restorānos, kur apmeklētāji ar suņiem ir vairākums. Iespējams, iemesls ir tāds, ka vēsturiski viņiem ir populāra mednieku tradīcija un tad suņi ir svarīgākie kompanjoni. 

pirmdiena, 2019. gada 25. februāris

Paskāls Mersjē Nakts vilciens uz Lisabonu.

Šīs grāmatas nosaukums man pavīdēja domās, tiklīdz ar vīru bijām nopirkuši biļetes ceļojumam uz Lisabonu. Māsa manu vēlmi ņēma vērā un uzdāvināja to brīdī, kad jau biju piemirsusi. Tātad iesāku to lasīt jau pirms ceļojuma un turpināju lasīt arī lidmašīnā, un vēl kādu laiku pēc tam.
Pirmais mistiskais notikums, kas skāra galveno varoni, ievilka mani līdzi un jau pēc dažām izlasītajām lapaspusēm sapratu, ka šī grāmata man ļoti daudz nozīmēs.


 Kas šo grāmatu padara par īpašu?

  • Detektīvveida sižeta līnija. Jau no bērnības atceros, ka mani vilināja detektīvi un sekošanai to atrisinājumam (jau sākot no Komisāra Rekša filmām līdz Erkila Puaro izmeklēšanām). Grāmatā ir vairāki pavedieni, kas aizvelk Gregoriusu no savas ikdienas dzīves. Sievietes izteiktā frāze portugāļu valodā, antikvariātā atrastā Amadeu Pradu grāmata "Vārdu zeltkalis", valodas studēšana, brauciens uz Lisabonu, satiktie cilvēki, bezmiegs.
  • Patīk, kā viens dzīves pavērsiens un Gregoriusa aizķertā interese rosina viņu būt aktīvam, meklet, turpināt attīstīties, meklēt saskarsmi ar svešiem cilvēkiem.
  • Lisabonas ielu apraksti, ceļojuma laikā ieraudzītās vecās un pusabrukušās ēkas, to apraksti grāmatā.
  • Vecāku un bērnu attiecību līnija. Tēva prasības un gaidas (muguras sāpes, tiesneša amats). Mātes gaidas, lai dēls ir gudrākais, labākais. Pradu attiecības ar māsu, kurai viņš izglāba dzīvību, pateicībā viņa ziedo savu dzīvi brālim.
  • Dzīves jēgas, dzīves sasniegumu tēma.
  • Vientulība caurvij katru grāmatas lappusi.

Citāti:

"No tūkstoš pieredzēm, ko piedzīvojam, vārdos mēs ietērpjam, augstākais vienu. Starp visām šīm mēmajām pieredzēm slēpjas tās, kuras nemanāmi piešķir mūsu dzīvei veidolu, nokrāsu un melodiju."[297.lpp.]
"Saprast sevi: vai tas ir atklājums vai radīšana? Vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai viņa paša interese par mani?" [318.lpp.]
"Kad esam sapratuši, ka visa rīcībā un piedzīvošanā esam plūstošas smiltis...Ko tas nozīmēja cieņai?" [322.lpp.]
"Es mīlu tuneļus. Tie ir cerības simbols: kaut kad atkal kļūs gaišs. Ja vien patlaban nav nakts." [326.lpp.]

otrdiena, 2019. gada 5. februāris

Kadzuo Išiguro “Tāla kalnu ainava”


Lasot šo grāmatu, patiešām pārņem sajūta, it kā skatītos uz kalniem tālumā. Tādos mirkļos mani parasti pārņem pārdomas par cilvēka bezspēcību un pat niecību. Mānīgais grāmatas rāmums domas plosa ar jautājumiem, neizpratni un mulsumu.
Cilvēkā ik mirkli, ik sekundi ienāk desmitiem domu, pārdomu, atklāsmju. Tikai līdzcilvēki par tām neko nenojauš, negrib zināt, varbūt grib zināt, bet baidās, no savas reakcijas, savas atbildes.
Grāmatas galvenās varones Etsuko pārdomu un atmiņu stāsts ieveda mani mazpazīstamajā laikā un vietā - Japānas pilsētā Nagasaki pēc otrā pasaules kara beigām atombumbas izpostītajā teritorijā. Etsuko ir bērniņa gaidībās, taču apkārtējo cilvēku pieredzētie zaudējumi, kara stāsti, iepazītās kaimiņienes Sačiko un noslēpumainās dabas meitenes Mariko savādā izturēšanās aizved viņas ikdienas domas prom no sevis.
Atmiņas uzjundī brīdī, kad pēc tikko notikušās meitas Keiko pašnāvības pie Etsuko ciemojas jaunākā meita Niki. Arī viņu starpā ir plaisa, ko jautājumi, sarunas un atmiņas tikai palielina.

otrdiena, 2019. gada 29. janvāris

Režisora Paolo Sorrentīno filma "Silvio"

Sorrentīno ir viens režisors, kura rokrakstu iepazinu, kad ar māsu skatījāmies filmu "La Grande Belleza" ("Dižais skaistums"). Rokraksts ir neatkārtojams un īpašs ar to, ka filma uztverama kā mākslas darbs. Ko es domāju ar vārdu savienojumu "kino mākslas darbs"?
Filmā vizuālie paņēmieni izmantoti ne tikai, lai izstāstītu stāstu, bet arī, lai uzrunātu (kairinātu) skatītāja priekšstatus, stereotipus, iedomas par vispārpieņemtām norisēm sabiedrībā un cilvēka iekšējā pasaulē.
Mākslinieks spēlējas ar eksistenciāliem prestatiem: dzīvība un nāve; skaists un neglīts; jaunība un vecums; vientulība un sabiedrība.
Varētu piekrist tam, ka režisors veido filmas kā vienu kopēju stāstu ar noteiktu mērķi paust skatītājam savas domas par dzīves jēgas šķautnēm, jo abas iepriekš redzētās filmas "Dižais skaistums" (2013) un "Jaunība" (2015) aizskar un atklāj līdzīgus tematus par eksistenciāliem jautājumiem. Par to var lasīt arī manos iepriekšējos bloga ierakstos, ko publicēju pēc filmu noskatīšanās.
Man ļoti patīk pamanīt un apcerēt režisora ironiskās metaforas, pārspīlējumus, salīdzinājumus. Piemēram, filmas ievadepizode ar jēriņu, kas sastingst kondicionētāja gaisā. Es to uztvēru kā cilvēka apstulbināto prātu populāras politikas iespaidā. Un filmas izskaņā no gruvešiem izceltā kailā Jēzus Kristus skulptūra ir prestats kino epizodēm ar atkailināto cilvēku miesu krāšņo villu, dārzu un baseinu fonā. Aizraujoši klausījos Silvio un viņa mazdēla dialogu, kad vectēvs attaisnoja savu iekāpšanu sūdos. Politikas salīdzināšana ar pārdošanas vai mārketinga sfēru. Un šādu situāciju un dialogu ir ļoti daudz, kas filmu padara par izklaidi un smadzeņu vingrināšanu vienlaikus.

trešdiena, 2019. gada 16. janvāris

Filma "Viss, ko debesis atļauj."

"All That Heaven Allows" Duglass Sirk (1955)
Šim kino piedzīvojumam mani uzaicināja māsa. Un pirmā asociācija, izlasot filmas anotāciju, bija - "to, ko sabiedrība neļauj, debesis gan atļaus." Ditas Rietumas kinolekcija pirms filmas bija vispusīgas informācijas pilna. Beidzot spēju definēt, kas mani kā kinoskatītāju saista melodrāmas žanrā. Tā ir emociju koncentrācija, tuvplāni un paredzamu notikumu virknējums. Paredzamība savā ziņā nomierina. Es kā skatītāja alkstu emociju intensitāti. Šajā dzīves posmā labprāt skatos filmas drāmas žanrā, bet Duglasa Serka filma mani apbūra ar sava žanra tīrību, naivumu un gleznainām dekorācijām. Patiešām - bija gan briedītis, gan kamīns, gan apsniguši lauki, gan kokteiļi, gan kuplās un spilgtās kleitas piecdesmito gadu modē.
Citreiz, skatoties tik klišeju pilnas filmas, rodas aizkaitinājums ar domu: "kāpēc jārāda tik acīmredzamas un primitīvas situācijas?" Tikai ne šajā gadījumā. Gan D.Rietumas stāstījums par filmas vērtību kino attīstības kontekstā, gan filmas vizuālās kompozīcijas, ko brīžiem varētu pārvērst par apsveikuma kartītēm, gan sabiedrības stereotipu izgaismošana šo kino seansu padarīja par neaizmirstamu. Īsta Ziemassvētku pasakas filma!

ceturtdiena, 2019. gada 10. janvāris

Vakariņas improvizējot. Lēcas ar karamelizētiem sīpoliem un šampinjoniem.


Tā kā mani ļoti aizrauj kulinārā pasaule, tad bieži vien aizdomājos, kā rodas tik foršās receptes, kas uzrunā no žurnālu un interneta portālu lappusēm. Un tad arvien biežāk pienāk tādi vakari kā šis, kad speciāli nav iets uz veikalu, bet vakariņas jāgatavo. Tad svarīgi noķert iedvesmu aiz astes un jāgatavo no tā, kas ir pieliekamajā. Jo biežāk gatavoju, jo vieglāk iedomāties, kādus produktus var kombinēt un kas garšos labi. Šoreiz veiksmīgi krita loze uz šādiem produktiem:

  • lēcas 
  • sarkanais sīpols
  • šampinjoni 
  • Timiāns
  • Medus, ingvera, smiltsērkšķu mērce
  • Sāls, nedaudz cukura un pipari
Lēcas novārīju pēc iepakojuma instrukcijas, pirms tam pa to laiku, kamēr gāju pēc bērniem uz dārziņu, uz kādu stundu iemērcu ūdenī.
Sīpolu uz vidēji karstas pannas karamelizēju ar sāli un  šķipsnu cukura, tad palielināju karstjmu un šâvu klāt daiviņâs sagrieztus šampinjonus, piebēru timiānu, piparus, pēc kādām 5 min ielēju šļuku sīrupainăs medus - ingvera mērces, pēc păris minūšu karsēšanas bēru klāt arī lēcas. Izdevās garšīgas veğetāras vakariņas, ko vēl varētu papildināt ar fetas siera krikumiem. Šoreiz gan man tāda nebija.  

ceturtdiena, 2019. gada 3. janvāris

2018.gadā redzētās filmas

Pēc māsas publicētā redzēto filmu saraksta arī man radās vēlme apkopot vienā sarakstā visu šogad redzēto filmu nosaukumus. Filmu saraksts ir diezgan garš. Protams, bija mēneši, kad kinoteātri apmeklēju biežāk, un bija arī "tukšāks" laiks. Tas lielā mērā arī atkarīgs no kinoteātru repertuāra. Mans uzticamākais orientieris kino pasaulē ir māsa. Pusi no sarakstā esošajiem kino seansiem bijām apmeklējušas kopā. Man ļoti patīk ar viņu apspriest iespaidus un pārdomas pēc kino notikuma. Katrs kino apmeklējums man ir notikums, kas atstāj nospiedumus domās, sajūtās un pieredzē. Desmit no tām izcēlu treknrakstā. Tās ir tās filmas, kuras, šobrīd šķiet, atstājušas visdziļākās pēdas manā sirdī. Vēl gribētu izcelt Čaplina filmu "Cirks", kas ir kino klasikas zelts. Uz to mani uzaicināja māsa un, man šķiet, šis bija ļoti vērtīgs kino seanss - var pat teikt - ieguldījums kino mākslas izpratnē. Interesanti, ka pagājušā gadā arī bija viens tāds nozīmīgs seanss - ar filmu "Sanseta bulvāris" (1911).

Turpinājums
Аритмия (Aritmija)
Darkest Hour (Tumšākā stunda)
Nameja gredzens TV
Don't worry, he wont get far by foot (Neuztraucies, tālu viņš netiks)
Kriminālās ekselences fonds
Call me by your name (Sauc mani savā vārdā)
In the Fade (Izzūdūšie)Dotais lielums: mana māte TV
Manifesto (Manifests)
Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā)
Četri balti krekli TV
Mērijas ceļojums
Gribētos būt aplim (par baletdejotāju Alekseju Avečkinu)
Liv & Ingmar (2012) (Līva un Ingmars)
Довлатов (Dovlatovs) (par rakstnieku Sergeju Dovlatovu Ļeningradā)
Zoja
Laika tilti
First Man (Pirmais cilvēks uz mēness)
Лето (Vasara)
Circus, 1928 (Cirks)
Homo Novus
Wildlife (Mežonīgā dzīve)
Baltu ciltis
You Were Never Really Here, 2017 (Tevis te nebija)
Zimna wojna (Aukstais karš)
A Star Is Born (Zvaigzne ir dzimusi)
Unga Astrid (Astrīdas Lindgrēnas jaunība)
Die Farbe des Ozeans (Okeāna krāsa)
Ma Ma TV
Lady Bird (Laiks lidot)