trešdiena, 2013. gada 19. jūnijs

Ošo "Māksla audzināt bērnu"

Ļoti daudz atziņu ieguvu, izlasot šo mazo grāmatiņu. Te būs man nozīmīgākās:

  • Dot bērnam dzīvību ir viens, bet uzņemties mātes lomu - pavisam kas cits. Ikviena sieviete spēj dot bērnam dzīvību, tas ir ļoti vienkārši. Bet, lai sieviete būtu māte, ir nepieciešama milzīga māksla, milzīga sapratne. (..)
  • Mēs neuzskatām mātes par visradošākajiem cilvēkiem pasaulē. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ vairums sieviešu nekļūst par izcilām māksliniecēm un izcilām dzejniecēm, - viņām tas nav vajadzīgs, viņas var būt izcilas mātes.
  • Neuztver to pārāk nopietni, pretējā gadījumā tu iznīcināsi bērnu. Tava nopietnība kļūs iznīcinoša. Uztver to kā rotaļu. Tā ir atbildība, bet tā jāuztver ar rotaļīgumu. Spēlē ar bērnu tā kā ar mūzikas instrumentu. Ļauj bērnam kļūt par Tavu instrumentu. Spēlē uzmanīgi, bet rotaļīgi. Ja kļūsi nopietna, bētns sāks just tavu nopietnību, viņš tiks sadragāts un sakropļots. Neapgrūtini bērnu, nesāc uzskatīt, ka tu viņa labā dari kaut ko diženu. Jā, tu dari brīnišķīgu darbu, bet tu dari to pati sev. (..) Un nekad neuzskati, ka bērns tev ir kaut ko parādā. Tieši otrādi. Jūties pateicīga par to, ka viņš izvēlējies tevi par savu māti. Ļauj savai mātes lomai zelt un plaukt caur bērnu. Ja spēsi ziedēt savā mātišķumā, tu mūžam būsi pateicīga bērnam.

Vai bērnam ir tiesības uz privātumu?

  • Pastāv bailes - bailes no tā, ka bērns, atstāts neierobežots jau no paša sākuma, kļūs tik inteliģents, tik modrs, tik zinošs, ka sacelsies. Bet nevienam nepatīk dumpinieki, visi vēlas paklausīgus cilvēkus.
  • Vecāki mīl paklausīgu bērnu. Tomēr atceries, ka paklausīgais bērns gandrīz vienmēr ir muļķis. Nepakļāvīgais bērns ir inteliģents, taču viņš netiek ne respektēts, ne mīlēts. Vai nu viņam jārod kompromiss ar sabiedrību, vai arī jādzīvo ar tādu kā vainas apziņu. Dabiski, viņš jūt, ka nav bijis labs bērns vecākiem, ka nav padarījis viņus laimīgus.
  • Atceries, ka Jēzus vecāki nebija priecīgi par Jēzu, ka Budas vecāki nebija laimīgi ar Budu.
  • Bērnam ir nepieciešams privātums, jo viss, kas ir skaists, rodas vienatnē. Atceries to. Tas ir viens no dzīves pamatlikumiem. Saknes aug zem zemes. Ja tu tās izroc no zemes, tās sāk mirt. Tām ir nepieciešams privātums, absolūts privātums.
  • Bērniem ir jāpalīdz, lai viņi varētu uzdot jautājumus, bet vecākiem vajadzētu atbildēt uz tiem tikai tad, ja viņi patiešām zina atbildes. Un pat tad, ja vecāki zina atbildes, viņiem būtu jāsaka tas, ko Buda mēdza teikt saviem skolniekiem: "Neticiet tam, ko es saku! Es runāju no savas pieredzes, bet, tiklīdz es to atklāju jums, tas kļūst nepatiess, jo tā nav jūsu pieredze. Klausies manī, bet neticiet. Eksperimentējiet, izziniet, meklējiet."
  • Ne rozes var kļūt par kliņģertītēm, ne kliņģerītes par lotosiem. Ir iespējams tikai viens: Ja lotosam rastos doma kļūt par rozi un rozei rastos doma kļūt par kliņģerīti, un kliņģerītei neatliktu nekas cits kā kļūt par lotosu, tad nebūtu vairs ne lotosu, ne kliņģerīšu, ne rožu, jo visa rozes enerģijatiktu izniekota, tai cenšoties kļūt par kliņģerīti."
  • Justies vainīgam ir viena lieta, uzņemties atbildību - pavisam kas cits. Es mācu jums atbildību. Ko es domāju ar atbildību? Tu neesi atbildīgs ne savu vecāku, ne Dieva, ne priestera priekšā. Tu esi atbildīgs savas iekšējās esības priekšā. Atbildība ir brīvība. Atbildība ir sapratne. Vainas apziņa liek tev justies vārgam. Atbildības izjūta liek justies stipram. Ar atbildības izjūtu tevī atmostas sirds, pašpārliecinātība, ticība. Tāpēc dzīvo īstu dzīvi - saskaņā ar savu iekšējo balsi, nevis saskaņā ar kādu citu balsi no nekurienes.

Kā lai nepieļauj tās pašas kļūdas?

  • Ja vēlies, lai tavs bērns būtu vieds, nekad nemāci viņam gudrību. Ja vēlies, lai tavam bērnam būtu skaidrība par dzīvi, lai viņš izjustu patiesu iekšēju atbildību par dzīves situācijām un cilvēkiem, nepiepildi viņu ar uzskatiem par to, kas ir labs un kas - ļauns, jo viņš nedzīvos tavā laikā. Tu nevari iepriekš zināt, kādā laikā bērns dzīvos un kādas būs viņa dzīves situācijas.
  • Nav citas saiknes ar Visumu kā tikai radošums. Ja tu vienkārši veģetē, neko neradot... un ir miljoniem cilvēku, kas visu savu dzīvi nodzīvo, neko neradot. Tādi cilvēki nav saskaņā ar Visumu. Bet būt saskaņā ar Visumu ir labi, veselīgi.
  • Gudrība vienmēr rodas brīvībā. Tā nedzimst universitātēs.
  • Ja tu gribi būt gudrs, ja tu gribi būt inteliģents, tev būs jākļūst par dumpinieku. Tev būs jācīnās pret daudziem māņiem, tik daudziem stulbiem uzskatiem, ko cilvēki domā esam par absolūto patiesību. Tu visus kaitināsi. Tev būs jāļauj sev pilnībā atbrīvoties no pagātnes, no visa celvēces mantojuma. tas tevi padarīs mežonīgu, brīvu.


  • Ja tev ir bail no grūtībām, tad labāk neradi bērnu. Radīt dzīvu būtni un pēc tam to iznīcināt tikai sava mīļā miera labad ir ļoti necilvēcīgi. Bērni ir visvairāk paverdzinātā ļaužu šķira cilvēciskajā sabiedrībā, visvairāk ekspluatētā, turklāt tas notiek "viņu pašu labā".
  • Visa civilizācija, visa cilvēces evolūcija ir aizsākusies ar Ādama un Ievas nepakļaušanos. Viņi ēda no gudrības koka.
  • Tas ir veids, kā bērni tiek audzināti, - "Cieni vecākus cilvēkus!" Kāpēc gan? Tikai tāpēc, ka viņi ir veci? Vai vecums ir kaut kas cienījams? (..) Pareizi audzinot bērnu, viņš būtu jāciena. Vecie cilvēki drīz nozudīs, turpretī bērnam priekšā vēl ir gara dzīve, ko dzīvot.

Par izglītības sistēmu.

  • Līdz šim izglītība ir bijusi vērsta uz mērķi: tas, ko tu apgūsti, nav svarīgs; svarīgi ir eksāmeni, kas būs pēc gada vai diviem. Tas padara nākotni nozīmīgu - nozīmīgāku par tagadni. Tādējādi tagadne tiek upurēta par labu nākotnei. Un tas kļūst par dzīvesveidu. Tu vienmēr upurē šo brīdi par labu kaut kam, kas nav tagad. Tas rada neaprakstāmu tukšumu dzīvē.
  • Skolotājs tika izglītots pirms trīsdesmit gadiem. Trīsdesmit gadu laikā viss ir mainījies, bet skolotājs turpina atkārtot to, kas viņam reiz mācīts. skolotāja zināšanas novecojušas, un tādejādi viņš padara novecojušus arī skolniekus. Tāpēc manā nāktnes redzējumā skolotājam nav vietas. Skolotāju vietā būs padomdevēji, virzītāji.