pirmdiena, 2012. gada 9. jūlijs

Bel Ami un Jūgendstila mode

3.jūlijā ar ģimeni nolēmām doties uz pasaulslavenā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādi no Parīzes «Jūgendstila mode», kas tiek ekspoēta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Izstāde patiešām ir apbrīnojama: cik gan daudz vajag pacietības un "apmātības" ar modi (labā nozīmē), lai savāktu un saglabātu tik senu, izsmalcinātu un skaistu tērpu kolekciju! Un to papildināja lieliski aksesuāri: somiņas, spogulīši, ķemmes, cepures, balles piezīmju grāmatiņas, apavi un saulessargi, kas radīja patiešām īstu tā laikmeta atmosfēru. Spriežot pēc tērpu audumu skaistuma, mežģīņu smalkuma un pieskaņoto aksesuāru izsmalcinātības, var secināt, ka cilvēki tajā laikā pret lietām attiecās īpaši uzmanīgi, tāpēc tas laikmets, sķiet, ir patiešām apbrīnas vērts.
Un šīs izstādes atmosfēru manī atdzīvināja vakardien redzētā filma "Dāmu mīlulis" (Bel Ami, 2012) ar Robertu Patinsonu, Umu Tūrmani un Kristinu Riči galvenajās lomās. Filmā attēlotie notikumi norisinās tieši Parīzē ap 1890. gadu, kad arī izstādē redzētie tērpi ir tapuši un valkāti. Filmā varēja redzēt  tērpu, aksesuāru mēbeļu un vides jūgendstilisko smalkumu. Bet filmas galvenās atklāsmes, protams, slēpās nevis tērpu smalkumos un ballīšu vērienīgumā, bet gan cilvēcisko attiecību robežsituācijās. Cik tālu cilvēks var iet naudas dēļ? Kas cilvēkam ļauj pilnvērtīgi dzīvot: gods, godkāre, atriebības kāre, mantkārība, seksuālā iekāre, varaskāre? Vai nav tā, ka "kārumus" tomēr der ierobežot savā ēdienkartē? Kādā brīdī notiek tā, ka apkārtējie sāk patiešām ciest no galvenā varoņa apsēstības. Augsti vērtējams aktieru darbs un domas raisošs Gija de Mopasāna romāna motīvu atainojums.

piektdiena, 2012. gada 6. jūlijs

Iespēja būt mīlētai...

Iepriekš vairākkārt esmu dzirdējusi un lasījusi, ka gaidību laiks ir visskaistākais laiks sievietes dzīvē un ka šis ir tas laiks, kad dzīve jābauda ar visām maņām. Protams, līdz brīdim, kamēr pati to piedzīvoju, bija grūti iedomāties, vai tiešām tas ir tik brīnumaini. Jo īpaši tādēļ, ka līdzās tam izskan brīdinājumi par "kaitēm" un grūtībām, ko grūtnieces mēdz piedzīvot.
Un man ir radusies vēlme piefiksēt tos mirkļus, kad man blakusesošie cilvēki likuši man justies īpašai un lutinātai. Es centīšos šos mirkļus saglabāt savā patīkamo mirkļu lādītē, lai varu to ik pa laikam atvērt un atcerēties, cik tomēr laimīga esmu un cik jauki un mīļi cilvēki ir man blakus.
Pirmais mirklis, ko atceros ar smaidu, ir dzestrā rītā vīra māsīcas un kaimiņienes pasniegti šokolādes gabaliņi, ko pabaudīt pie kafijas. Šķiet, ka sīkums, bet tajā brīdī jūti to mīļo attieksmi, ka cilvēks par mani padomājis.
Otrais mirklis, kad vīrs atved no tirgus veselu groziņu ar zemenēm un manu mīļo peoniju pušķi. Lai gan šis "lutinājums" bija manis pašas izčīkstēts, vienalga bija patīkami, ka vīrs nepaslinkoja un tomēr aizbrauca uz tirgu (ņemot vērā, cik ļoti viņam nepatīk pa tirgiem staigāt:))
Vēl viens notikums ir māsas un mammas lasītās un atvestās meža zemenes. Tās bija tik garšīgas un mīļas!
Kolēģu dāvātie ziedi pirms manas došanās atvaļinājumā, māsas dāvinātā grāmata par "Pirmo nedēļu brīnumu", vīramātes spontāni nopirktais un uzdāvinātais puķuzirņu pušķis ielas tirdziņā, vīra un draudzenes Sanitas komplimenti par to, cik labi izskatos, nesenais kaimiņienes sirsnīgais smaids un apsveikums, vīra dāvinātais pedikīrs, kas vēl tiks baudīts, mūsu kaķīša rīta murrāšana un gulēšana blakus - šie visi mirkļi liek man smaidīt un mīlēt dzīvi un pasauli.