otrdiena, 2012. gada 25. septembris

Dž. Trollopa "Bērni pūrā"

Stāsts par to, kā bērnu dzīves notikumu uztvere atšķiras no pieaugušo dzīves uztveres un cik grūti šīm bērna  un pieaugušā pasaulēm saskarties un saprasties. Īpaši grūti tas ir tādos brīžos, kad vecāki šķiras, atrod citu cilvēku un atkal rodas attiecību samezglojumi. Kā lai atrod zelta vidusceļu uz savas dzīves piepildījumu un bērna pasaules nesagraušanu?

pirmdiena, 2012. gada 24. septembris

6 STIĶI


Latviešu īsfilmu programmā ir iekļauts Unas Rozenbaumas darbs «Logs», Dāvja Kaņepes «Noklausīšanās», Ilzes Kungas-Melgailes «Gaismas zīmes», Paula Ķestera «Personību veikals», Elīnas Eihmanes filma «Gūtenmorgens un trešā acs», kā arī «Lielā Kristapa» ieguvēja - Ivo Brieža īsfilma «Filma». 
Latviešu valodas sinonīmu vārdnīcā vārds "stiķis" skaidrots kā joks, triks un pekstiņš. Tiešām katrā no filmām ir kāds negaidīts un gaidīts pavērsiens vai joks, kas tiek izspēlēts ar skatītāju. Katra filma ir īpaša, interesanta un vērta, lai to redzētu. Prieks, ka ir dota iespēja redzēt visas šīs filmas vienuviet.

trešdiena, 2012. gada 19. septembris

Psiholoģiskais vampīrisms filmā Notes on a Scandal (2006)

Filma par cilvēka iekšējiem dēmoniem. Aizraujošs sižets, filmas stāsts pastāstīts ar ļoti smalki izstrādātu detaļu palīdzību. Lielisks aktieru tēlojums. Filmas beigās ir vēlme aizstāvēt jauno skolotāju Šebu Hartu (Cate Blanchett), kaut gan patiesībā nevar atrast iemeslus vainot vienu vai otru notikumu attīstībā. Filma ir par cilvēka psiholoģiskajiem dēmoniem, ar kuriem katrs mēģina cīnīties vai sadzīvot pa savam. Un kuram ir tiesības pateikt, kā dzīvot ir pareizi? Interesanti, ka tēma atklāta caur skolotāja profesijas prizmu, kas tiek uzskatīta par pareizuma etalonu.
Paldies māsai par dalīšanos ar saviem kinotēkas krājumiem!

trešdiena, 2012. gada 12. septembris

Cerība izglābt laulību (Hope Springs, 2012)

Šķiet, ka sižets un galvenā doma ir pavisam vienkārša un ka filmas temps ir tāds lēnīgs un plūstošs, bet filmas veidotājiem ir izdevies noskaņot mani uz vajadzīgā viļņa. Filmas problēma - laulātā pāra ikdienas ritums bez savstarpējas ieinterēsētības vienam par otru - ir atklāta tieši ar šo lēnīgo sižeta ritmu. Ar atkārtotajām ikdienas darbībām un ieradumiem, kas Keju (Meryl Streep) sāk kaitināt, parādīts, cik traģiski var pārvērsties divu cilvēku dzīve, ja kopdzīve kļūst par ieradumu, nevis baudu un prieku. Tāpēc Kejai rodas doma, ka attiecībās ar vīru kaut kas jāmaina. Bet savukārt viņas vīrs Arnolds (Tommy Lee Jones) to uzskata par stulbu ideju, par kuru vēl jāmaksā barga nauda...
Tēmas, kas tiek apspriestas pie psihoterapeita (Steve Carell), ir gan komiskas, gan sāpīgas, bet ļoti vērtīgas. Lai gan šis pāris ir nodzīvojis kopā jau 31 gadu, tie paši uztraukumi, man šķiet,var skart jebkuru pāri jebkurā vecumā. Un tas šķita visaizkustinošākais. Otrs cilvēks var sniegt gan patīkamus brīžus, gan kaitināt, gan sāpināt, bet, ja ir vēlme būt ar viņu kopā, tad ik pa laikam jāatgādina gan sev, gan viņam, kāpēc esat kopā. Un vēl viens atklājums ir skaista melodija un dziesma no filmas: Sam & Ruby "Ain't love something"

pirmdiena, 2012. gada 9. jūlijs

Bel Ami un Jūgendstila mode

3.jūlijā ar ģimeni nolēmām doties uz pasaulslavenā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādi no Parīzes «Jūgendstila mode», kas tiek ekspoēta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Izstāde patiešām ir apbrīnojama: cik gan daudz vajag pacietības un "apmātības" ar modi (labā nozīmē), lai savāktu un saglabātu tik senu, izsmalcinātu un skaistu tērpu kolekciju! Un to papildināja lieliski aksesuāri: somiņas, spogulīši, ķemmes, cepures, balles piezīmju grāmatiņas, apavi un saulessargi, kas radīja patiešām īstu tā laikmeta atmosfēru. Spriežot pēc tērpu audumu skaistuma, mežģīņu smalkuma un pieskaņoto aksesuāru izsmalcinātības, var secināt, ka cilvēki tajā laikā pret lietām attiecās īpaši uzmanīgi, tāpēc tas laikmets, sķiet, ir patiešām apbrīnas vērts.
Un šīs izstādes atmosfēru manī atdzīvināja vakardien redzētā filma "Dāmu mīlulis" (Bel Ami, 2012) ar Robertu Patinsonu, Umu Tūrmani un Kristinu Riči galvenajās lomās. Filmā attēlotie notikumi norisinās tieši Parīzē ap 1890. gadu, kad arī izstādē redzētie tērpi ir tapuši un valkāti. Filmā varēja redzēt  tērpu, aksesuāru mēbeļu un vides jūgendstilisko smalkumu. Bet filmas galvenās atklāsmes, protams, slēpās nevis tērpu smalkumos un ballīšu vērienīgumā, bet gan cilvēcisko attiecību robežsituācijās. Cik tālu cilvēks var iet naudas dēļ? Kas cilvēkam ļauj pilnvērtīgi dzīvot: gods, godkāre, atriebības kāre, mantkārība, seksuālā iekāre, varaskāre? Vai nav tā, ka "kārumus" tomēr der ierobežot savā ēdienkartē? Kādā brīdī notiek tā, ka apkārtējie sāk patiešām ciest no galvenā varoņa apsēstības. Augsti vērtējams aktieru darbs un domas raisošs Gija de Mopasāna romāna motīvu atainojums.

piektdiena, 2012. gada 6. jūlijs

Iespēja būt mīlētai...

Iepriekš vairākkārt esmu dzirdējusi un lasījusi, ka gaidību laiks ir visskaistākais laiks sievietes dzīvē un ka šis ir tas laiks, kad dzīve jābauda ar visām maņām. Protams, līdz brīdim, kamēr pati to piedzīvoju, bija grūti iedomāties, vai tiešām tas ir tik brīnumaini. Jo īpaši tādēļ, ka līdzās tam izskan brīdinājumi par "kaitēm" un grūtībām, ko grūtnieces mēdz piedzīvot.
Un man ir radusies vēlme piefiksēt tos mirkļus, kad man blakusesošie cilvēki likuši man justies īpašai un lutinātai. Es centīšos šos mirkļus saglabāt savā patīkamo mirkļu lādītē, lai varu to ik pa laikam atvērt un atcerēties, cik tomēr laimīga esmu un cik jauki un mīļi cilvēki ir man blakus.
Pirmais mirklis, ko atceros ar smaidu, ir dzestrā rītā vīra māsīcas un kaimiņienes pasniegti šokolādes gabaliņi, ko pabaudīt pie kafijas. Šķiet, ka sīkums, bet tajā brīdī jūti to mīļo attieksmi, ka cilvēks par mani padomājis.
Otrais mirklis, kad vīrs atved no tirgus veselu groziņu ar zemenēm un manu mīļo peoniju pušķi. Lai gan šis "lutinājums" bija manis pašas izčīkstēts, vienalga bija patīkami, ka vīrs nepaslinkoja un tomēr aizbrauca uz tirgu (ņemot vērā, cik ļoti viņam nepatīk pa tirgiem staigāt:))
Vēl viens notikums ir māsas un mammas lasītās un atvestās meža zemenes. Tās bija tik garšīgas un mīļas!
Kolēģu dāvātie ziedi pirms manas došanās atvaļinājumā, māsas dāvinātā grāmata par "Pirmo nedēļu brīnumu", vīramātes spontāni nopirktais un uzdāvinātais puķuzirņu pušķis ielas tirdziņā, vīra un draudzenes Sanitas komplimenti par to, cik labi izskatos, nesenais kaimiņienes sirsnīgais smaids un apsveikums, vīra dāvinātais pedikīrs, kas vēl tiks baudīts, mūsu kaķīša rīta murrāšana un gulēšana blakus - šie visi mirkļi liek man smaidīt un mīlēt dzīvi un pasauli.

trešdiena, 2012. gada 27. jūnijs

Meitene manī...

Šobrīd manā galvā ir aktuāls jautājums par meitenīšu un puisīšu dzimšanu. Man pašai galvā ir tāds stereotips, ka sievietei dzīvē ir daudz grūtāk kaut ko sasniegt, ka sieviete ir otrās šķiras cilvēks, ka sieviete ir vājais dzimums daudzos aspektos. Tas laikam tāpēc, ka es tā jūtos... Vai varbūt kaut kur dziļi zemapziņā man tas jau ar mātes pienu iebarots? Vienai paziņai manas mammas vecumā pastāstīju, ka visticamāk mūsu ģimenē piedzims meitenīte un saņēmu savu "bumerangu" atpakaļ, jo viņa teica: "Nu nekas! Gan jau ne pēdējais bērniņš!" (ar tādu domu, ka nākamajam noteikti jāsanāk puisītim).
Tāpēc tagad bieži domāju, kā mainīt savu attieksmi pret meitenēm. Viņas taču parasti ir tik skaistas, radošas, apbrīnu izraisošas būtnes! Galu galā - bez viņām taču mēs neturpinātos! Visticamāk jāsāk ar sevi - jāmaina attieksme pret sevi. Es taču esmu meitene, un esmu laimīga meitene! To atgādināšu sev un mēģināšu novērtēt! Jo tas taču būs jānodod savam turpinājumam!

piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis

Goran Gora koncerts mežā un Dikļu pils izcilība

Sestdien devāmies uz Dikļu pili. Mūsu atpūta sākās jau Limbažu Pilsmuižas krodziņā, par kuru Guntars pēc atmiņas atcerējās kā vietu, kur kādreiz labi paēsts. Krodziņš tiešām iepriecināja gan ar apkalpošanu, gan ēdiena kvalitāti, gan omulīgo un veclaicīgo atmosfēru.
Pēc tam steidzāmies uz Dikļu pili, kur bija paredzēts Goran Gora koncerts. Dikļu pils klētī bija ļoti patīkama atmosfēra: dzērienu bārs savdabīgā stikla terasē, pie sienām gleznas, un skatuve bija noformēta meža noskaņā - projektors izgaismoja skaistu meža attēlu, starp instrumentiem rēgojās putnu izbāžņi un skatuves priekšā, kur sēdēja pats dziedātājs, atradās lapsa.
Koncerts noritēja augstākajā līmenī - instrumentu dažādība, ļoti laba skaņas kvalitāte un labākie skaņdarbi. Tas viss ļāva izbaudīt skaistu mūziku un pozitīvas emocijas.  Lai gan pirmspēdējās dziesmas "The Girl In The Backseat" laikā mani pārņēma aizkustinājums, un es ļāvu vaļu asarām...dažkārt aizkustinājums un asaras arī ir pozitīvas emocijas.
Vakars turpinājās tikpat romantiski un patīkami: pastaiga Dikļu pils pagalmā, izsmalcinātas vakariņas restorānā un sen, sen nepiedzīvota vannošanās pirms miega.
No rīta izbaudījām peldi baseinā un plunčāšanos baseinā, pēc tam sātīgas brokastis saulainajā pils verandā. Te arī savstarpēji apmainījāmies iespaidiem ar jaunu pāri. Saruna lieliski papildināja brokastu atmosfēru.
Ne velti Dikļu pils sevi sauc par izcilu vietu - mums izdevās izbaudīt izcilu atpūtu!

otrdiena, 2012. gada 3. aprīlis

Dārglietu rīts "Rīgas Biržā"

Sestdien, 31.marta rītā, ieejot pa Rīgas biržas durvīm, Vecrīgas rāmais klusums nemanāmi pārtop par aktīvu cilvēku rosību, lai apskatītu Faberžē juvelierizstrādājumus. Šoreiz māsu sarīkojumā nolēmām iepazīt Rīgas Biržas muzeja vaigu un līdz ar to apskatīt vēsturiskos un pasaulslavenos Faberžē juvelieru nama darbus.
Ļoti atbilstošs šķita ekspozīcijas noformējums - katrs juvelieru darbs norobežots no apkārtējās mantkārīgās pasaules. Apkārt tumsa, izgaismoti tikai paši darbi. Kas tie ir - mākslas darbi, sadzīves priekšmeti, rotaslietas, īpašnieka mantiskā stāvokļa apliecinājums? Visticamāk, ka viss kopā!
Man vislabāk patiktu pieskarties un apēst kādu karotīti ikru no sudraba ikru servēšanas trauka, kas veidots puķkāposta veidolā ar skaistu vāciņu, kuram virsū uzrāpies mazs gliemezītis, vai arī nogaršot kādu desertu no ūdensrozes lapas vai magones formas deserta trauka. Smalki!
Un žēl, ka netiku pasēdēt skaistajā, noslēpumainajā stūrītī uz dīvāna, ko izgaismoja mājīgu galda lampu stari. Bet varbūt citreiz?
Pati Rīgas birža atjaunota ļoti grezni, moderni, plaši un atbilstoši savām funkcijām. Arī muzeja kafejnīca un suvenīru bodīte vilināt vilina ienākt un pavadīt laiku.
Prieks iepazīties!

svētdiena, 2012. gada 1. aprīlis

Cilvēki tur (2012) Aiks Karapetjans

Aiks Karapetjans jau kopš pirmās redzētās viņa intervijas aizrāva ar savu personību, ar savu viedokli un ar savu harizmu. Tāpēc viņa filmu "Cilvēki tur" ļoti vēlējos redzēt, kamēr vēl bija iespēja. Un vakar tāda iespēja beidzot pavērās.
Filmētāja, aktieru un režijas darbs padarīja šo filmu baudāmu un aizraujošu. Tematika savā ziņā ļoti līdzīga filmas "Kolka cool" domai, bet pasniegta pavisam citā veidā. Un tas filmu padara par vērtību.
Dažbrīd filmas epizodes šķita pārāk rupjas, riebīgas, un galvā šaudījās doma, vai tiešām mums blakus cilvēki dzīvo tādu dzīvi. Vai tā mēdz būt? Bet laikam esmu pārāk naiva - tā jau ir tā noziedzīgā pasaule, kura "iesūc" cilvēkus savā varā. Pat dažbrīd pret cilvēka paša gribu.... Cik katra cilvēka griba ir stipra? Vai dzīves vidi mainīt ir cilvēka spēkos? Te jau pavīd filmas psiholoģiskais aspekts.
Noteikti gribētu redzēt arī nākamās Aika Karapetjana filmas.

pirmdiena, 2012. gada 20. februāris

Gaismas avots

Varbūt, ja nebūtu gaismas, mēs nezinātu, kas ir tumsa un mums nebūtu bail no tās? Lai gan mums jau tāpat patīk gaisma, tomēr cilvēks gaismas avotus mēģina padarīt vēl skaistākus, vēl dažādākus.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādē varēja apskatīt, cik dažādi gaisma var izgaismot telpu: gan uzbāzīgi, gan klusināti, gan nemaz neizgaismot... tikai atmirdzēt!
Man vistuvākais bija Latvijas dizaineru mammalampa un skandināvu lampu dizains. Kaut gan bija interesanti secināt, ka arī lampa var būt laikrādis, emociju paudējs un mākslasdarbs. Un, redzot dažas no laikrāžu lampām, atcerējos, ka kādu laiku atpakaļ tieši tāda galda lampa stāvēja gandrīz katram uz galda.
Tomēr labi, ka ir brīdis, kad lampu varam izslēgt - brīdis, kad ejam gulēt vai brīdis, kad mūs izgaismo dabas gaismas avots - saule!
Paldies māsai, kas ierosināja šo apgaismojošo izstādi! SisHol rules! :)

ceturtdiena, 2012. gada 16. februāris

Aukstais Palladium. Karstā Linda Leen.

Palladium zāle sagaidīja vēsi, bet par laimi koncerta apmeklētāju piebiedrošanās telpu un atmosfēru sasildīja. Koncerts kavējās. Izskatījās, ka kaut kas nogāja greizi ar krēslu izvietošanu, jo viens puisis vairākas reizes nesa krēslus klāt. Tiklīdz grasījāmies par koncerta kavēšanos "pasūdzēties" twiterī, gaismas tika izslēgtas un CINEMA piedzīvojums sākās.
Koncerta pirmā daļa tiešām iepriecināja un pat sajūsmināja. Divas dziesmas, Lindai sēžot pie klavierēm, aizkustināja pat līdz asarām. Skaņa augstā kvalitātē. Skaisti! Ļoti patika Goran Goras piedalīšanās. Lai gan pirmā dziesma "I do" bija jau dzirdēta, bija prieks baudīt šo duetu. Dziesma patiešām izdevusies lieliska! Otrā dziesma "Swim, Robert, swim " patīkami pārsteidza - tik asprātīgs un jautrs priekšnesums! Vēl pirmajā daļā tik izpildītas vairākas pasaulslavenas kompozīcijas franču, spāņu un angļu valodā, ko harmoniski papildināja videoprojekcijas.
Pauzē šķita iederīgs Kaspara Zemīša priekšnesums un stāstījums par Nokia telefonos skanošo standartmelodiju, kas izrādās ir neliela daļa no spāņu komponista Francisco Tarregas skaņdarba.
Otrā daļa šķita mazliet samākslota. Tā bija visticamāk domāta tāda roķīgāka, bet kopumā man tā šķita mazāk vērtīga nekā pirmā. Kā arī vilšanos sagādāja Lindas Leen otrais tērps - man viņas koncerti asociējas arī ar skaistiem, daudzveidīgiem un krāšņiem tērpiem, bet šoreiz vajadzēja samierināties ar vienu tērpu, jo otrais tērps bija neforši pārveidots pirmais.
Kopumā pietrūka pārāk izslavētā koncerta saistība ar kino, jo tagad videoprojekcijas savos koncertos izmanto gandrīz visi mākslinieki, tāpēc to esamība neradīja kino noskaņu. Bet, ja salīdzina ar koncertu Arēnā Rīga, - šis bija tāds intīmāks, un varēja just dialogu ar skatītāju un brīvāku atmosfēru. Jebkurā gadījumā - Lindas Leen balss skanējums, emocijas, kā arī Kaspara Zemīša muzikālais pavadījums liek par koncertu atcerēties ar smaidu sejā!

sestdiena, 2012. gada 28. janvāris

Atziņas no decembra

Kad uzziedējusi 27.decembrī dāvinātā hiacinte, radās iedvesma apkopot atziņas no decembrī dzimušo dzejnieku pasākumā, kas notika Baznīcas ielā 30, Raiņa un Aspazijas mājā.
Anrī Lafošels lika aizdomāties par to, kad valoda gatava. Vai tad, kad tā ir mirusi? Un kad cilvēks ir gatavs?
Rūtas Ventas dzejolis, kas palicis prātā: "Tik cik runcis pieraudājis...Vai runcis vainīgs pie tā, ka no mūsu mīlestības nekas nav palicis?"
Agitas Dragunas atziņa: "Vieglāko ceļu izvēlas daudzi, bet - savu - grūtāko- retais!"
Inga Pizāne vēl tad, kad decembrī nebija sniega, runāja par to, ka "Melnajās ziemas naktīs/ pat sniegam ir bail krist.."
Tagad nu kļūvis gaišāks, un sniegs ir uzdrošinājies būt daudz.