sestdiena, 2020. gada 25. janvāris

Olivjē Burdo grāmata "Gaidot Bodžanglu"

Sākot lasīt šo grāmatu, nodomāju, ka visticamāk to nepabeigšu, jo grāmatas sižets un noskaņa neievilka. Tomēr, dzirdot tik labas atsauksmes par šo grāmatu, un apņēmība pabeigt iesākto darīja savu, un grāmatu pabeidzu. Nolēmu uzrakstīt savas pārdomas, jo mani pārsteidza grāmatas nobeigums un pēcgarša. Šajā gadījumā man patika nevis pats grāmatas lasīšanas process, bet pārdomas, kas radās, aizverot pēdējo grāmatas lapu.
Grāmatas apakšvirsraksts: "Tas ir patiesais stāsts, kurā netrūkst parastu melu un ačgārnu melu, jo dzīve bieži vien ir tieši tāda." Tas atspoguļo manas pārdomas par šo grāmatu - no vienas puses saprotu, ka dzīve var ritēt tā neierasti un ikdienas norises var aizstāt ar ikvakara ballītēm. No otras - mans racionālais prāts negribēja pieņemt tādu hipijisku dzīves stilu un nevar noticēt tādai ikdienai un attiecībām.
Lai gan attiecību tēma, manuprāt, ir šīs grāmatas dārgums un ieguvums. Mani aizkustināja iejūtīgās dēla un mātes attiecības, arī jutekliskās sievas un vīra attiecības. Ģimenes savstarpējā mīlestība, pieķeršanās un atbalsts. Mātes īpašais psiholoģiskais stāvoklis, dzīves uztvere un attieksme pret dzīvi rosina domāt par normām un nenormām. Kaut ikvienam cilvēkam būtu tuvinieki, kas pieņemtu viņa īstumu, esību un rīcību ar tādu iejūtību un mīlestību, ar kādu to darīja galvenās varones vīrs un dēls!

piektdiena, 2020. gada 24. janvāris

Lindas Rozenbahas grāmata "Gaidības un radības ar prieku"

Šo grāmatu pārlasīju otro reizi. Un šobrīd esmu pateicīga sev, ka, esot bibliotēkā, roka pastiepās to paņemt atkārtoti pirms trešajām dzemdībām. Līdz šim biju atcerējusies, ka grāmata iedvesmo noticēt sev, savām gaidību un radību izjūtām, rada pārliecību, ka cilvēka ķermenis ir apveltīts ar brīnumainām fiziskām un garīgām spējām.
Otro reizi lasot, atklāju, ka grāmatā ir tik daudz izskaidrojoša materiāla par sievietes fiziskām sajūtām gaidību, radību un pēcdzemdību periodā. Katrā nodaļā ir atziņas un veselas atkāpes, kuras burtiski prasās būt izrakstītas, pasvītrotas un uzdrukātas uz izkārtiem plakātiem ginekologa kabinetā un dzemdību zālē.
Tagad, kad esmu piedzīvojusi divas dzemdības, varu teikt, ka pirmajās dzemdībās pavisam nebiju sagatavojusies tam, kas ar mani notiks. Drīzāk nebiju ieguvusi pārliecību, ka dzemdības spēju vadīt pati, tas ir, sekot savām fiziskām un psiholoģiskām izjūtām, uztvert tās nopietni, uzņemties atbildību par tām un aizstāvēt tās. Tas izklausās ļoti vienkārši: "Uzticies sev!", bet, ja to nav pierasts darīt ikdienā un vēl jo vairāk pavisam svešā un ekstremālā situācijā, tad tā ir gandrīz neiespējamā misija. Vecmāte Dina Ceple uzsver: "Nevajag dzemdības atstāt nejaušības ziņā, jo mazuļa piedzimšana ir viņa lielākais dzīves notikums un mammas lielākie dzīves svētki, jo visas pārējās dzimšanas dienas būs tikai dzimšanas atceres dienas." Viņa bērniņa dzimšanai iesaka gatavoties līzdīgi kā kāzām - vienam no lielākajiem notikumiem mūsu dzīvē. Ja aizdomājas, tad mūsu sabiedrībā kāzu gatavošanas procesam bieži vien esam gatavi veltīt desmitkārt vairāk resursu enerģijas, finansiālā un emocionālā ziņā, izvēloties un pērkot skaistāko kleitu, pasūtot garšīgāko torti, pārdomājot tās dienas katru minūti, savukārt bērniņa piedzimšanas dienu pieņemam kā pašsaprotamu, un ļaujam tai notikt bez gatavošanās.
Fotografēja Inga Pizāne
Otrajām dzemdībām jau biju apņēmusies gatavoties, izvēloties dzemdību vietu un cilvēkus, ko vēlos kā atbalstu. Biju sapratusi, ko nevēlos piedzīvot atkārtoti kā pirmajās dzemdībās. Tātad līdzīgi kā kāzās, mēs izvēlamies svinību vietu un kāzu vadītāju, ielūdzam viesus, ko satikt. Nodaļā "Dzemdību plāns" vecmāte Dina Ceple precīzi raksturo radību norisi divos scenārijos: mediķu vadītās un aktīvās dzemdības. Un es esmu piedzīvojusi abus veidus.
Fotografēja Inga Pizāne
Grāmatā ir apbrīnojami saprotami un skaidri aprakstīts katrs pirmsdzemdību un dzemdību posms, nianses, kurām pievērst uzmanību par vēlamo dzemdību pozu, kādus jautājumus uzdot vecmātei, lai saprastu, vai sadarbība būs saskaņota.
Īpaši vērtīga šķiet nodaļa "Kad nāks ĪSTĀ diena", jo te aprakstītas sievietes psiholoģiskās sajūtas, par kurām reti piemin citās grāmatās, piemēram, par to, ka sievietei pēkšņi rodas daudz spēka, vēlme rosīties, un svarīgi atrast virzienu, kurp vērst šo enerģiju, kādēļ var būt bezmiegs, bailes par gaidāmo. Tad skan iedrošinājums, ka pamazām bailes kļūst blāvākas, dodot ceļu dzimšanas dienas pieņemšanai.
Svarīgas ir arī fiziskās sajūtas - vēdera noslīdēšana, dzemdes treniņkontrakcijas, dzemdes kakliņa saraušanās, gļotu korķa izslīdēšana, par iespējamiem dzemdību sākuma scenārijiem un
, kā atšķirt priekšvētnešus no dzemdībām.
"Elpa - lielais palīgs dzemdībās. Ieelpa mūs apgādā ar skābekli, bet izelpā atslābst muskuļi. Izelpā (arī dziļā nopūtā) atslābinās maksts un starpene, bet tas palīdz bērnam turpināt ceļu."
Skaistākais radību apzīmējums: "Radības - šķiršanās sāpes (jo māte palaiž vaļā bērniņu, savā veidā no viņa atvadās, jo viņš taču vairs nebūs tik cieši saistīts ar māti) un jauna tikšanās."
Fotografēja Inga Pizāne
Labi, ja šim notikumam var nodoties. Uzticēties. Paļauties. Domāt, ka viss notiek uz labu. Iejusties tādā kā peldēšanā - ūdens tevi nes, viļņi nāk savā ritmā, un tu peldi tiem līdzi. Elpo tiem līdzi...

Šo grāmatu varētu citēt un citēt... Novēlu katrai topošai māmiņai sastapties ar šo grāmatu un smelties zināšanas, skaidrojumu un iedvesmu uzticēties sev, piedzīvojot brīnumaino radību norisi.

otrdiena, 2020. gada 21. janvāris

Satikšanās pakāpieni jau tuvu... atziņas no sarunas ar dzemdību vecmāti.

Ar katru dienu, nakti un pat stundu noskaņojos bērniņa sagaidīšanai. Ieklausoties savā ķermenī, jūtu, ka tas brīdis ir tuvu.
Pirms pāris nedēļām satikos ar izvēlēto vecmāti Līgu. Viņa rosināja padomāt par daudzām lietām. Gan par praktiskām, ko paņemt līdzi uz dzemdību namu, bet arī par garīgām un emocionālām, piemēram, apzināt savu spēku, apņemšanos un varēšanu, ko izmantot dzemdību procesā.
Kā arī atgādināja, ka dzemdības taču ir svētki - bērniņa dzimšanas diena! Tas mani rosināja nedaudz mainīt emociju rakursu - patiešām - tas būs ne tikai darbs, bet arī beigu beigās dzimšanas diena!!!
Viņa aicināja noformulēt tās darbības vai norises, kas man palīdzētu un ko es pati varētu iesākt, dzemdību sākumposmā, piemēram, tējas dzeršana, dušas apmeklējums, elpošanas ritms. Ja ne miegs, tad vismaz snauds un atpūta pirms intensīva darba.
Labi palika atmiņā viņas teiktais, ka jāvēro arī tas, kā dzemdību procesā jūtas bērniņš - viņa pašsajūta un sirdstoņi var norādīt, ka dzemdību poza vai kādas darbības viņam nešķiet piemērotas, tāpēc jāmeklē līdzsvarota sadarbība.
Sarunājām sazināties brīdī, kad jutīšu sāpes un kad nolemšu doties uz dzemdību namu. Atkarībā no situācijas tiksimies vai nu uzņemšanas nodaļā vai jau dzemdību nodaļā. Viņa pastāstīja, ka pie uzņemšanas parasti uzdot it kā ierastus jautājumus par grūtniecību, piemēram, pēdējo mēnešreižu datumu. Tas tiek uzdots ne tikai informācijas iegūšanas dēļ, bet arī tādēļ, lai pavērotu, kāds ir dzemdētājas stāvoklis - cik adekvāti viņa uzvedas un pārdzīvo ritošās kontrakcijas.
Nosauca arī vairākus iemeslus, kad uz dzemdību namu doties steidzamā kārtā, piemēram, ja noplūst augļūdeņi, bet dzemdību kontrakcijas nesākas vai noplūst zaļgani augļūdeņi. Tā kā streptokoka analīze man ir negatīva, tad šajā gadījumā iemesla nav steigties.
Mans jautājums bija, vai ir vērts lejuplādēt un sekot kontrakciju intervālu skaitīšanas aplikāciju. Iepriekšējās dzemdībās to nedarīju. Pēc vecmātes ieskatiem tas nav obligāts palīgs, drīzāk būtu jāseko savai sajūtai un nevajadzētu sevi lieki "uzvilkt" ar minūšu skaitīšanu.
Un svarīgākā doma, ko paņēmu līdzi no sarunas, ka kontrakcijas un sāpes ir ceļš un soļi uz satikšanos, tāpēc tās jāuztver ar pieņemšanu un pateicību.