Sākot lasīt šo grāmatu, nodomāju, ka visticamāk to nepabeigšu, jo grāmatas sižets un noskaņa neievilka. Tomēr, dzirdot tik labas atsauksmes par šo grāmatu, un apņēmība pabeigt iesākto darīja savu, un grāmatu pabeidzu. Nolēmu uzrakstīt savas pārdomas, jo mani pārsteidza grāmatas nobeigums un pēcgarša. Šajā gadījumā man patika nevis pats grāmatas lasīšanas process, bet pārdomas, kas radās, aizverot pēdējo grāmatas lapu.
Grāmatas apakšvirsraksts: "Tas ir patiesais stāsts, kurā netrūkst parastu melu un ačgārnu melu, jo dzīve bieži vien ir tieši tāda." Tas atspoguļo manas pārdomas par šo grāmatu - no vienas puses saprotu, ka dzīve var ritēt tā neierasti un ikdienas norises var aizstāt ar ikvakara ballītēm. No otras - mans racionālais prāts negribēja pieņemt tādu hipijisku dzīves stilu un nevar noticēt tādai ikdienai un attiecībām.
Lai gan attiecību tēma, manuprāt, ir šīs grāmatas dārgums un ieguvums. Mani aizkustināja iejūtīgās dēla un mātes attiecības, arī jutekliskās sievas un vīra attiecības. Ģimenes savstarpējā mīlestība, pieķeršanās un atbalsts. Mātes īpašais psiholoģiskais stāvoklis, dzīves uztvere un attieksme pret dzīvi rosina domāt par normām un nenormām. Kaut ikvienam cilvēkam būtu tuvinieki, kas pieņemtu viņa īstumu, esību un rīcību ar tādu iejūtību un mīlestību, ar kādu to darīja galvenās varones vīrs un dēls!
