pirmdiena, 2016. gada 10. oktobris

Marte Meo terapijas iepazīšana psiholoģijas dienu ietvaros

Psiholoģijas dienu ietvaros organizētos pasākumus gaidu uzreiz ar rudens iestāšanos. Pirmkārt, viegli pārskatāma programma, kurā vienkopus var atrast informāciju par semināriem un lekcijām par daudziem interesantiem un lietderīgiem tematiem. Un otrkārt, tie ir bezmaksas, tāpēc ir vieglāk sadūšoties uz kādu no tiem aiziet. Aizvadītajā piektdienā devos uz Ineses Taubes vadīto semināru par Marte Meo metodi. Lūk skaidrojums no semināra apraksta: "Marte Meo ir uzmundrinoša terapija, kas balstās uz spēkiem, kas jau ir ģimenē. Tā ir veidota tā, lai sniegtu konkrētu, praktisku un saprotamu informācija par bērna attīstību. Pētījumi rāda, ka pozitīva interakcija maziem bērniem ietekmē viņu dzīvi visā tās garumā. Tādēļ Marte Meo metodes pamatinformācija balstās uz dabiskās attīstības modeli."
Manis gūtās atziņas, kurās vēlējos padalīties:

  • Tā kā Marta Meo nozīmē "paša spēkiem", tad vēlreiz sev atgādināju, ka daudz neizmantotu resursu ir pašā cilvēkā, pašā ģimenē. Metodes būtība - analizēt īsus ikdienas situāciju video, kurā mijiedarbojas vecāki un bērns, tādā veidā smeļoties pozitīvas darbības modelīšus, ko izmantot turpmāk.
  • Viens no semināra dalībniekiem - pamatskolas skolotājs - dalījās ar atziņu, par kuru nebiju aizdomājusies. Mūsdienās bērni baidās kļūdīties. Tāpēc baidās doties pie tāfeles, baidās ko uzsākt. Ar šausmām atskārtu - ar mani ir tieši tāpat! Es baidos kļūdīties, un tāpēc bieži vien minstinos kaut ko darīt, kaut ko uzsākt, uzticēties sev...
  • Trešā atziņa - ar bērnu nevajag rotaļāties, jāļauj rotaļāties viņam pašam, jāļauj izrādīt iniciatīva. Vienkārši jāprot būt līdzās. Tādā veidā arī bērns uzdrošinās izdarīt ko nepareizi (t.i. pa savam), mēģina darbu vai aktivitāti paveikt līdz galam.
Nākamajā bloga ierakstā uzrakstīšu atziņas, ko guvu, dodoties uz individuālo psihologa konsultāju.

ceturtdiena, 2016. gada 1. septembris

Adrijas dumpinieciskums (divi gadiņi)


Divi gadiņi bērna vecumposmā - dumpinieka laiks! Un Adrijas uzvedībā to var stipri manīt. Viņa izaicina vecākus, pēkšņi atsakoties pēc pastaigas nomazgāt rokas, sadusmojas un paziņo, ka vakariņas neēdīšot. Stipri dusmojas un raud, ja neizdodas pašai uzvilkt bikses vai apavus. Arī saņemt palīdzību no vecākiem kategoriski atsakās. Tomēr ar Adriju pavadītais laiks ir ļoti interesants un novērot viņas attīstību ir ļoti saviļņojoši un patīkami.

  • Adrijas valoda ir ļoti iepriecinošā attīstības posmā. Viņa prot skaidri izteikt domu (Lai gan teikuma sākumā uz pirmā vārdiņa mēdz iesprūst). Par to pagaidām neuztraucos, jo pat Laine bez mēneša 4 gados mēdz atkārtot pirmo vārdu teikumā. Adrija prot atstāstīt notikumus un darbības saliktos teikumos, izmantojot saikļus "kamēr", "jo", "tāpēc". 
  • Adrija atceras ļoti daudz vārdus. Viņas vārdu krājums mani pārsteidz katru dienu. Piemēram, pusdienās ieliku šķīvī viņai tomātu mērci, pēc brīža, kad sāka ēst, viņa jautā: "Tas ir kečups?" 
  • Adrija prot iet uz podiņa un arī pēdējās nedēļas laikā prot pati novilkt bikses. Iepriekš viņai palīdzēja māsa. 
  • Pēdējās nedēļas laikā ir iemācījusies lekt uz augšu, stāvot uz abām kājiņām. Un pašai tas dikti patīk. Viņa lec un saka: "Skat, kā es protu lekt!" 
  • Kad ir paēdusi, viņa konstatē: "Paēdu! Man ir pilns dupsis!" 
  • Kad ir tumšs vai kāds aizsedz skatu, viņa saka: "Es kaut ko neredzu!". Līdzīgi arī par skaņu. 
  • Tētis ir dikti aizrāvies ar volejbolu. Adrijai patīk stāstīt, ka tētis ir aizbraucis spēlēt "vosebolu". 
  • Pirms miega viņa labprāt pati šķirsta grāmatas, piemēram, par skaitīšanu, par Jēci vai par draudzību. 
  • Kopā ar māsu viņai ļoti patīk spēlēties ar lelli Loti. Savas lelles viņas liek gulēt, mazgā izlietnē, pārģērbj, ņem līdzi ārā, šūpo un, runājot ar Loti, viņa atkārto vairākas frāzes, ko visticamāk noklausījusies no mammas: "Sēdi mierā, Lote!", "Ja gribi čurāt, tad čurā!", "Ja gribi gulēt, tad guli!", "Nebaidies, viss būs labi! Mamma tepat, blakus." un daudzas citas. 
  • Ieraugot zālītē kādu ziediņu, Adrīte bieži apstājas un noplūc to mammai. Dāvina un saka: "Tas Tev!" 
  • Kopš Adrijai palika 2 gadiņi, viņai nepatīk, ja viņu nosauc par mazu. Tad viņa nopietnā balsī saka: "Es neesmu maziņa, esmu liela!"

trešdiena, 2016. gada 20. aprīlis

Lainei burtu jūtīgais periods. Adrijai - vārdu krājuma papildināšanas laiks.

Laine (3,5 gadi) jau ir iemācījusies rakstīt savu vārdiņu. To viņai palīdzēja izdarīt gan tante Inga, gan tētis. Jau kādus pāris mēnešus pirms tam Laine cītīgi jautāja par sastaptajiem burtiem, meklēja savu burtu un atrada to pat visneparastākajās vietās, piem., uz elektriskās plīts, kad karstums bija  uzgriezts uz ciparu 7, viņa pamanīja, ka tas ir viņas burts tikai otrādi ;) Drīz vien viņa atpazina arī māsas burtu "A" un pēc tam tētā vārda burtu "G". Ieraugot kādu burtu, jautāja, kādi vārdi sākas uz šī burta. Tas viņai ļoti interesē. Tad iemācījās rakstīt savu vārdiņu un, kad uznāk iedvesma, raksta to gan uz papīra un tāfeles, gan uz bruģa ar krītiņiem.
Šķiet aizraujoši, kā bērns pats ar savu iniciatīvu spēj tik daudz apgūt tik agrā vecumā.
Laines pērle. Spēlējam paslēpes. Esmu labi noslēpusies.
Laine: "Mamma, kur tu esi?"
Es klusēju.
Laine: "Mamma pati nezina, kur viņa ir. Kā es viņu atradīšu?"

Adrija līdz ar māsas interesi par burtiem, ēdot burtiņu zupu vai konfektes, jautā: "Mamm, kas ta i pa burtiņu?" Kad atbildu, tad atkārto šos burtus.
Viņa pārsteidz ar savu vārdu krājumu, jo ik pa laikam nosauc tādus vārdus, ko iegaumējusi zibenīgi, piemēram, ieraudzījusi, ka Laine ēd spageti līdzīgus makaronus, iesaucās: "gribu geti, gribu geti" un tikai Laine spēja mums atšifrēt, ka Adrija taču grib spageti ;) Viņai ļoti patīk skaitīt dzejoļus un dziedāt dziesmas savā nodabā.

Adrijas runas pērles:
  • Izvilku fēnu, lai žāvēt matus. Adrija saka: "Frizētava būs". 
  • Šūpojamies Mario: Adrija rādā uz priedēm un saka: "Divi egļi".
  • Adrijai patīk pantiņš: kur Tu esi? Piemēram, kaut ko meklē un tad saka: pelmenīt, pelmenīt, kur tu esi, pelmenīt? :) par jebkuru lietu vai priekšmetu šādi dzied.
  • Tētis saka: "Tu esi unikums." Adrija: "Unikums nē esu, Adrija esu."
  • Kad uzvelk cepuri uz acīm vai neredz grāmatā zīmējumu, saka: "Neredzu neko!"
  • "Vi babi buus" 
  • "Kas ta it ta?" Rāda un jautā par visām lietām.
  • Kaut ko interesantu rāda un saka: "Mamma, skaties! Inga, skaties!" (Ļoti patīk pievērst uzmanību)
  • No rīta pamodusies, dzird, ka Laine meklē savu pūci: "Pūce nokritusi!"

pirmdiena, 2016. gada 14. marts

Slimošana - grūti izturamo sāpju laiks.

Nezinu, vai tā ir visiem vecākiem, bet mani bērnu slimošanas laikā pārņem emociju un sajūtu virpulis, no kura dažbrīd šķiet nebūs iespēja izkļūt nekad. Nolēmu piefiksēt iespējamos iemeslus, kāpēc tā notiek:

  • Bērni slimošanas laikā daudz raud, sūdzās, viegli aizkaitināmi un vecākiem ir jābūt tiem, kas mierina, nomierina, iztur, samīļo vairāk nekā ikdienā. Brīžiem mierināšanas spējas sāk zust un tad es kļūstu dusmīga uz sevi un citiem.
  • Slimošanas sākumā šķiet, ka nebūs nekas nopietns un tiek mēģināts ārstēt un salāpīt veselību ar vieglām metodēm, bet pēcāk, kad slimība ievelkas vai rodas sarežģījumi, tad nāk virsū dusmas un vainas izjūta, kāpēc uzreiz neķēros slimībai aiz ausīm un vilku ārstēšanos garumā.
  • Slimošanas laikā bērnu slimība asi izpaužas arī naktīs, kad vecākiem gribētos atpūsties no "dienas ārstēšanas", bet izrādās, ka naktsmaiņas neviens nav atcēlis. Bezmiega naktis krājas uz nervu galiņiem kā rūsas nogulsnes un nāk laukā pa dienu.
  • Brīžos, kad jau jūtu tūlīt vīruss būs ieķēries kaklā arī man, tad mēģinu rīt visas tabletes pēc kārtas, jo citādi sākas panika, iedomājoties, cik būs grūti rūpēties par bērniem tad, ja būšu pati vārga un nespēšu skriet ar zāļu karotīti pakaļ  bērnam.
  • Viena no grūtākajām epizodēm ir pierunāt darīt tās lietas, kas palīdz veseļoties - dzert daudz šķidruma, izdzert zāles, atsūkt iesnas, veikt inhalācijas. Tad kā mantru skaitu dzejoli "..Kas zāles iedzert aizmirsīts, to Šņupis jupis atradīs..", bet ne vienmēr palīdz. 
  • Kad bērns slikti jūtas, tad stāstu, ka slimot nav viegli, un tas jāiztur un ka šis laiks drīz paies. Lai gan dažreiz pašam ir grūti noticēt, ka šis grūtais laiks paies, un nāks siltās dienas, kad varēs iet baudīt sauli, vēju un silto lietutiņu bez klepošanas un iesnām.
  • Mani mierina blakus esošie cilvēki ar savu mīļumu, izpalīdzību un veltīto laiku. Bērnu izklaidei līdz puzles, domino, grāmatas, multenes, plastilīns un vecāku blakusbūšana.

    Veselību visiem bērniem un viņu vecākiem!

otrdiena, 2016. gada 16. februāris

Foršo filmu prieks.

Pēc tam, kad iepriekšējā gada nogalē pāris reizes piedzīvoju vilšanos sakarā ar filmu izvēli (Secret in their eyes. Spectre. u.c.), šī gada sākums nu jau pārsteidza ar vairākām filmām, par kurām esmu sajūsmā un atcerēšos ilgi.
Pelnu Sanatorija (Dāvis Sīmanis). Filma par cilvēka vietu karā. Par kara spēju paralizēt cilvēka dzīvi.
Kerola (Todd Hayness). Filma par iemīlēšanos, ļaušanos savām jūtām. Kāpēc vienam cilvēkam mēs pieķeramies uz citu atgrūžam - kā fizikā atomdaļiņas? Vai ir vērts lauzt savu būtību sabiedrības dzīves priekšstatu dēļ?
Cilvēks, kas izdzīvoja (Alejandro G.Inarritu). Filma par mežonīgo cilvēkā un dabā. "Vētras laikā apstājies pie koka. Ja skatīsies uz tā zariem, tad šķitīs, ka tas gāzīsies, ja piekļausies stumbram, tad jutīsies drošībā." - vārdi, ko atkārto Glēsa (Leonardo di Caprio) mirušās sievas gars. Viens no galvenajiem filmas tēliem ir Klusums, par kuru mūsdienās tik maz domājam. Klusums - lai izdzīvotu.
Dāņu meitene (Tom Hooper). Filma par cilvēka duļķaino psihi, mākslinieka trauslumu un jutekliskumu.

Katra filma caur vēsturisko aspektu atklāj kādu sava laika iezīmi, detaļas. Filmu autoriem lieliski izdevās man justies kā mākslas vērotājai: kadri vēsta ne tikai par sižetu, bet arī rosina iztēli, apbrīnu un ļauj vizuāli baudīt filmu.

pirmdiena, 2016. gada 8. februāris

Adrija (17 mēn.) sāk apzināties savu gribu.

Adrijai attīstās ļoti strauji, un īpaši var pamanīt vecākās māsas Laines ietekmi.

  • Brīžos, kad jāiet ģērbties vai pēc kā ēdama uz virtuvi, Adrija jau zina, ka jāsauc: "Pirmā! Pirmā!" :) 
  • Gadās, ka visu atļaut nevar, piemēram, kādu saldumu apēst vai kaut kur uzkāpt, kaut ko paņemt, tad Adrija saka: "Gribu, gribu, gribās!"
  • Vakar 7.februārī, kad devu viņai banāna gabaliņu, Adrija apzināti pateica vārdu "Paldies!" (viņa izrunā "baldies").
  • Grāmatā par skaitīšanu jau daudzas lietas nosauc pati un dažās vietās ir iegaumējusi, kas kurā lodziņā, piemēram, čemodāni. Kad šķirstām šo grāmatu, tad viņa saka: "skaitu." Ir iegaumējusi,  divu priekšmetu skaitu: kad redz kādas lietas pa pāriem, tad saka: "di-i". 
  • Prot salikt divus vārdus teikumā: "Laine aizgāja", "kopā ("ar" izlaiž) mammu", "kaķis pazuda".
  • Apzināti prot pateikt "nevaru" ("evaru").
  • Saka vārdus:  "caurums", ("caumurs"), "lēkājam" ("ēkājam"), "palika", "kafija" ("kakija") - Laine šajā vecumā mēdza teikt "kavīte".
  • Pamostoties pēc diendusas, mēdz paņemt kādu grāmatu un klusi pašķirstīt.
  • Zvaigznes sauc par "tvingo" no dziesmas "twinkle, twinkle little star", ko viņa prot skaisti nodziedāt pati vai kopā ar māsu.
  • Šomēnes pirmo reizi dzirdēju, kā, paņemot rokā krītiņu, nosauca tā zilo krāsu.

piektdiena, 2016. gada 22. janvāris

Barselona - pilna bagāža dārgu atmiņu!

Lidojumam uz Barselonu izvēlējāmies lēti dārgo variantu - Wizzair lidsabiedrības pakalpojumu. Pirms iekāpšanas lidmašīnā mūs negaidīti aicināja piemērīt rokas bagāžas koferus viņu standarta rāmītī. Lai gan biļetē izlasīju, ka pasiežierim drīkst būt mazā rokas bagāža, pamērīju čemodānu - pāris cm atkāpe - un nodomāju - gan jau tik strikti nepiekasīsies. Bet te nu bija - citreiz jāņem vērā, ka ar lidojumiem nekādas atkāpes netiek pieļautas un šobrīd drošības apsvērumu dēļ visticamāk vēl jo mazāk. Labi, ka mūsu čemodāni bija pustukši, tad pārkrāmējām visas mantas vienā un nācās samaksāt tikai par vienu bagāžu 40 eiro, tāpat arī mūsu līdzbraucējiem. Lidojumu kompānijas pārstāve vēl pabrīdināja, lai atpakaļceļā maksājumu veicam i-netā. Tādā veidā par lielāku bagāžu ir jāmaksā 20 eiro.
Pukodamies, burkšķēdami un jokodamies kāpām lidmašīnā. Barselona, gaidi mūs!
Barselonā ielidojām ap plkst. 19.30. Visas četras dienas laika apstākļi bija ļoti piemēroti pastaigām -tie bija saulainu 20 grādu amplitūdā.
Meklējām transporta līdzekli ceļam uz pilsētas centru. Painteresējāmies info centrā par lētāko variantu, bet izejot no lidostas, konstatējām, ka tas pats 46.autobuss ved uz centru par dažādu maksu. Pieturā, kas pa labi no izejas, biļetes cena ir 5,85 EUR un lētākais variants ir 2,15 eiro pieturā, kas vairāk uz kreiso pusi. Gala pietura - Plaza Espana - centrālais laukums Barselonā. Brauciena ilgums ap 30 min.
Ejot no Plaza Espana, mūsu īrētais dzīvoklis atradās kādu 20 min attālumā Carrer Nou de la Rambla 156. Lai gan bijām izbadējušies kā vilki, devāmies kājām. Lasot iepriekš informāciju par Barselonu, ka tā esot viena no vislabāk izplānotajām pilsētām, brīnījos, vai tiešām lielā pilsētā tā var būt, bet pēc tam ik dienu pārliecinājāmies, ka tā ir. Ceļu uz jebkuru apskates objektu atrast ir viegli.
Mūsu izvēlētais dzīvoklis atradās lieliskā vietā - 5 minūšu gājienā no Primavera parka un turpat jau tuvumā atradās Montjuc kalns un apkārtesošie parki.
Dzīvoklis bija tikko izremontētā kāpņutelpā tipiskā Barselonas dzīvokļu ēkā. Dzīvokļa saimnieks bija rāmi viesmīlīgs un, atdodot dzīvokli mūsu rīcībā, stipri piekodināja dzīvokli atstāt tieši tik kārtīgu, cik saņemts. Par to iesmējām ik brīdi, kad kāda bagetes drupača nokrita uz grīdas.
Tā kā Inga ar Rihardu bija parūpējušies par ekstra gadījumu, kad nav ko ēst, un paņēma līdzi sieru, pastu un šķiņķi, tad nolēmām vakariņot mājās. Puiši aizgāja uz tuvāko veikalu piepirkt klāt dārzeņus un vīnu. Dzīvokļa īpašnieks mums paskaidroja, ka pārtikas lielveikali jau ir ciet (pēc 20.00), toties vienīgajā piemājas veikaliņā šo to varēja atrast, lai gan tādos veikaliņos par tīrību un kārtību neiespringst.
Labi pavakariņojuši, ķērāmies pie katras dienas plāna izstrādes. Mums bija tikai metro karte un saimnieka karte, ko nedrīkstēja šmucēt. Nākamajā dienā kioskā pie LaSagrada Familia iegādājāmies lielo pilsētas karti (4,50 EUR), kas noderēja visu ceļojuma laiku. (Bezmaksas kartes neizdevās atrast) Un plāns izdevās patiešām varens un veiksmīgs, jo izdevās apskatīt daudzas vietas, īpaši nesteidzoties un lēnām izbaudot pilsētas skatus.
Pie St.Antoni tirgus
Pirmā diena:
Brokastīs ieplānojām doties kafejnīcā, kur var mieloties ar labu kafiju un labu kruasānu. Pa ceļam mūs pārsteidza rīta atziņa nr. 1: tūristam, lai izietu no mājas, ir jāpamostas, jo uz betona flīzēm ir suņu kakas (pļeckas). Tā kā pilsētā nav zaļo zonu gar ietvēm un ēkas viena otrai atrodas ļoti tuvu, tad suņiem īsti nav, kur nokārtoties. Lai gan vēlāk daudzos parkos redzējām atsevišķus norobežotus parkus suņu pastaigām. Tādā veidā tiek padomāts gan par bērnu drošību, gan par suņu vēlmi izskrieties. Veiksmīgi izvairoties no pļeckām, iegājām kafejnīcā L'angolio, kur nobaudījām visa ceļojuma laikā labākos kruasānus un kur atgriezāmies arī pēdējā dienas rītā. Un kruasānam bija pārsteidzoša cena - 1 eiro! Tiešām lieliska vieta, kur iegriezties!
Nākamais mērķis bija Saint Antoni tirgus. Tikuši  līdz meklētajai adresei, atskārtām, ka tirgus ēka tiek rekonstruēta. Skaistie paviljoni ar  mežģīņotām jumtu korēm bija nožogoti un balkus atradās pagaidu telts, kur pārceltas tirgošanās vietas. Tirgū ir iespēja nopirkt eksotisku augļu svaigi spiestas sulas glāzītēs. Liela izvēle viņu tradicionālam vītinātam šķiņķim, ko var nogaršot un nopirkt papīra turziņā.
Tā kā turpmākais ceļa posms bija garāks, tad nolēmām pirkt metro biļetes 10 braucieniem, kas ir ļoti izdevīgi: viena šāda biļete maksā 9,95 eiro. Devāmies uz La Sagrada Familia. Katedrāli apskatījām tikai no ārpuses, secinot, ka tajā tiek "iebūvēti" vairāki gadsimti un mūsdienīgais tiek savienots ar senatnīgo. Mūsu kompānija nav tipiskie tūristi, tāpēc labprāt pētījām fasādes skulptūras un uzrakstus, bet stipras alkas tikt iekšpusē nejutām.

Drīzāk sajutām izsalkumu un meklējām ēstuvi "La Paredita", par kuru izlasīju labas atsauksmes. Šī ēstuve apmeklētājiem atveras tikai plkst. 13.00, tāpēc iegājām pretī esošajā Los Bellota delikatešu veikaliņā /restorānā, kur iegādājāmies vīģes šokolādē, garšvielas un puiši pasūtīja 3l lielu alus "termosu" viesmīle uzsauca cienastā uzkodu vīnā sautētas čorizo desiņu.
Kad pienācis kārotās ēstuves atvēršanās laiks, devāmies uz turieni. Tur bija interesents pašapkalpošanās veids: sākumā no piedāvātā jūras produktu klāsta jāizvēlas kārotais, ko uz vietas sagatavo un izsauc pēc numuriņa. Ir iespēja arī paņemt vīna pudeli.
Jāteic, ka svarīgi piefiksēt, cik daudz produktu liek tāvā šķīvī, jo izskatījās, ka viņi liek pēc saviem ieskatiem, lai ēdāja porcija būtu pēc iespējas lielāka. Mēs katrs izvēlējāmies dažādus jūras produktus un kopā (4 personas) samaksājām 56 eiro - bijām sātīgi paēduši un vēl palika pāri. Lieliska vieta, kur paēst jūras produktus vienkārši pagatavotus, bet plašā izvēlē.
Kā desertu izvēlējāmies apēst pa saldējumam un atgriezāmies pie Sagrada Familia. Sēdējām uz soliņa pretī baznīcai un apcerējām tās varenumu un popularitāti.
Tālāk devāmies Torre Agbar virzienā, kas ir industriālās Barselonas simbols. Franču arhitekta veidota ēka, kas pauž Gaudi mākslas tēlu, augstos kalnu un ūdens strūklakas asociācijas. Augstākais būvniecības objekts Barselonā. Pa ceļam piesēdām uz soliņa diagonālajā ielā, kas slejas cauri visai pilsētai. Lielisks skats, pilsētvides atmosfēra - cilvēki pastaigājas ar suņiem, skrējēji, palmu kokos spurdzošie zaļie putniņi, kas mums kļuvuši par pilsētas simbolu. Ap plkst. 14.-15.00 šķita, ka pilsēta devusies diendusā, jo stipru rosību nevarēja just. Pavisam tuvu Torre Agbar atrodas Katalonijas Nacionālais Teātris. Piestājām, lai papētītu karti, garām brauca tūristu autobuss, kas Guntaram aizsedza sauli un viņš rupji nolamājās, par ko dabūja rājienu atpakaļ no tā paša autobusa un arī latviski. Pasaule maza - izrādījās autobusā brauca arī tūristi no Latvijas.
Netālu esošais tirgus bija slēgts, un citi apskates objekti industriālajā pilsētas daļā mūs nevilināja.
Nākamais galamērķis, uz kuru devāmies ar metro, bija Casa Mila jeb La Pedrera, kas veidota 1906-1912.gadu un kuras autors ir Antoni Gaudi. Iespaidīgas formas, balkoni - asociējas ar jūras putām, gliemežvākiem. Kafijas pauzi pavadījām netālu Carrer de Provença, 279 esošajā kafejnīcā Baluard - lieliska maiznīca-beķereja unikālas kūciņas un deserti, daudz cilvēku, bet plašs un skaists interjers ar savdabīgu augu siltumnīcas sienu. (Kafija tikai 1,50 Eur). Ejot prom, paķērām bageti, ko pēc tam nolocījām mājās.
Pēdējais vakara apskates objekts bija Parc Guell. Naudas taupīšanas nolūkos nolēmām uz turieni doties vakarā, jo no plkst. 17.00 ieeja ir bezmaksas, tomēr izrādījās, ka arī parka apsaimniekotāji vakarā taupa līdzekļus uz apgaismojuma rēķina. Tāpēc parku varējām apskatīt vairāk ar taustes un iztēles palīdzību, baidot viens otru. Vienīgais, kā dēļ naksnīgo pastaigu stipri nožēlot nenācās, bija skaistais skats uz pilsētu no parka augstākās vietas. Savā ziņā pastaiga bija interesanta - daudz sportotāju un rejošu sunīšu tumsā. Citiem ceļotājiem tomēr iesaku parku apmeklēt dienas gaišajā laikā, lai pilnvērtīgi izbaudītu Gaudi arhitektūras krāšņumu.
Mājupceļā iegriezāmies augļu bodē un nopirkām papaiju, kuru garšojām pirmo reizi, mandarīnus un sieru.
Otrās ceļojuma dienas rītu sākām piemājas kafejnīcā Seco. Brokastu komplekts kafija + kruasāns 2.50 Eur. Tā kā kafejnīca drīzāk atgādināja bāru, tad kruasāni nebija tik svaigi un garšīgi kā vakardien baudītie. Ceļā uz Montjuc kalnu atklājām La Primavera parku, kur bija ārkārtīgi skaists skats uz saulaino, dūmakā tīto Barselonu. Nodomājām, ka šeit būtu jauka vakara pasēdēšana uz soliņa, malkojot lētu spāņu vīnu, piekožot svaigu bageti. Iecere paliek nākamajam ceļojumam. Virs mūsu galvām redzējām pilsētas trošu vagoniņus, kuros tūristi brauca augšā.  Mēs turpinājām ceļu kājām. Saules gaisma skaisti rotaļājās starp koku zariem, nokļuvām botāniskā dārza teritorijā. Kļuva arvien siltāk - metām nost zeķubikses, kedas un vilkām kājās līdzpaņemtās basenes.
Pašā augšā vērojām skatu uz pilsētas ostu, kuģiem, ēkām un to, kā blakus nelegālie tirgoņi pārdod somas un atslēgu piekariņus. Tālāk mūsu ceļš veda uz Montjiuc Castle, kas ir sens militārais 17.gadsimta cietoksnis. Pie pils apskatījām lielgabalus un skaisto ieejas tiltu, tālāk devāmies Olimpiskā stadiona virzienā. Apskatījām gan stadionu, gan milzīgo Olimpisko lāpu, kas celta 1992.gada Olimpisko spēļu vajadzībām. Apkārtējā teritorija ir milzīga un mūsu spēki tuvojās izsīkumam, tomēr vēl izgajām cauri Nacionālās mākslas muzeja parkam, kur bija daudz kāpņu, strūklaku. Tūristi tika vilināti ar rozā krāsotiem baložiem. Tā kā bija darba diena, tad Maģiskā strūklaka nedarbojās. Strūklakas muzikālais un gaismas priekšnesums norit noteiktos laikos atkarībā no sezonas, tos labāk noskaidrot iepriekš.
Pusdienojām itāļu gaumē - Peccato di Gola Avenida Parallel, 163. Labas kvalitātes pica + vīns, alus, ūdens (kopā samaksājām 42 EUR).
Nākamais ceļojuma mērķis bija Ingas izvēle - Modernās mākslas muzejs MACBA.
Muzejā kopējā biļete uz visām izstādēm maksāja 10 eur. Apskatījām foto izstādi - 60-to gadu Barselona melnbaltajā fotomākslā, gan pārējās tematiskās izstādes (ceļojums - pasaules karte, kas uzzīmēta pēc atmiņas). Muzejā ir suvenīru veikals, kur var iegādāties oriģinālas dāvaniņas, grāmatas, rakstāmpiederumus un rotaļlietas bērniem.
Vakara plāns - ģitārista Raul Rodriguez + Coetus koncerts Sala Apolo. Koncertzālē, kuru, ejot garām, pamanīju pirmajā vakarā un papētīju, vai notiek kāds koncerts mums izdevīgā laikā. Lielisks veids, lai piedzīvotu unikālas emocijas un spāņu karsto temperamentu. Biļetes cena: 12 Eur.
Lai gan domājām, ka būs tikai ģitārista uzstāšanās, izrādījās, ka viņš spēlēja kopā ar pavadošo grupu - bija pilns ansamblis ar mūzikas instrumentiem - viens no mūziķiem pamanījās skaistas skaņas nospēlēt, izmantojot stikla pudeli, gultas galvgali, izkapti, katliņu, pērles un skārda loksni. Bijām patiesi iespaidoti no spāņu emocijām, izjustās mūzikas un dziedāšanas, gurnu grozīšanas un sirsnības.
Trešajā dienā devāmies uz gardēžu plānotājā atrasto konditoreju Escriba, La Rambla 83, kas slavena ar tradicionālajiem kataloniešu saldumiem, izsmalcinātu šokolādi un labu kafiju. Tā atrodas slavenajā tūristu ielā Ramblas, tāpēc pēc kafejnīcas apmeklējuma izbaudījām nelielu drūzmēšanos pa suvenīru kioskiem un pēcāk iegriezāmies Merquat de la Boqeria - garšvielu, žāvēto augļu, riekstu, augļu un dārzeņu pārbagātais tirgus. Dzērām pasiona augļa sulu ar mazām slidenām sēkliņām.
Pēc tam apskatījām vairākas baznīcas un vienā no tām iegājām. Pirmo reizi redzējām sistēmu, ka iemetot naudiņu, var iedegt elektrisko svecīti. Guntars iededza. Iemaldījāmies dizaina veikaliņos, sveču bodītē un attapāmies gotiskajā vecpilsētas centrā Placa Nova, kur tobrīd bija antīko lietu tirdziņs Mercat Gothic. Iegādājos kuloniņu gliemežvāka formā, kas izrādās ir ceļotāja simbols.
Iegājām Catedral de Barcelona, kuras gotiskais šarms apbur ar savu senatnīgumu. Izejot no baznīcas, var paklīst pa brīnumaino iekšpagalmu un redzēt, kā zosis dzer baznīcas dīķa ūdeni. Šaurās ieliņas rotā skupltūras, freskas, lukturi un krāsaini flīžu raksti. Tālāk izejot cauri suvenīru veikaliņu ielai, nonācām līdz laukumam Basilica de Santa Maria del Mar, kur īsā laikā redzējām vairākus tikko salaulātus jaunos pārus.
Apkārtesošā rosība iedvesmo. Tepat Argenteria ielā atradām Cafes El Magnifico - lieliskas kafijas pupiņu grauzdētavu, kafejnīcu un veikaliņu, kur ik mirkli bija rinda ar kafijmāniem. Te no kataloga var izvēlēties sev tīkamo kafijas šķirni un palūgt, lai samaļ vai sagatavo aromātiskas kafijas tasi baudīšanai uz vietas vai līdziņemšanai. Šajā ielā arī var ienākt kādā tapu bārā un uzkost pa jūrasvelšu kumosam (tapas cena ap 2 eiro).
Tā kā bijām izsalkuši, tad devāmies uz iepriekš noskatīto restorānu Petra Sombrerers 13. Lieliska vieta, kur atgriezties vēlreiz. Vilināja jau tas, ka atšķirībā no citiem redzētiem restorāniem šim durvis bija ciet un ieeja bija nostāk. Pārsteidza interjera iekārtojums: lampu abažūros izmantotas dakšiņas, ēdienkartes uzlīmētas uz vīna pudelēm. Ēdienu izvēle nebija liela, bet katrs no tiem bija tik oriģināls, ka gribējās nogaršot visus, piemēram, viens no tiem - pasta, pildīta ar āboliem, pasniegta ar pīles aknu mērci, kopā par pusdienām samaksājām 55 eiro, ieskaitot pudeli rozā vīna un vienu uz  visiem apēstu krēmu brulē.
Mākslinieciskā un radošajā rajoniņā atradās dizaina veikals OMG BCN, Placa de la Liana 7. Ja ir vēlme iegūt īpašumā vietējā dizaina aksesuāru, dekoru vai rotaslietas, tad šeit iespējams atrast apkašbikses ar uzrakstu: "free your balls" vai smalka dizaina zeķes.
Pēc tam devāmies uz vienu no polulārākajām tūristu vietām Barceloneta - Barselonas pludmales rajons. Gājām garām ostai un jahtu piestātnei, kas pilna ar nelegāliem tirgotājiem un ielu māksliniekiem, piemēram, viens no tiem "dancināja" Maikla Džeksona lelli, kas spēja attēlot visas viņa tipiskās kustības. Apbrīnojami!
Pludmale un jūra bija tīta dūmakā. Vairāki ielu mākslinieki bija uzcēluši smilšu skulptūras ar strautiņiem vai strūklaciņām. Tepat pasēdējām āra kafejnīcā, iedzērām pa kafijai. Tad devāmies uz akvāriju, kur vislielāko izbrīnu raisīja lielais 80 metrus garais tuneļveida akvārijs, kur varēja redzēt haizivis (ieejas biļetes cena 20 eiro).
Bijām izsalkuši, bet Barseloneta restorānu cenas mums nebija pa kabatai, tāpēc nolēmām paēst mūsu dzīvesvietai blakusesošajā picērijā, kur mums laipni pasniedza mikrenē uzsildītu lazanju un uzdzert glāzi labi vēsa alus.
Ceturto dienu nolēmām pavadīt atsevišķi. Tomēr izvēlētās apskates vietas sevišķi neatšķirās. Bijām aizbraukuši līdz Joan Miro parkam, kur galvenais apskates objekts ir 22 metrus augstā skulptūra, kurā attēlota sieviete un putns. Tepat parkā varēja sastapt skaisti ziedošus krūmus un palmas, kur zaļie, omulīgie putniņi vij ligzdas. Apskatījām arī parku de L' Espanya Industrial, kas atrodas netālu no autoostas, taču te ir neliels ezers, strūklakas un plaša vieta, kur svētdienas dienā vairākas ģimenes aktīvi pavada laiku sportojot.
Mēs ar Guntaru paspējām atgriezties pie Pl. Espanya Maģiskās strūklakas, kuras skaistumu varējām baudīt pilnvērtīgi, jo svētdienās tai ļauts darboties. Vēlāk piesēdām tapu bārā Anardi, kur pagaršojām vairākas tapas un iedzērām glāzi vīna, izskrējām pusi pilsētas, lai atrastu vietējās spānietes ieteikto labākās paeljas restorānu Arume, kas atrodas Carrer Botella, 11-13, bet, kā izrādījās, tiek atvērts tikai uz vakariņām plkst. 19.00. Tāpēc devāmies meklēt citu pusdienošanas vietu - Las Sorrentinas (Placa de Sant Pere 5), kas pārsteidza ar pildītiem ravioli, izcilām mērcēm un iespēju nopirkt turpat rokām gatavotu pastu. Restorāna apkārtne bija ļoti skaista - nepieredzēti zaļās zonas un pat mazas dārza dobes, restorāni starp ēku arkām, rokdarbu tirdziņš, dizaina veikals "Impossible" C/Tantarantana 16, kur var iegādāties dizaina grāmatas, oriģinālas bērnu rotaļlietas un citus aksesuārus.
Redzējām Triumfa arku, kultūras un vēstures centru El Born.
Barselona iedvesmoja ar plašumu, ar silto laiku novembrī, ar emocionāla strāvojuma pilno spāņu mūziku, ar oriģinālo dizainu arhitektūrā un iekštelpās, ar garšīgo ēdienu.