Kolka Cool, 2011. J.Poškus

Pirmajā mirklī, kad piecēlos no kinoteātra krēsla, likās, ka filma nepatika: pārāk lēna, pārāk neskaidra doma, ko vēlējās pateikt mākslinieki u.tml. Bet tad, atbraucot mājās, nāca apskaidrība: tāpēc tā filma šķiet tik lēna, ka to cilvēku (Andžas, Gvido, Simonas) dzīvi gribas iestumt. Un filmas laikā ir doma: "nu, izdomājiet kaut ko, nu dariet kaut ko jēdzīgu! Rīkojaties! Jūs taču paši esat savas dzīves kalēji!" Bet no otras puses - arī pašas dzīvē ir bijuši mirkļi, kad nezini, ko vēlies, nezini, ko darīt. To visticamāk sauc par bezmērķību! Jāatrod mērķis, jātiecas to sasniegt! Ja neesi apmierināts ar savu dzīvi, tad maini to!
Laikam filmas nosaukums ir tāds tāpēc, ka viņi paši sevi uzskata par cool džekiem - vēsajiem džekiem. Kaut gan, vai tas nozīmē, ka viņi ir apmierināti ar savu dzīvi?
Domāju, ka Latvijā un pasaulē ir daudz tādu cilvēku, kam pats svarīgākais dzīvē šķiet iedzert un paballēties. Bet, lai dzīve iegūtu kādu jēgu, ir jāpacenšas.
Filma ir mākslinieciski ļoti baudāma: te atklāti Latvijai tipiski vasaras kadri, vēja šalkoņa, jūra, meža burvība.
Bet vislabāk par šo filmu ir izteikusies mana māsa: http://precos.lv/raksti/dazadi/article.php?article_id=3538912

Piparkūku renesanse, 2011. gada decembrī

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmā labdarības izstāde „Piparkūku re-novācija”atklāj jaunu skatījumu uz tik ieraksto, un, man jau šķiet, ka "nobružāto" piparkūku izskatu, formu un ideju. Pazīstami mākslinieki darbojušies ar piparkūkas mīklu un radījuši piparkūkas īpašā izskatā. Īpaši smalks darbs šķita tas, uz kura ar balto glazūru uzraksīta piparkūku mīklas recepte un uz piparkūkas veidotas krāšņu rožu figūriņas.
Jauki, ka kopā ar māsu izdevās iegriezties šajā izstādē, jo piparkūku smarža "renovē" Ziemassvētku sajūtas mūsu domās.

Sievietes T ELPA, 2011

Izstāde iedvesmoja ar mūsdienu mākslu, mūsdienu mākslinieču skatījumu uz sievietei aktuāliem procesiem. Uzmanība pieķērās savdabīgam mākslas objektu veidošanas materiālam - plastilīnam -, ar kura palīdzību Liene Mackus izveidojusi cilvēku figūriņas ar savu īpašu raksturu, piemēram, darbā ar nosaukumu "Modris", kas gatavojas mazgāties vannā (ar visu švammi, ar visu ūdens pildīšanu vannā).
Mani uzrunāja arī ķeramiķes Ingūnas Skujas darbs, kurā attēlota dzejniece Aspazija. Viņa attēlota tiešām savā īpašā stilā un tāpēc izstaro sievišķību un šarmu. Man šķiet, ka svarīgi neaizmirst arī tās latviešu sievietes, kas ir nozīmīgas latviešu kultūras vēsturē, ņemot vērā, ka Aspazijai tajā ir īpaša loma.
Pārsteidza mākslas darbu cikls, kas veltīts sievietes mēnešreižu tēmai. Lai gan darbi šķita jocīgi, tie lika apstāties.
Aizdomāties lika arī Annas Heinrihsones darbs "Maigums", kurā izstādīti iepriekš saplīsuši priekšmeti, kas bija salīmēti ar līmlenti.

Būt kopā, un viss. (2007)

Cik jauki, ka LTV1 translē tik aizkustinošu, dabisku un skaistu franču filmu ar Odriju Tatū galvenajā lomā. Filmas ar šīs šarmantās aktrises dalību ir manu mīļāko filmu topa augšgalā. Filma "Būt kopā, un viss." mani aizkustināja ar sirsnīgumu un ar attiecību dabiskumu. Galvenā atziņa: Mīlestība dzīvi maina uz vislabāko pusi! Tikai jāuzdrošinās tai ļauties!

Roma

Ir tādas pasaules vietas, kuras manā plānā bija apmeklēt vismaz ķeksīša pēc. Un Roma bija viena no tām. Bet aizbraucot uz turieni, satikos ar sauli, ar vēstures elpu, ar grandiozajām celtnēm, ar uzmācīgajiem ielu pārdevējiem un sapratu, ka Roma iedvesmoja mani siltākam rudenim un priecīgākai dzīvei vispār.
Bijām četri ceļabiedri. Viena no mūsu veiksmēm bija tā, ka Guntars atrada labu apmešanās vietu - dzīvokli nevis viesnīcas istabiņas. Par labu dzīvoklim lēmām, tāpēc ka dzīvoklī pastāv iespēja pašam gatavot, būt saimniekiem pār savu laiku un vietu, izjust īstāk Romas iedzīvotāju dzīvesveidu. Un kā izrādījās, izbaudīt dzīvokļa saimnieka viesmīlību, rūpes un vērtīgos ieteikumus. Otrā veiksme bija tā, ka izvēlējāmies pareizos datumus, kad doties ceļojumā, jo pats dzīvokļa saimnieks, mums prombraucot, uzsvēra to, ka mums tiešām paveicās ar silto un saulaino laiku (brīžiem pat +25 grādi). Ņemot vērā, ka burtiski pēc pāris dienām Romā jau plosījās vētras un plūdi. Lai gan vienu brīdi, kad 15.okt. vakarā mūs sāka bombardēt draugu un radu zvani, taujājot, vai ar mums viss kārtībā, jo Romā plosījās vēsturiskie protestu grautiņi, mūs pāršalca šaubu vilnis, vai tiešām varēsim mierīgi tikt mājās. Tomēr no grautiņu vietas bijām tālu. Tajā dienā tieši bijām nolēmuši apskatīt citu pilsētas daļu. Tāpēc grautiņus izjutām tikai tad, kad vērojot Romas skatu no augšas, redzējām dūmu un uguns mutuļus, dzirdējām pāris sprādzienus, un sieviete, kurai jautājām ceļu, bija pa īstam satraukta un stāstīja, ka dodoties no protestiem uz māju pusi. Kā arī visu dienu Romā bija ļoti daudz policijas, ko sākumā nezinājām, kā izskaidrot.
Romā piezemējāmies ar Ryanair lidmašīnu Ciampino lidostā. Tā kā jau bija vēls, mēs jau iepriekš vienojāmies ar dzīvokļa saimnieku Pino, ka viņš mūs sagaidīs un aizvedīs līdz dzīvoklim. Šis pakalpojums maksāja 40 Eiro. Tā kā bijām četratā un, kā izrādījās, līdz šai lidostai transporta satiksme nav tik attīstīta, tad mums šķita, ka tas ir izdevīgākais variants. Ņemot vērā, ka taksis līdz centram izmaksātu tikpat - bet mums vajadzēja mazliet nost no centra: netālu no Villa Doria Pamphilij parka. Mūsu jaunais iepazītais draugs Pino izrādījās ļoti dzīvespriecīgs, atklāts, atsaucīgs un komunikabls itālis, kas jau paaudžu paaudzēm dzīvo Romā. Viņš mūs aizveda līdz dzīvoklim, kas atradās šarmantu daudzstāvu māju rajonā. Dzīvoklis bija pirmajā stāvā, ar divām istabām, virtuvi, vannasistabu, un mums patika, ka tam bija arī neliela, banānkoku ieskauta terasīte.
Lieliski bija tas, ka saimnieks mums iedeva pārskatāmu Romas karti, apzīmēja tās apskates vietas, kuras mums vajadzētu redzēt ceļojuma dienās, ieteica pāris ēstuves, pastāstīja par sabiedriskā transporta izmantošanu. Vienvārdsakot - stipri atviegloja mums visu pavadīto laiku Romā. Un pēc tam katru dienu gan interesējās, kā mums iet un ko mēs esam paspējuši redzēt, gan sūtīja papildus informāciju, kas mums varētu noderēt. Tā pirmajā vakarā, noguruši no lidojuma, devāmies pie miera, sapņojot par satikšanos ar Romu visā tās burvībā.  (turpin. sekos)

Krāslava no tūrista skatupunkta.

Lai gan Krāslava ir mana dzimtā pilsēta, šoreiz mēģināju iejusties Krāslavas tūrista ādā:

            Šoreiz mans ceļš ved uz zilo ezeru zemi – uz Krāslavas novadu –, kurā savu vietu atraduši 119 ezeri. Bet ezeru un to apkārtnes burvīgums nav vienīgā lieta, kādēļ doties uz Latvijas dienvidaustrumu malējo novadu: te ir neatkārtojami dabasskati Daugavas lokos, te ir kultūras pieminekļi, kurus ir vērts apskatīt, te ir krāslaviešu kultūras un svētku svinēšanas tradīciju bagātība.

            Pirmais, kas tuvojoties Krāslavas novadam, liek justies pārsteigtam, ir kalnainais apvidus, tāpēc skati patiešām ir burvīgi. Pirms iebraukt pilsētā, iesaku piestāt uzreiz aiz Krāslavas zīmes esošajā skatu laukumā. No skatu laukuma paveras skats gan uz Krāslavas pilsētu, gan uz upi Daugavu, kuru var nosaukt par pilsētas bagātību. Skatu laukums ir arī iecienīta kāzu svinētāju pastaigas un piknika vieta, jo tur ir gan galdiņi, kur ieturēt maltīti, gan šūpoles, kurās izšūpoties jaunajam pārim, gan vieta, kur var vienkārši mierīgā gaisotnē pavadīt laiku sarunās.

            Pēc tam dodieties uz pilsētas centru. Pavisam nesen Krāslavas pilsētas centrs ir piedzīvojis skaistas pārmaiņas, tāpēc te, 18.novembra laukumā, būs gan iespēja apskatīt skaisto strūklaku, kas veidota Krāslavas novada ģerboņa veidolā, gan pastaigāt pa vēsturisko amatnieku un tirgotāju ieliņu, kas šobrīd ir atjaunota un pārveidota par pastaigu un atpūtas ielu. Laukums izveidots 18. gadsimtā. Laukuma stūrī atradās aptiekas ēka, kuru kā vienu no pirmajām ēkām uzcēla 1729. – 1737. gadā, Ludviga Plātera laikā. Lai gan daudz laika ir pagājis, bet arī mūsdienās tajā pašā vietā atrodas aptieka.

            Ja esam pieskārušies vēsturei, tad varam doties uz vienu no visievērojamākajām vietām Krāslavā - grāfu Plāteru pils kompleksu ar parku. Uz pili ved garas kāpnes, pa kurām ejot, var pakavēties fantāzijās par grāfu dzīvi vai arī mēģināt saskaitīt daudzos pakāpienus. Pils sākta būvēt 1765.gadā baroka stilā, taču 18.gs beigās vai 19.gs sākumā to pārbūvēja pēc klasicisma kanoniem. Šī pils ir vienīgā pils Latgalē ar šādu dekoru. Kādreiz tajā izvietojās Krāslavas ģimnāzija, bet kopš 1975. gada pils ir tukša. Un šobrīd tā ir apskatāma tikai no ārpuses. Taču tās apkārtne nav mazākas ievērības cienīga: blakus pilij atrodas Krāslavas vēstures un mākslas muzejs, kurā var iepazīties ar tematiskām un muzeju kolekciju izstādēm. Pilij otrā pusē atrodas atjaunotie pils groti un pils sargs – lauva. Tepat arī varat apstāties pie nelielā skatu laukuma, no kura paveras tāls un neatkārtojams skats uz Daugavu. Krāslavas novads ir populārs arī ar vietējiem amatniekiem un māksliniekiem.  Keramiķi, audējas, mūzikas instrumentu izgatavotāji apvienojušies “Kruoslovys amatnīku brolistē”, lai saglabātu amatniecības un seno arodu kultūras mantojumu, veicinātu tā attīstību novadā.

            Ja vēlaties piedzīvot mazliet asākas izjūtas, tad, pārbraucot tiltu pāri Daugavai, ir vērts uzkāpt Priedaines skatu tornī, kas ir visaugstākais koka skatu tornis Latvijā. Te, augšā, var izbaudīt brīnišķīgu skatu uz Daugavu, sajusties kā putnam un ieelpot svaigo priežu galotņu gaisu. Un galu galā tā varētu būt ideāla vieta bildinājumam!

            Domāju, ka rudens ir piemērots brīdis, lai dotos uz Krāslavu, jo līdzīgi kā Sigulda arī Krāslava pārvēršas par krāsainu, gleznainu un jauku pastaigu vietu tieši šajā gadalaikā. Papildus informāciju par apskates vietām, izklaides iespējām, tūrisma maršrutiem, naktsvietām var iegūt Krāslavas novada tūrisma informācijas mājaslapā: www.kraslava.lv sadaļā tūrisms.

Dzērveņu laiks!

Ne velti daba mums dāvā to, kas īstajā vietā un laikā ir nepieciešams: kad apkārt sākam dzirdēt aizsmakuša balsis, šķavas un puņķainus degunus, tad mežā jāiet lasīt dzērvenes, kurās ir daudz C vitamīna, enerģijas un dzīvesprieka. Šogad beidzot arī es tām noticēju un nolēmu iekļaut savā ēdienkartē. Tam mani iedvesmoja jaunais kulinārais raidījums "Lapsa virtuvē", kas rosina svinēt katru maltīti. Raidījuma vadītājas gatavošanas stils ir patiešām izbaudāms - tik eleganti kulinārie skati, tik skaista galda noformēšana. Turpināšu iedvesmoties un gatavot. Šodien tapa dzērveņu mērcīte liellopa steikam un kraukšķīgie, krāsnī ceptie kartupelīši. Mācos svinēt gan gatavošanas, gan maltītes laiku.

Kas liecina par to, ka rītdien būs 1.septembris?

Redzot, kā divi brāļi ielec autobusā palēkdamies, lai gan pulkstens ir pāri desmitiem vakarā, izbrīnījos, kas tad nu?! Bet, kad ieraudzīju, ka puikām rokās ir pa milzīgam lillā asteru pušķim un otrā rokā - caurspīdīgā maisiņā - jaunās botas (vēl ar baltu, svaigu un smaržīgu zoli), tad man tapa skaidrs: klāt ir 1.septembra drudzis: satraukums, lepnums, bailes un sasvīdušā rociņā turēti asteru pušķi!

Negadījums...

Man šausmās aizrāvās elpa, kad šonakt uz Bauskas šosejas BMW džips notrieca baltu tauriņu.

Tiekties pēc augstuma.

Braucot mājās, ieraudzīju kaķi, kurš sēž atvērtā logā un vēro pagalmā notiekošo. Un man nāca prātā atziņa, ka cilvēkam vajadzētu mācīties ķaķa tieksmi pēc "augstuma", nevis baidīties no tā.

Kurš glābs latviešu valodu?

Pēdējā laikā sanāk strādāt ar cilvēkiem, kas ir atbraukuši no Krievijas un tiecas mācīties latviešu valodu. Tad rodas tāds jocīgs paradoksāls jautājums par attieksmi pret latviešu valodu - Latvijas iedzīvotāji, kas nerunā latviešu valodā jau gadu desmitiem un tiem cilvēkiem, kas tikko iebrauc Latvijā un uzreiz cītīgi sāk mācīties valodu, jo uzskata, ka nav normāli dzīvot valstī un nesaprast tās valodu.
Būtu patīkami, ja krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji aizņemtos no iebraucējiem kaut mazu kripatiņu no tās attieksmes pret valodu un apņemšanās uzlabot valodas zināšanas.
Patīkami sastapties ar attieksmi: "Cik sarežģīta un interesanta ir latviešu valoda, un es vēlos to iemācīties!" Nevis: "Kam tā stulbā latviešu valoda man ir vajadzīga? Nemācīšos!".

Brauciens pa Daugavas viļņiem.

Var likties, ka brauciens laivās pa Daugavu būs mierīgs un viegls – kā tāda ļaušanās straumei, bet izrādās Daugavai, kā jau mūsu zemes likteņupei, ir savs raksturs, ko brauciena laikā var patiesi novērot un izbaudīt.

            Tā kā mūsu brauciena dienā bija diezgan stiprs vējš, tad mums bija jācīnās arī ar vēja stiprumu un tā radītajiem viļņiem. Tā mūsu laiva dažbrīd ielīgojās, it kā peldētu pa jūru, nevis pa upi. Tas braucienam piešķīra asumiņu. Visticamāk Daugavas dziļās un neparedzamās gultnes dēļ arī straume nav vienmērīga – dažbrīd tās nebija vispār, dažbrīd tā bija tikai noteiktās vietās, kuras noteikt nav tik vienkārši, kā varētu šķist.

            Toties Daugavas krastos paveras ļoti skaistas ainavas. Ik pa laikam iečalo strauti, kas ieplūst Daugavā, tādējādi padarot to arvien bagātāku un spēcīgāku. Niedrēs slēpjas pīles, kas dažbrīd skaistā kāsītī aizlido uz citu pieturvietu. Protams, uz karaliskajiem akmeņiem kā uz troņiem sēž kaijas. No krastu puses čivina un trallina arī citu sugu putni. Noteikti iesakām piestāt kādā no Daugavas salām: tās ir mežonīgi skaistas, ar smilšu krastiem, kas izrotāti gliemežvākiem un ar kupliem niedru cekuliem, kas vējā plīvo kā Latgales daiļavas mati. Te var smelties mieru, harmoniju un dabas klusumu, kas steidzīgajā ikdienā tik ļoti pietrūkst.

            Ja esat ieplānojuši peldēt gar Krāslavas pilsētu, tad, braucot laivā, paveras jauns skats uz pilsētu: var izteikti pamanīt, ka kultūras un tūrisma „pērles” – Krāslavas Romas katoļu baznīca un Grāfu Plāteru pils -  ir iekārtojušās visaugstāk. Gar Daugavas krastu ir sarindojušās vairākas koka dzīvojamās mājas, kas ir vērtīgi Krāslavas kultūrvēsturiskie objekti. Peldēsiet garām arī populārajai Daugavas salai, kas atrodas tieši pirms Krāslavas tilta,  – tā tika iemūžināta mūziķu grupas „Prāta Vētra” videofilmiņā „Welcome to my country”. Tobrīd uz salas ganījās aitas un saimnieks tās veda uz sauszemi ar laivas palīdzību.

            Aiz Krāslavas upe kļūst mazliet straujāka un akmeņaināka. Tāpēc šajā vietā jāpaspēj gan baudīt skaistās akmeņainās ainavas, var redzēt arī augstāko koka skatu torni Latvijā (32 m), gan uzmanīties, ka nesanāk iedauzīt laivu. Pēc tam sākas Daugavas loku neaizmirstamie skati. Raksturīgākā Daugavas loku dabas īpatnība ir 8 lieli Daugavas līkumi (meandri) posmā no Krāslavas līdz Naujenei. Tā kā Daugavas krasti nav īpaši apdzīvoti, tad ir plašas iespējas izvēlēties apmešanās vietu ar teltīm.

            Maršrutu dažādība ļauj izvēlēties – vai pa Daugavu peldēt vien dažas stundas vai piedzīvot vairāku dienu maršrutu. Jebkurā gadījumā tas būs neaizmirstamu skatu un sportiska gara brauciens.

Mērķis salasīt pilnu spainīti zemeņu.

Līgo dienā devāmies lasīt meža zemenes. Katram pa spainītim rokās! Placītis pilns ar zemenēm! Nu, tik vien kā jālasa! Sākumā viss ir jauki: putni čivina, dzidrs un svaigs gaiss un kompānija jauka! Bet, kad spainītī ir vēl tikai mazliet pāri pusei... man sāk trūkt pacietības. Jau sāku niķoties un uzdot dažādus stulbus jautājumus: cik ilgi vēl lasīsim? Vai jums vēl neapnika? Pašai smiekli nāk! Un tad māsa saka: "Mans mērķis ir salasīt pilnu spainīti! Citādi mājās nebraukšu!". Un tas es atjēdzos, ka te ir mans Ahilleja papēdis - man nav mērķa, es neprotu turēties pie mērķa! Pateicoties šim māsas sacītajam, arī es sev izvirzīju mērķi - salasīt pilnu spainīti zemeņu. Spainītis taču tik mazs un zemenes tik garšīgas! "Mežs mums sniedz tik garšīgas veltes! Grēks tās neizmantot!" tā saka mana mamma. Un viņai taisnība! Viņa mums ir vispacietīgākā: katru dienu var braukt zemenēs un ar tukšu spainīti neatgriezīsies. Mans secinājums - jāmācās būt mērķtiecīgākai!

Silva Rerum (latīņu val. 'lietu mežs')

Kad beidzot Jons Kirdējus ir paņēmis Uršuli no klostera, kad beidzot viņi abi kopā, tad abiem mirkļa dusmas uzzibsnī kā zibens no skaidrām debesīm. Visticamāk tas tāpēc, ka viņi ļoti ilgi gaidīja šo mirkli, tas tāpēc, ka nav pārliecības, vai abi rīkojās pareizi, tas tāpēc, ka mīlestība kāpj jau no sirds laukā.. un uz mirkli pārvēršas naidā. Uršule uzdrīkstas iesist pļauku Jonam, bet Jons uzdrīkstas viņai norādīt, ko viņa vispār nekad nedrīkstēs atļauties darīt (piem., gulties gultā kopā ar viņu, būdama dusmīga), ja izlēmusi palikt ar viņu līdz mūža galam. Un ja nav ar mieru, tad lai tūlīt pat dodas prom uz mūžiem.
Kad, lielās lietusgāzes atvēsināti, abi dusmoties izbeidz, Kirdējus nodomā, ka "laimēt mīlestību ir viena lieta, bet iemācīties ar to sadzīvot - pavisam cita", taču cerēja, ka viņam izdosies.

Kristinai Sabaļauskaitei izdevies dziļš, neparasts, aizraujošs romāns, kurā savijas vēsture (un izrādās, ka vēsture arī var būt aizraujoša), cilvēciskās jūtu izpausmes pirmās mīlestības iespaidā, vecāku un bērnu attiecībās, vīra un sievas attiecībās brieduma gados, mātes un sievietes liktenis un izjūtas grūtos brīžos. Romānā nozīmīga vieta ir Viļņas studentu savstarpējām attiecībām un izglītības iestāžu atmosfērai 17. gadsimtā un barokālajiem filozofijas, literatūras izteiksmes līdzekļiem.
Man patika, ka lietuviešu autore nenoklusē, neizpušķo un nepārspīlē tās lietas, bez kurām cilvēks patiesībā nespēj dzīvot vai domāt - nāves jautājums, seksuālais akts un enerģija, sava loma dzīvē. Autorei tas sanāk dabiski, un tāpēc tas ir vērtīgi, lai gan dažreiz arī biedējoši.

Laivu brauciens - vieno un vairo izturību.

Brauciena sākums bija ļoti viegls un jauks: skaistie dabasskati, brīnišķīgais laiks, riverdziesmu meldiņu atcerēšanās, prieks par katru nopeldēto kilometru... bet pēc pirmās apmaldīšanās kļuva skaidrs - tas nav tikai izklaides brauciens... te jārūda sava izturība, prasme nepadoties pirmajās grūtībās, un tad noder komandas dalībnieku draudzīgais atbalsts.

Maniem, fiziskai slodzei nepieradušiem muskuļiem, tas bija pamatīgs pārbaudījums... un ne tikai muskuļiem: šoreiz bija jācīnās arī ar savu iekšējo pretestību - ko darīt, ja spēka it kā nav, bet nevar apstāties ezera vidū, piesist ar kāju pret laivas dibenu un teikt: es tālāk nepeldēšu :) Ja vien tev ir svarīga komanda, tad peldēsi gan - nekur neliksies! :)
Un mēs to paveicām! Un tālāk bija arvien interesantāk un skaistāk, Dubnas pirmsākumi, Dubnas upīte... lauku mājiņas kā sapņu pilis ezera krastos, suņu, govju, aitu sveicieni! Kopības sajūta ir neatsverama, jo to mēs izdarījām kopā, tas ir mūsu kopīgais pasākums: Ingas, Riharda, Ainas un Guntara! Novēlu to izbaudīt arī citiem! Informācija par laivu nomu Latgalē: www.nomalaivu.lv
Rihardam novēlu drīzu pirksta izveseļošanos - kā viņš pats teica: "bez tādiem starpgadījumiem piedzīvojumu brauciens nav piedzīvojumu brauciens."

Kā es mušas skaitīju E.Veidenbauma muzeja kūts logos.

Piedaloties dzejas pasākumā, kas notika Eduarda Veidenbauma dzimtas mājās, atkal izbaudīju piepildīta miera, radošuma un pārdomu mirkļus. Klausoties dzeju, ķēru vārdu virknējumus, kas manā galvā izraisīja domas. Viens no tādiem, ko teica Anrī Lafošels, ir tas, lai trakie nesteidzas nākt no Trakonama ārā, jo te viņi noteikti paliks par patiesi trakajiem. Interesanta doma! Savā ziņā katrs mēs esam pa savam jokains, pa savam traks un dzejnieku personības ir tam pierādījums. Tikai ar trakuma vērtēšanu vajadzētu uzmanīties, jo kritēriji katram savi. Un kuri ir pareizākie?
E.Veidenbauma muzejs iekārtots ļoti skaisti. Apkārtnē ir krāšņas puķudobes, divi diženi dzimtas ozoli, laipnas muzeja darbinieces un saimniecības kūts, kas iekārtota kā pasākumu vieta. Kūtī uz galda stāvēja liela vāze ar ceriņiem (kā skaistā gleznā) un augšējā loga rūtīs varēja skaitīt mušiņas un odus.
Pasākums izdevies! Paldies par ielūgumu māsai un Rihardam par iesaistīšanos!

Maijpuķīšu revolūcija ir sākusies...

Sākoties pavasarim un vasarai, sākas dārzu darbi. Mēs pārrokam dobes, mēs pārstādām puķes un citus augus ar domu, ka ar katra zaļuma izdīgšanu... kaut kas mainīsies, ainava kļūs skaistāka, augļu būs vairāk, raža lielāka. Bet visu šo laiku līdzās nāk nezāļu raušana. Tas ir traucēklis skaistumam un ražas bagātībai.
Prezidents Valdis Zatlers ir iesācis nezāļu raušanas sezonu. Tagad viss ir mūsu rokās: vai izrausim nezāles Latvijas galvenajā "dārzā", kas virzītu mūs uz labklājību vai ne?
2011. gada 28.maijā kapļi un lāpstas ir atdotas mūsu rokās. Jāņemas pie prāta beidzot!
Es ļoti ticu, ka pamazām Latvija dodas pareizā virzienā uz attīstību.

Latvieši pret valsti attiecas kā pusaudži.

Nesen 30.aprīļa "Sestdienā" izlasīju psiholoģijas maģistres Jolantas Cihanovičas pārdomas par latviešu attieksmi pret zemi, kurā dzīvo. "Ja pusaudzim nav savas telpas, ja vecāki uzstāj, ka "šī ir mūsu māja un tev te viss jādara pēc mūsu gribas; kad tev būs tavas mājas, tad darīsi, kā vēlies", pusaudzis izsecina, ka šīs mājas nepieder viņam, un atsvešinās, jo par vergu būt viņš negrib, bet par saimnieku kļūt viņam neļauj.
Interesanti, ka mūsu attiecības ar valsti un apkārtējo vidi veidojas ļoti līdzīgi. Ja mums nav saimnieka izjūta par savu pagalmu, savu ielu, pilsētu, savu valsti - esam dziļā sašutumā par jebko vai arī dziļā vienaldzībā. Sakām: "Nometu papīru, nu un? Mums ir sētnieks, lai viņš savāc!""
Piekrītu psiholoģes ierosinājumiem, lai valstī lietas notiek tīri un kārtīgi. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Valstī cilvēkiem jārīkojas patiesi un godīgi. Tāpat kā pusaudžiem - ja viņi izprot, kādēļ kārtība mājās ir tieši tāda, tad piedalās lēmumu pieņemšanā un viņu idejas tiek uztvertas nopietni, viņi mazāk protestē un vairāk iesaistās.
Atliek novēlēt mums pašiem, lai viens pret otru attiecamies kā pieaudzis cilvēks pret pieaugušu.

Modern Family

Esmu totālā sajūsmā par šo seriālu! Satīrisks skats uz trīs ģimeņu ikdienas dzīvi. Apbrīnoju seriāla veidotāju Steven Levitan un Christopher Lloy izdomu un spēju pasniegt jebkuru ikdienišķu situāciju ar vieglu humoru un ironiju. Tas tik ir forši, ka māsa kādu vakaru ierosināja paskatīties šī seriāla pirmo sēriju.
Tagad varu droši teikt, ka esmu šī seriāla fane un atkarīgā. Visi aktieri ir lieliski! Un viņu atveidotais tēls katrs ar savu odziņu, savu raksturu, savu skatu uz lietām. Bauda skatīties, kā viņi saspēlējas viens ar otru.
Šis seriāls izstaro pozitīvu noskaņojumu uz ilgu laiku!

Drūmais sapņotājs. Dexter ( TV show 2006-2010)

Seriāls par vīrieti vārdā Deksters (aktieris Michael C. Hall), kas strādā Majami policijas iecirknī par asins traipu analīžu ekspertu, bet "brīvajā laikā" nogalina tos slepkavas, kas viņaprāt ir pelnījuši nāvi, nevis cietumsodu. Notikumi raisās ļoti intriģējoši, savdabīgi un briesmīgi.
Patiesībā puisis bērnībā ir pārdzīvojis šausminošu notikumu - viņa acu priekšā tika nogalināta māte un viņš ar brāli tika atrasti asinsjūrā. Pēc tam viņu adoptēja policijas darbinieks. Viņa patēvs attīstīja viņā vēlmi un talantu nogalināt, ko viņš parasti dara naktīs.
Seriāla pamatdoma ir tāda, ka galvenais varonis nespēj atbrīvoties no savas būtības - vēlmes nogalināt. Tā ir atkarība. Un katrs cilvēks ir atkarīgs no kaut kā. Viņa atkarība ir kā žņaugs, kā nasta, kas traucē būt par godīgu darbinieku, mīlošu vīru, atklātu brāli. Vai tā nav ar jebkuru atkarību?
Seriāla notikumi liek aizdomāties par katra cilvēka iekšējo cīņu ar sevi, bērnības traumu spēcīgo ietekmi uz dzīvi. Aktieri ir lieliski sava amata meistari. Galvenais varonis ir simpātisks, ar humora izjūtu un saistošu runas veidu apveltīts jauneklis.
Viens no seriāliem, ar kuru esmu aizrāvusies... 5 sezonas noskatītas. Šobrīd tiek runāts, ka sākas 6.sezonas filmēšana. Gaidīsim!

SARKANO LUKTURU ZIEMA. Sekss un vientulība.

"Sarkano lukturu ziema ir mūsdienu traģēdija ar intīmi eksistenciālu un vienlīdz bezjēdzīgi smieklīgu jautājumu – vai vispār tu esi kādam vajadzīgs?" Trīs cilvēki satiekas Amsterdamā diezgan savdabīgā situācijā. Un šī situācija ir pamats, kura kontekstā atklājas tēlu patiesā uzvedība un kas dziļi maina divu cilvēku dzīvi. Viņi iemīlas, bet ne viens otrā.
Jau pašā izrādes sākumā bija skaidrs, ka izrādē būs jādomā līdzi, jāiedziļinās, jo izrāde nav izklaidējoša. Pašā izrādes sākumā, kad Mets mēģināja izdarīt pašnāvību, prātoju, kas lika viņam tā rīkoties. Izrādījās, ka izrāde patiešām ir par vientulību - katrs tēls bija savā veidā ir vientuļš un sekss ir kā virspusējā kārta tam vai arī pamats vientulībai? Tātad izrāde ir atstājusi daudzus jautājumus, par kuriem padomāt. 
Aktieri spēlēja vienkārši izcili! Lomas ir ļoti grūtas, apbrīnojami grūti tekstu virknējumi. Kā viens no domas un tēla rakstura izpausmes veidiem bija rupjības, kas bija vietā un radīja atbilstošas emocijas.
Gati Gāgu jau iepriekš ievēroju kā labu aktieri, un šajā izrādē viņš nelika vilties. Un mans atklājums ir Edgars  Samītis, kas pārliecinoši iejutās mākslinieka-rakstnieka lomā.

Filma ОДНОЭТАЖНАЯ АМЕРИКА, 2008

Šodien iepazinos ar Ameriku... Ņujorku. Un pats foršākais ir tas, ka mans gids ir Vladimirs Pozners (un viņa asistents Ivans Urgants). Filmas pamatā ir grāmata, kuru uzrakstījuši divi avīzes "Pravda" korespondeti, kas 1935. gadā bija devušies komandējumā "atklāt" Ameriku. Es apbrīnoju cienījamo žurnālistu Pozneru, kurš ir zinošs, inteliģents un interesants. Man prieks, ka Ameriku varu iepazīt caur viņa stāstiem par bērnību un viņa uzskatiem par Ameriku. Esmu tikai sākumā - noskatījos pirmo sēriju no 16. Mans ceļojums turpinās....

Train song, 1966

Vashti Bunyan dziesma, kas skan šobrīd bieži raidītajā samsung reklāmas rullīti, mani uzrunāja uzreiz. Tā ir dziesma par neprātīgu mīlestību. Meitene, kas vilcienā mēro ceļu pie mīļotā, nezinādama, kāpēc to dara un kā tas viss beigsies. Melodijas ritmam un vārdiem izdodas perfekti attēlot braucienu vilcienā un meitenes mīlestības jūtas.

"Stroika ar skatu uz Londonu", autors Vilis Lācītis

Dzīvīgums un svaigums, kas, manuprāt, tieši pietrūka latviešu literatūrā. Šī grāmata pierāda to, ka saistoši, mūsdienīgi un interesanti sižeti strāvo tepat, mūsu ikdienā, tikai jāprot tos saskatīt, uzrakstīt un pasniegt lasītājiem. Grāmatas galvenā varoņa piedzīvojumi un pārdzīvojumi brīžiem šokēja, bet tajā pat laikā ievilka, un es jutu, ka esmu stāstā "iekšā", kas, man šķiet, ir svarīgākais. Īpaši spilgti atceros apnikuma sajūtu, kas radās no grāmatas varoņu lietuviešu apmātības ar reliģiju un pasaules galu. Iedomājos, ka tieši tā (un varbūt pat trakāk) jutās galvenais varonis, kad viņam bija jāsadzīvo ar viņiem.
Tas ir piemērs, ka piesaistīt cilvēkus lasīt grāmatas - Viļa Lācīša tēls, aktuāla tēma... grāmatas popularitāte sākās "no mutes mutē", kā arī ar mediju starpniecību.
Prieks, ka māsa vēlējās šo grāmatu paņemt manas pilsētas bibliotēkā, un tādā veidā grāmata nonāca arī manās rokās.

Tik garšīgu kūku nav nekur citur!

Šodien pusdienlaikā ar mammu atkal ieskrējām vietējā Krāslavas konditorejā un nopirkām kūku "groziņš". Kad esmu dzimtajā pilsētā, nespēju atteikt sev baudīt šīs konditorejas izstrādājumus, īpaši kūku "kartupelis" un "groziņš". Nekur citur šīs kūkas negatavo garšīgāk: liela, salda, krēmīga kūka. Varbūt man tās ir tik mīļas, jo šīs kūkas ir bijušas manas mīļākās no bērnības?
Visiem, kas iebrauc Krāslavā, iesaku iegriezties kafejnīcā "Mārīte" vai blakus konditorejas veikalā un nogaršot šīs kūkas. Un, ja jums vēl paveicas tikt tajā brīdī, kad ir tikko izcepta karsta maize "ķieģelītis" ar kraukšķīgo garoziņu, tad piekost to, ēdot kādu latgaļu zupu... nu, kas var būt labāks par šo? Es domāju, ka šīs lietas būtu jāiekļauj Krāslavas kulinārajā mantojumā.

Manas Lieldienas.

Man Lieldienas nav gavēnis, baznīcas apmeklējums vai Kristus augšāmcelšanās laiks.

Manas Lieldienas ir pavasaris, pirmie asni, pirmie tauriņi, putnu dziesmas un pirmie siltie saulesstari.

Elki un cilvēki: Modes fotogrāfijas metamorfozes

Šodien Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apmeklēju fotogrāfiju izstādi. Kas ir fotogrāfija? Īpašs fotogrāfa noķerts mirklis. Īpašs rakurss. Kur slēpjas fotogrāfijas māksla? Izstādē īpaši novērtēju fotogrāfa un filmu veidotāja William Klein (ASV,1928) modes pasaulē fiksētos mirkļus. Viņa rakurss un izveidotā kompozīja objektīva priekšā rosina apstāties un padomāt... padomāt par noķertajām modeļu emocijām vai neemocijām. Viņa fotogrāfijās var just dzīves straumi, bet tajā pat laikā fotogrāfijās jūtams mākslinieka pieliktais "pirksts", lai fotogrāfija būtu ne tikai izprintēta bilde, bet gan dzīvotu savu dzīvi skatītajā prātā.

SHOPPING & FUCKING - Terapeitiska provokācija 2 daļās.

Izrāde patiešām provocē. Izrādē izskan vairākas atziņas. Piemēram, "civilizācija ir nauda un nauda ir civilizācija". Rodas pārdomas, kas kuru ir ietekmējis vairāk. Vai nauda rosina civilizācijas attīstību un vai uz labo pusi?
Vēl viena atziņa: "cilvēkam ir bailes no atkarības no cilvēkiem", bet vai tā ir briesmīgākā atkarība? Man šķiet, ka šī atkarība rosina mūs veidot dziļas un skaistas attiecības. Bet atkarība no naudas vai narkotikām degradē mūs.
Vēl izrāde patīkami pārsteidz ar muzikālo risinājumu. Anna Ķirse ar grupu ir tik iederīgi un noskaņu paspilgtinoši. Annas vokāls ir patīkams, un viņas skatuviskais tēls lieliski papildina izrādes atmosfēru. Izpildāmo dziesmu izvēle ir tieši desmitniekā! Izrādes pasniegšanas veids un aktierspēle ne mirkli nelika vilties. Paldies režisorei Laurai Grozai par šo izrādi!

Jūra aprīlī.

Nezinu, kā jutās mana mamma, kura šodien jūru satika pēc 20 gadu neredzēšanās, bet man jūra saistās ar tās gaisu, vēju un plašumu. Manai galvai un plaušām jūras gaisa profilakse nāk par labu - kaut vai tas notiek ar  regulatitāti - viena vai divas reizes gadā. Šodienas jūrai piestāvēja tējas un Lāču cepumiņu garša, galvas reibums pēc griešanās karuselī un saules staru uzstājīgums, sildot muguru.

Ienirstot kafijas aromāta pasaulē.

2.aprīlī kopā ar māsu un mammu piedalījāmies pirmajā kafijas akadēmijas nodarbībā, kas notika Jēkaba kazarmu Viesistabā. Klausoties stāstu par kafijas aromāta un garšas noslēpumiem, pārliecinājos - ja ir vēlme izbaudīt kādu lietu vai parādību pilnībā, tad tam ir jāvelta laiks un pūles. Nodarbībā mēģināju iedziļināties kafijas audzēšanas un grauzdēšanas procesā, ielāgoju, ka kafijas baudīšana nav tikai dzeršana, bet gan pats galvenais ir kafijas pagatavošanas process. Kafijas garšu ietekmē daudzas nianses - gan kafijas automāta tīrība, gan kafijas pupiņu grauzdēšanas pakāpe, gan kafijas maluma smalkums, gan veids, kā kafija pagatavota - pat tasītes forma un tās sieniņu biezums. Ja vēlamies baudīt kafijas garšu un aromātu (tāpat kā jebkuru lietu), tad jāprot apstāties un pārvērst to par rituālu.

Ēdam mājās!

Draudzenes grāmatu plauktā pamanīju jauku, Zvaigzne ABC 2009. gadā izdotu, pavārgrāmatu, kuras autore ir aktrise Jūlija Visocka. Un labi, ka pamanīju!!! Jo grāmata izrādījās ļoti iedvesmojoša (lai gan par visām pavārgrāmatām to nevarētu teikt). Vienu no ēdieniem sagatavoju jau pirmajā vakarā. Izdevās ļoti garšīgi!

Cik ļoti mani aizrāva viņas vadītais kulinārais raidījums! Un par šo grāmatu varu teikt to pašu, jo grāmatā caurstrāvo šīs sievietes enerģija. Man ļoti patīk, ka šī sieviete zina, kas viņai patīk, zina, kas viņai palīdz virtuvē, un viņa nebaidās tajā dalīties ar saviem padomiem. Man ļoti patīk, ja cilvēks ir ar kaut ko aizrāvies, un šajā grāmatā var just aizrautību katrā receptē un katrā krāšņajā fotogrāfijā.

Kā saka pati aktrise: "Varbūt kādam tas šķitīs diezgan dīvaini, bet būtībā es jūtos kā uz skatuves. Tikai es neuzstājos ar Džuljetas monologu, bet gan ar šokolādes pudiņu vai ķirbju zupu; izdodas - aplausi, neizdodas - pieklājīga klusēšana vai (gadās arī tā) neslēpts izsmiekls."

Grāmata ir gan vizuāli baudāma, gan pilna ar vērtīgiem padomiem par virtuves palīgrīkiem un dažādiem produktiem - kā izvēlēties labāko, svaigāko, kā uzlabāt un kurā valstī var atrast labāko kafiju, labāko sieru un sviestu.

Kārdinājums izlikties labākam.

Sarunā ar Ojāru Rubeni pieķēros pie divām atziņām. Tas varbūt ir zīmīgi - viena ir intervijas sākumā un otra pašās beigās. Pirmā ir tā, ka "ja tu esi normāls, dzīvs cilvēks, tava dzīve pulsē un mainās atkarībā no situācijas" un tāpēc piekrītu Ojāra teiktajam, ka vienā brīdī mēs varam uzskatīt tā, bet otrā - citādi. Un cilvēka atbildes uz konkrētiem jautājumiem var attiecināt tikai uz tābrīža dzīves izjūtām. Kāds notikums var mainīt cilvēka uzskatus, ja ne pilnībā, tad vismaz kādu niansi - noteikti.
Otrā atziņa ir Ojāra Rubeņa atbilde uz pēdējo intervijas jautājumu: "visgrūtāk man ir bijis pretoties kārdinājumam izlikties labākam, nekā esmu." Šī atbilde manī raisīja dziļas pārdomas.... Tik tiešām! Vai nav tā, ka daudzas problēmas mums rodas no tā, ka mēs vēlamies izlikties gan sevis, gan citu priekšā par labākiem, nekā patiesībā esam? Šī atziņa man likās tuva arī tāpēc, ka tagad ir laiks, kad bieži dodos uz darba intervijām un tad šodien uzdevu sev jautājumu - es atbildu uz intervētāja jautājumiem tā, kā ir patiesībā, vai tā, lai es izklausītos piemērota šim amatam? Pēc tam šī izlikšanās šķītīs velta - jo pieņems darbā, nevis mani, bet to, par kuru es izlikos. Un, vai es būšu ar mieru visu laiku būt tā, kura neesmu? Tāda dīvaina sajūta!

Attiecības kā sonāte.

"Visparastākā lielā klasiskās mūzikas forma ir sonāte. Tā ir pamatā gandrīz visām simfonijām un koncertiem. Sonāte sastāv no trim galvenajām daļām: ekspozīcijas jeb ievada, kurā mazās idejas, tēmas un fragmentiņi tiek izklāstīti un iepazīstas savā starpā; izstrādājuma, kurā šīs idejas un motīvi tiek izvērsti līdz pilnīgākai, plašākajai pakāpei, bieži vien pārejot no mažora (priecīgā) uz minoru (bēdīgo) un atkal atpakaļ, un attīstās un savijas kopā vislielākajā sarežģītībā, un beidzot: reprīzes jeb kopsavilkuma, kurā tas viss tiek pausts no jauna, krāšņa, pilnīga, bagātīga brieduma izpausme, kas iemieso attīstības procesā izaugušās nelielās idejas.
Kāds tam sakars ar mums, tu varētu jautāt, ja neesi vēl atminējis.
Es redzēju, ka esam iestrēguši nebeidzamā ievadā. Iesākumā tā tam bija jābūt un tas sagādāja prieku. Tā ir attiecību daļa, kurā tu esi vislabākais: jautrs, apburošs, aizrautīgs, aizrāvies, ieinteresēts, interesants. Tas ir laiks, kad tu esi visapmierinātākais un vismīlamākais, jo nejūti nepieciešamību mobilizēt savu aizstāvēšanos, un tavs partneris apmīļo siltu cilvēcisku būtni, nevis kaktusu. Tas ir laiks, kas sagādā tīksmi abiem (..).
Bet ievadi nevar turpināties bezgalīgi; tie nevar vienkārši vēl un vēlreiz izteikt no jauna paši sevi. Tiem jāizvēršas un jāattīstās - vai arī tie nomirs no garlaicības (..).
Bet attīstības daļā ir jāpaveic zināms darbs: jāizdibina pilnskanīguma noslēpumi un atsevišķas vienības jāsavij kopā tā, lai tās labāk izceltu katra sevi un cita citu. Manuprāt, tas ir līdzīgs moments kā rakstīšanā, kad grāmatas idejai jāsāk attīstīties vai arī tālāk attīstīties tā nevar."
/Ričards Bahs "Tilts pāri mūžībai"/

Koncerts ar pievienoto vērtību.

Sajūta pēc Ainara Mielava koncerta ir tāda kā pēc labas sarunas ar psihologu. Koncerta formāts neparedz skatītāju izklaidēšanu. Drīzāk Ainara Mielava stāstījums un aizskartie temati starp dziesmām rosina domāt par dzīves vērtībām, par cilvēka prasmi dzīvot un sadzīvot. Uz to arī Ainars Mielavs rosināja: nedrīkst pārstāt domāt.... Radās tāds iespaids, ka Ainaram Mielavam par visu ir savs viedoklis un, ja nav, tad kārtīgi visu izsverot, viņš to noformulēs. Lai gan viņa devīze ir: nerunāt par to, ko nezini vai neesi pārliecināts, kā piemēram par Labradoru spēju izglābt cilvēku no sniega lavīnas. Man šķiet, ka no viņa attieksmes pret dzīvi būtu jāiedvesmojas visiem latviešiem. Jāmēģina būt godīgam pret sevi, citiem, nemētāties ar vārdiem.... Būt laimīgam būt! Prast novērtēt Latviju par latviešu valodas bagātību, par cilvēku skaistumu un tautasdziesmu melodijām. Katru rītu paskatīties spogulī un priecāties par savu skaistumu.
Koncerta laikā baudīju Ainara Mielava burvīgo balss skanējumu, viņa atklāsmes, melodijas un dziesmu vārdu dziļumu.

Meiteņu kaislības.

 
 Vakar, kad vēroju, kā mazā Dana bāž mutē mana džempera piedurkni, iedomājos, ka tās emocijas, ko redzu, man ļoti atgādina sievietes reakciju apģērbu veikalā, taustot ļoti kārotas kleitas auduma brīnišķīgo faktūru: paātrināta elpošana, lielas acis un spiegšana no prieka, kad kārotais ir mutē (nopirkts).

Prieks būt māsai! Sajūsma par māsas esamību...

Dieviete Kylie Minogue

Koncerta laikā manā galvā "šļakstījās" domas: " Kā to var paveikt? Kā to var saorganizēt? Kur šādus atribūtus var pasūtīt?". Visticamāk atbilde uz šiem jautājumiem jāmeklē tajā aspektā, ka tas ir pasaules līmeņa šovs, kuram ir paredzēts būt visos pasaules kontinentos un tādās vērienīgās ciemošanās reizēs jāsapošas kārtīgi un ciema kukulim ar vienu bulciņu nepietiks. Es domāju, visi skatītāji, nākdami uz koncertu, prātoja, ko gan Kailija būs sagatavojusi un ar ko spēs pārsteigt.
Laikam tāpēc Kailija sagatavojās ne pa jokam - var tikai minēt, cik cilvēku ir strādājis un cik naudas ir ieguldīts, lai šādu šovu sarīkotu.

Visiespaidīgākā man šķita kopējā idejas ieturēšana līdz pēdējai detaļai - skatuve, tērpi, dejotāji, atribūti, projektoros redzētās grafikas un video. Šajā koncertā visspēcīgākais izrādījās horeogrāfijas "dievs". Cik tās kustības bija saskaņotas, mūzikai piemērotas, oriģinālas! Woow! Un dejotāji, kas to spēj izdarīt ir vēl lielākas apbrīnas vērti. Katrai sievietei (vai vīrietim, kam patīk vīrieša ķermenis) bija kur acis pamielot. Skaisti!
Un Kailija ... kā maza Afrodīte tipināja pa skatuvi un dziedāja. Jā! Balss viņai ir!
Pamanīju arī to, ka starp skatuves biedriem bija sirsnīgas attiecības - viens otru pieturēja, pavadīja un samīļoja. Mīļi!
Iepriekšminētais runā pats par sevi: no šī koncerta emocionālu baudījumu neguvu, bet redzes un apbrīnošanas receptori darbojās uz pilnu slodzi. Piekrītu, ka tā bija kā salda pasaka, kuru lasīt ir ļoti interesanti, un lēmums un griba pārvērst to par īstenību ir paša rokās.

Nelielais sarakstiņš.

Pirms devos uz darba interviju pie "Jāņa Rozes" kunga, nolēmu apkopot to grāmatu nosaukumus, kurus pēdējā laikā biju lasījusi. Jo "Kas to lai zina?!?", es nodomāju, "lai strādātu grāmatnīcā visticamāk kāda grāmata pusgadā jāizlasa!?"  Nekāds diži garais saraksts nesanāca, bet statistikai tomēr uzrakstīšu:

• Ričards Bahs "Tilts pāri mūžībai" - lasu vēl šobrīd
• Freds Bodsvorts "Svešinieks"
• Ošo "Saprāts", "Intuīcija"...
• Nataša Mosterte "Raganu sezona"
• Nikolass Evanss "Ūdensšķirtne"

Sniegots deju vakars Kalnciema ielas kvartālā.

Prieks, ka 11. februārī nolēmām piedalīties jaukā pasākumā patīkamā atmosfērā. Izdevās izbaudīt mierīgu, dejisku un galu galā emocionāli piesātinātu vakaru. :) Bija gan mierīgais valsis, gan ritmiskā ča-ča. Iemācījāmies  gan patipināt salsu, gan palīgot ar gurniem bačatā. Patīkamu atmosfēru radīja gan pasniedzēju pozitīvā attieksme, gan Vīna veikala interjers.

Tilts pāri mūžībai

"Tev nekad netiek dota vēlēšanās, ja netiek dots arī spēks to piepildīt"
"Lai ieviestu kaut ko savā dzīvē, iedomājies, ka tas tur jau ir."

/Ričards Bahs/

Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010)

Beidzot latviešiem filma ar rozīnīti!
Beidzot var baudīt aktieru amata prasmi, kas atspoguļojas katra tēla atšķirībā un tēls tiek izturēts līdz beigām, piemēram, Gata Gāgas attēlotais policists Didzis, kas ir jaunā paaudze policijā un par spīti pieredzējušajiem kolēģiem cenšas pildīt savus pienākumus, ievērojot visus likumus.
Beidzot stāsts, par kuru var padomāt.
Beidzot situācijas, kas tipiskas latviešu sabiedrībā, attēlotas ar ironiju... var pasmieties par sevi un arī izdarīt vajadzīgos secinājumus.
Filma, ko iesaku noskatīties! Filma, kas mani patīkami pārsteidza! Jā, un Kārļa Lāča mūzika tik ļoti iederīga un skaista!

P.S. Katrs cilvēks ir jocīgs pa savam.Un tas ir forši!

Laime

Laime ir kā kaķis, jo vairak jūs viņu sauksiet, Jo vairāk viņš no jums vairīsies, bet, atstājot kaķi bez ievērības, tas pats glaudīsies jums gar kājām un leks klēpī!
/V. Šekspīrs/

Abel Korzeniowski "Stillness Of The Mind "

Aktiera Colin Firth vārdi par šī komponista mūziku kā naglai uz galvas: Vijoles stīgu skaņas sāp!

Ir gandrīz sāpīgi klausīties viņa skaņdarbus. Bet ir brīži, kad tas nepieciešams. Abela mūzika ir atnākusi pie manis īstajā brīdī, kad manam prātam ir nepieciešams miers un jāizsāp sāpes. Paldies māsai par filmu "A Single Man" (2009).

The King's Speech (2010)

Izcila filma. Labs aktieru darbs. Man ļoti patīk filmas ideja, pavediens... cik konkrētam cilvēkam ir svarīga runas prasme. Fascinē tas, ka filmas ideja it kā grozās ap vienu un to pašu problēmu, bet tas skar tik daudzus aspektus, kas tiek atklāti un apspēlēti filmā. Karaļa (Colin Firth) bērnība, attiecības ar tēvu un brāli. Cīņa pašam ar sevi, ar savām psiholoģiskajām barjerām. Filmu caurvij arī patiesas un atklātas draudzības pavediens starp karali un runas skolotāju (Geoffrey Rus). Ne mazāk svarīga ir karaļa sievas loma un atbalsts Viņa majestātes liktenī. Man šķiet, filma ir paraugs, kā veidot dziļu filmu par it kā šauru, bet visaptverošu problēmu.

Es esmu 34. -tais vai 39. -tais.....

Līdzīgi, kā žurnālists Edijs Bošs ir ieminējies Twiterrī, ka Latvijas sabiedrības savstarpējās attiecības atspoguļo cilvēku rindas lidostā, es uzskatu, ka ir vērts pavērot notiekošo Nodarbinātības Valsts aģentūrā.
Vakar, kad biju tur ieradusies 15 minūtes pēc iestādes darba laika sākuma, pirmā numuriņu partija bija jau izdalīta un tāpēc - bija jāpajautā: "Kurš pēdējais pēc numuriņa?"... tā man sieviete informācijā arī pateica: "Pajautājiet, kurš pēdējais". Kad pajautāju, kurš pēdējais, man ar roku pamāja viena tante spilgti zaļā cepurē. Nodomāju - būs viegli atcerēties un pamanīt... (jā! Tur ir svarīgi visu pamanīt un saprast lietu kārtību, jo citādi līdz reģistrēšanai netiksi).
Pēc kāda laiciņa atnāca jauniete ar lapiņu kaudzīti rokās un iejautājās: "Kurš bija pirmais pēc numuriņa?" Tā visi pēc numuriņa gaidošie kā bites ap stropu aplidoja ap to jaunieti, bet tā vecākā (lasiet: pieredzējošākā) iesaucas: "Nedrūzmējaties! Visi pēc kārtas!" Bet kāda tur kārta? Ka visi cenšas sagrābt numuriņu pēc iespējas ātrāk. Tad jauniete mēģina sistematizēt kārtību un jautā: kurš pēc kura ir bijis.... Viens pienāk es pēc tā vīrieša, tad cits iesaucas: "Kā? Jūs vēl mani aizmirsāt!" un tad tas otrs: "Ā! Nu, jā! Jūs laikam arī pirms manis bijāt! "... Tā es skatos uz šo "bišu mākoni" un gaidu, kad pienāks kārta sievietei ar spilgti zaļo cepuri. Es taču esmu pēc viņas! Bet kā tik sievietei iedod numuriņu, tad vēl bars cilvēku piebāž rokas pie lapiņām. Beidzot numuriņu saņemu arī es, pasakot, ka biju pēc tās sievietes. Esmu 34.-tā! Tagad jāgaida, kad katru no mums izsauks pieredzējušā sieviete pie galda. Svarīgi - klausīties un ausīties, citādi var palaist garām savu kārtu un tad - cauri.  Pa vidu vēl var pavērot un mēģināt paskaidrot esošo kārtību kādam, kurš pavisam izskatās pēc apmaldījušās avs. Var redzēt, cik viegli nodarbinātības aģentes var nokaitināt tas, ka kāds klients nostājies par tuvu durvīm vai par skaļu nošļūcis ar krēslu. Var arī pasmieties par saviem numurētajiem kolēģiem, kā viņi aiziet, nevis līdzi darbiniecei, kas iesauc bezdarbnieku reģistrēties, bet pavisam  uz citu kabinetu. Laikam samulsina tas, ka cilvēku pārdēvē par numuriņu! Vai varbūt tādi mēs esam?! Tādi kā nomaldījušās avis vai citi, kuri drosmīgāki - tiek ātrāk pēc tā, ko vēlas, piemēram, numuriņa. (Ne) iecietība, tautu un saprašānās dažādība - to visu var redzēt dienā, kad Tevi numurē!
Kad tieku līdz sievietei, kas nosauc manu numuriņu, izrādās, ka kādā datubāzē esmu vēl strādājoša. Bija līdzi jāņem darba līgums kā pierādījums, bet man nav. Un tad saprotu, ka numurētā būšu arī rītdien.

Šodien esmu 39. -tā. Saņēmu savu numuriņu, tad uzmanīgi klausījos (tā man pateica numuriņa izsniedzēja), kad nosauca manu numuru. Kad tiku pie pieredzējušās sievietes, tad uz mana numuriņa lapiņas pierakstīja datus par mani un pateica, lai gaidot atkal, kad sauks manu numuriņu. "38. tais! 38.- tais! Nav??? Tad 39. - tais! Ejiet iekšā!" Es atviegloti ieskrienu līdzi sievietei un nodomāju - laikam šodien tikšu reģistrēta!

Rabbit Hole (2010)

Kā aizpildīt plaisu, kas radusies  ģimenē bērna bojāejas dēļ? Censties atmiņas dzēst vai sadzīvot ar atmiņām. Nikola Kidmena galvenajā lomā.