Līgo dienā devāmies lasīt meža zemenes. Katram pa spainītim rokās! Placītis pilns ar zemenēm! Nu, tik vien kā jālasa! Sākumā viss ir jauki: putni čivina, dzidrs un svaigs gaiss un kompānija jauka! Bet, kad spainītī ir vēl tikai mazliet pāri pusei... man sāk trūkt pacietības. Jau sāku niķoties un uzdot dažādus stulbus jautājumus: cik ilgi vēl lasīsim? Vai jums vēl neapnika? Pašai smiekli nāk! Un tad māsa saka: "Mans mērķis ir salasīt pilnu spainīti! Citādi mājās nebraukšu!". Un tas es atjēdzos, ka te ir mans
Ahilleja papēdis - man nav mērķa, es neprotu turēties pie mērķa! Pateicoties šim māsas sacītajam, arī es sev izvirzīju mērķi - salasīt pilnu spainīti zemeņu. Spainītis taču tik mazs un zemenes tik garšīgas! "Mežs mums sniedz tik garšīgas veltes! Grēks tās neizmantot!" tā saka mana mamma. Un viņai taisnība! Viņa mums ir vispacietīgākā: katru dienu var braukt zemenēs un ar tukšu spainīti neatgriezīsies. Mans secinājums - jāmācās būt mērķtiecīgākai!
Jā! Tās veltes tik tiešām ir garšīgas! Un par velti! Veltes par velti :)! Skan labi! Man jau šķiet, ka tādos darbiņos katram ir kāds lūzuma punkts, kad ir vēlme pārtraukt... Iespējams, tāpēc, ka zini, ka tas nav obligāti! Taču no otras puses - tieši tas arī motivē - ka Tu to dari sev, savam priekam, saviem vitamīniem! :) Ļoti jauki, ka no ogu lasīšanas Tev radās atziņas, no kurām vari smelties ievesmu turpmāk nospraust sev mērķus! Mamma mums tiešām ir rekordiste ogu lasīšanā! Viņas pacietības kauss šķiet neizsmeļams!:)
AtbildētDzēst