Silva Rerum (latīņu val. 'lietu mežs')

Kad beidzot Jons Kirdējus ir paņēmis Uršuli no klostera, kad beidzot viņi abi kopā, tad abiem mirkļa dusmas uzzibsnī kā zibens no skaidrām debesīm. Visticamāk tas tāpēc, ka viņi ļoti ilgi gaidīja šo mirkli, tas tāpēc, ka nav pārliecības, vai abi rīkojās pareizi, tas tāpēc, ka mīlestība kāpj jau no sirds laukā.. un uz mirkli pārvēršas naidā. Uršule uzdrīkstas iesist pļauku Jonam, bet Jons uzdrīkstas viņai norādīt, ko viņa vispār nekad nedrīkstēs atļauties darīt (piem., gulties gultā kopā ar viņu, būdama dusmīga), ja izlēmusi palikt ar viņu līdz mūža galam. Un ja nav ar mieru, tad lai tūlīt pat dodas prom uz mūžiem.
Kad, lielās lietusgāzes atvēsināti, abi dusmoties izbeidz, Kirdējus nodomā, ka "laimēt mīlestību ir viena lieta, bet iemācīties ar to sadzīvot - pavisam cita", taču cerēja, ka viņam izdosies.

Kristinai Sabaļauskaitei izdevies dziļš, neparasts, aizraujošs romāns, kurā savijas vēsture (un izrādās, ka vēsture arī var būt aizraujoša), cilvēciskās jūtu izpausmes pirmās mīlestības iespaidā, vecāku un bērnu attiecībās, vīra un sievas attiecībās brieduma gados, mātes un sievietes liktenis un izjūtas grūtos brīžos. Romānā nozīmīga vieta ir Viļņas studentu savstarpējām attiecībām un izglītības iestāžu atmosfērai 17. gadsimtā un barokālajiem filozofijas, literatūras izteiksmes līdzekļiem.
Man patika, ka lietuviešu autore nenoklusē, neizpušķo un nepārspīlē tās lietas, bez kurām cilvēks patiesībā nespēj dzīvot vai domāt - nāves jautājums, seksuālais akts un enerģija, sava loma dzīvē. Autorei tas sanāk dabiski, un tāpēc tas ir vērtīgi, lai gan dažreiz arī biedējoši.