Es esmu 34. -tais vai 39. -tais.....

Līdzīgi, kā žurnālists Edijs Bošs ir ieminējies Twiterrī, ka Latvijas sabiedrības savstarpējās attiecības atspoguļo cilvēku rindas lidostā, es uzskatu, ka ir vērts pavērot notiekošo Nodarbinātības Valsts aģentūrā.
Vakar, kad biju tur ieradusies 15 minūtes pēc iestādes darba laika sākuma, pirmā numuriņu partija bija jau izdalīta un tāpēc - bija jāpajautā: "Kurš pēdējais pēc numuriņa?"... tā man sieviete informācijā arī pateica: "Pajautājiet, kurš pēdējais". Kad pajautāju, kurš pēdējais, man ar roku pamāja viena tante spilgti zaļā cepurē. Nodomāju - būs viegli atcerēties un pamanīt... (jā! Tur ir svarīgi visu pamanīt un saprast lietu kārtību, jo citādi līdz reģistrēšanai netiksi).
Pēc kāda laiciņa atnāca jauniete ar lapiņu kaudzīti rokās un iejautājās: "Kurš bija pirmais pēc numuriņa?" Tā visi pēc numuriņa gaidošie kā bites ap stropu aplidoja ap to jaunieti, bet tā vecākā (lasiet: pieredzējošākā) iesaucas: "Nedrūzmējaties! Visi pēc kārtas!" Bet kāda tur kārta? Ka visi cenšas sagrābt numuriņu pēc iespējas ātrāk. Tad jauniete mēģina sistematizēt kārtību un jautā: kurš pēc kura ir bijis.... Viens pienāk es pēc tā vīrieša, tad cits iesaucas: "Kā? Jūs vēl mani aizmirsāt!" un tad tas otrs: "Ā! Nu, jā! Jūs laikam arī pirms manis bijāt! "... Tā es skatos uz šo "bišu mākoni" un gaidu, kad pienāks kārta sievietei ar spilgti zaļo cepuri. Es taču esmu pēc viņas! Bet kā tik sievietei iedod numuriņu, tad vēl bars cilvēku piebāž rokas pie lapiņām. Beidzot numuriņu saņemu arī es, pasakot, ka biju pēc tās sievietes. Esmu 34.-tā! Tagad jāgaida, kad katru no mums izsauks pieredzējušā sieviete pie galda. Svarīgi - klausīties un ausīties, citādi var palaist garām savu kārtu un tad - cauri.  Pa vidu vēl var pavērot un mēģināt paskaidrot esošo kārtību kādam, kurš pavisam izskatās pēc apmaldījušās avs. Var redzēt, cik viegli nodarbinātības aģentes var nokaitināt tas, ka kāds klients nostājies par tuvu durvīm vai par skaļu nošļūcis ar krēslu. Var arī pasmieties par saviem numurētajiem kolēģiem, kā viņi aiziet, nevis līdzi darbiniecei, kas iesauc bezdarbnieku reģistrēties, bet pavisam  uz citu kabinetu. Laikam samulsina tas, ka cilvēku pārdēvē par numuriņu! Vai varbūt tādi mēs esam?! Tādi kā nomaldījušās avis vai citi, kuri drosmīgāki - tiek ātrāk pēc tā, ko vēlas, piemēram, numuriņa. (Ne) iecietība, tautu un saprašānās dažādība - to visu var redzēt dienā, kad Tevi numurē!
Kad tieku līdz sievietei, kas nosauc manu numuriņu, izrādās, ka kādā datubāzē esmu vēl strādājoša. Bija līdzi jāņem darba līgums kā pierādījums, bet man nav. Un tad saprotu, ka numurētā būšu arī rītdien.

Šodien esmu 39. -tā. Saņēmu savu numuriņu, tad uzmanīgi klausījos (tā man pateica numuriņa izsniedzēja), kad nosauca manu numuru. Kad tiku pie pieredzējušās sievietes, tad uz mana numuriņa lapiņas pierakstīja datus par mani un pateica, lai gaidot atkal, kad sauks manu numuriņu. "38. tais! 38.- tais! Nav??? Tad 39. - tais! Ejiet iekšā!" Es atviegloti ieskrienu līdzi sievietei un nodomāju - laikam šodien tikšu reģistrēta!