Kārdinājums izlikties labākam.

Sarunā ar Ojāru Rubeni pieķēros pie divām atziņām. Tas varbūt ir zīmīgi - viena ir intervijas sākumā un otra pašās beigās. Pirmā ir tā, ka "ja tu esi normāls, dzīvs cilvēks, tava dzīve pulsē un mainās atkarībā no situācijas" un tāpēc piekrītu Ojāra teiktajam, ka vienā brīdī mēs varam uzskatīt tā, bet otrā - citādi. Un cilvēka atbildes uz konkrētiem jautājumiem var attiecināt tikai uz tābrīža dzīves izjūtām. Kāds notikums var mainīt cilvēka uzskatus, ja ne pilnībā, tad vismaz kādu niansi - noteikti.
Otrā atziņa ir Ojāra Rubeņa atbilde uz pēdējo intervijas jautājumu: "visgrūtāk man ir bijis pretoties kārdinājumam izlikties labākam, nekā esmu." Šī atbilde manī raisīja dziļas pārdomas.... Tik tiešām! Vai nav tā, ka daudzas problēmas mums rodas no tā, ka mēs vēlamies izlikties gan sevis, gan citu priekšā par labākiem, nekā patiesībā esam? Šī atziņa man likās tuva arī tāpēc, ka tagad ir laiks, kad bieži dodos uz darba intervijām un tad šodien uzdevu sev jautājumu - es atbildu uz intervētāja jautājumiem tā, kā ir patiesībā, vai tā, lai es izklausītos piemērota šim amatam? Pēc tam šī izlikšanās šķītīs velta - jo pieņems darbā, nevis mani, bet to, par kuru es izlikos. Un, vai es būšu ar mieru visu laiku būt tā, kura neesmu? Tāda dīvaina sajūta!