Attiecības kā sonāte.

"Visparastākā lielā klasiskās mūzikas forma ir sonāte. Tā ir pamatā gandrīz visām simfonijām un koncertiem. Sonāte sastāv no trim galvenajām daļām: ekspozīcijas jeb ievada, kurā mazās idejas, tēmas un fragmentiņi tiek izklāstīti un iepazīstas savā starpā; izstrādājuma, kurā šīs idejas un motīvi tiek izvērsti līdz pilnīgākai, plašākajai pakāpei, bieži vien pārejot no mažora (priecīgā) uz minoru (bēdīgo) un atkal atpakaļ, un attīstās un savijas kopā vislielākajā sarežģītībā, un beidzot: reprīzes jeb kopsavilkuma, kurā tas viss tiek pausts no jauna, krāšņa, pilnīga, bagātīga brieduma izpausme, kas iemieso attīstības procesā izaugušās nelielās idejas.
Kāds tam sakars ar mums, tu varētu jautāt, ja neesi vēl atminējis.
Es redzēju, ka esam iestrēguši nebeidzamā ievadā. Iesākumā tā tam bija jābūt un tas sagādāja prieku. Tā ir attiecību daļa, kurā tu esi vislabākais: jautrs, apburošs, aizrautīgs, aizrāvies, ieinteresēts, interesants. Tas ir laiks, kad tu esi visapmierinātākais un vismīlamākais, jo nejūti nepieciešamību mobilizēt savu aizstāvēšanos, un tavs partneris apmīļo siltu cilvēcisku būtni, nevis kaktusu. Tas ir laiks, kas sagādā tīksmi abiem (..).
Bet ievadi nevar turpināties bezgalīgi; tie nevar vienkārši vēl un vēlreiz izteikt no jauna paši sevi. Tiem jāizvēršas un jāattīstās - vai arī tie nomirs no garlaicības (..).
Bet attīstības daļā ir jāpaveic zināms darbs: jāizdibina pilnskanīguma noslēpumi un atsevišķas vienības jāsavij kopā tā, lai tās labāk izceltu katra sevi un cita citu. Manuprāt, tas ir līdzīgs moments kā rakstīšanā, kad grāmatas idejai jāsāk attīstīties vai arī tālāk attīstīties tā nevar."
/Ričards Bahs "Tilts pāri mūžībai"/