SARKANO LUKTURU ZIEMA. Sekss un vientulība.

"Sarkano lukturu ziema ir mūsdienu traģēdija ar intīmi eksistenciālu un vienlīdz bezjēdzīgi smieklīgu jautājumu – vai vispār tu esi kādam vajadzīgs?" Trīs cilvēki satiekas Amsterdamā diezgan savdabīgā situācijā. Un šī situācija ir pamats, kura kontekstā atklājas tēlu patiesā uzvedība un kas dziļi maina divu cilvēku dzīvi. Viņi iemīlas, bet ne viens otrā.
Jau pašā izrādes sākumā bija skaidrs, ka izrādē būs jādomā līdzi, jāiedziļinās, jo izrāde nav izklaidējoša. Pašā izrādes sākumā, kad Mets mēģināja izdarīt pašnāvību, prātoju, kas lika viņam tā rīkoties. Izrādījās, ka izrāde patiešām ir par vientulību - katrs tēls bija savā veidā ir vientuļš un sekss ir kā virspusējā kārta tam vai arī pamats vientulībai? Tātad izrāde ir atstājusi daudzus jautājumus, par kuriem padomāt. 
Aktieri spēlēja vienkārši izcili! Lomas ir ļoti grūtas, apbrīnojami grūti tekstu virknējumi. Kā viens no domas un tēla rakstura izpausmes veidiem bija rupjības, kas bija vietā un radīja atbilstošas emocijas.
Gati Gāgu jau iepriekš ievēroju kā labu aktieri, un šajā izrādē viņš nelika vilties. Un mans atklājums ir Edgars  Samītis, kas pārliecinoši iejutās mākslinieka-rakstnieka lomā.