Latvieši pret valsti attiecas kā pusaudži.

Nesen 30.aprīļa "Sestdienā" izlasīju psiholoģijas maģistres Jolantas Cihanovičas pārdomas par latviešu attieksmi pret zemi, kurā dzīvo. "Ja pusaudzim nav savas telpas, ja vecāki uzstāj, ka "šī ir mūsu māja un tev te viss jādara pēc mūsu gribas; kad tev būs tavas mājas, tad darīsi, kā vēlies", pusaudzis izsecina, ka šīs mājas nepieder viņam, un atsvešinās, jo par vergu būt viņš negrib, bet par saimnieku kļūt viņam neļauj.
Interesanti, ka mūsu attiecības ar valsti un apkārtējo vidi veidojas ļoti līdzīgi. Ja mums nav saimnieka izjūta par savu pagalmu, savu ielu, pilsētu, savu valsti - esam dziļā sašutumā par jebko vai arī dziļā vienaldzībā. Sakām: "Nometu papīru, nu un? Mums ir sētnieks, lai viņš savāc!""
Piekrītu psiholoģes ierosinājumiem, lai valstī lietas notiek tīri un kārtīgi. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Valstī cilvēkiem jārīkojas patiesi un godīgi. Tāpat kā pusaudžiem - ja viņi izprot, kādēļ kārtība mājās ir tieši tāda, tad piedalās lēmumu pieņemšanā un viņu idejas tiek uztvertas nopietni, viņi mazāk protestē un vairāk iesaistās.
Atliek novēlēt mums pašiem, lai viens pret otru attiecamies kā pieaudzis cilvēks pret pieaugušu.