Lindas Rozenbahas grāmata "Gaidības un radības ar prieku"

Šo grāmatu pārlasīju otro reizi. Un šobrīd esmu pateicīga sev, ka, esot bibliotēkā, roka pastiepās to paņemt atkārtoti pirms trešajām dzemdībām. Līdz šim biju atcerējusies, ka grāmata iedvesmo noticēt sev, savām gaidību un radību izjūtām, rada pārliecību, ka cilvēka ķermenis ir apveltīts ar brīnumainām fiziskām un garīgām spējām.
Otro reizi lasot, atklāju, ka grāmatā ir tik daudz izskaidrojoša materiāla par sievietes fiziskām sajūtām gaidību, radību un pēcdzemdību periodā. Katrā nodaļā ir atziņas un veselas atkāpes, kuras burtiski prasās būt izrakstītas, pasvītrotas un uzdrukātas uz izkārtiem plakātiem ginekologa kabinetā un dzemdību zālē.

Tagad, kad esmu piedzīvojusi divas dzemdības, varu teikt, ka pirmajās dzemdībās pavisam nebiju sagatavojusies tam, kas ar mani notiks. Drīzāk nebiju ieguvusi pārliecību, ka dzemdības spēju vadīt pati, tas ir, sekot savām fiziskām un psiholoģiskām izjūtām, uztvert tās nopietni, uzņemties atbildību par tām un aizstāvēt tās. Tas izklausās ļoti vienkārši: "Uzticies sev!", bet, ja to nav pierasts darīt ikdienā un vēl jo vairāk pavisam svešā un ekstremālā situācijā, tad tā ir gandrīz neiespējamā misija. Vecmāte Dina Ceple uzsver: "Nevajag dzemdības atstāt nejaušības ziņā, jo mazuļa piedzimšana ir viņa lielākais dzīves notikums un mammas lielākie dzīves svētki, jo visas pārējās dzimšanas dienas būs tikai dzimšanas atceres dienas." Viņa bērniņa dzimšanai iesaka gatavoties līzdīgi kā kāzām - vienam no lielākajiem notikumiem mūsu dzīvē. Ja aizdomājas, tad mūsu sabiedrībā kāzu gatavošanas procesam bieži vien esam gatavi veltīt desmitkārt vairāk resursu enerģijas, finansiālā un emocionālā ziņā, izvēloties un pērkot skaistāko kleitu, pasūtot garšīgāko torti, pārdomājot tās dienas katru minūti, savukārt bērniņa piedzimšanas dienu pieņemam kā pašsaprotamu, un ļaujam tai notikt bez gatavošanās.

Fotografēja Inga Pizāne

Otrajām dzemdībām jau biju apņēmusies gatavoties, izvēloties dzemdību vietu un cilvēkus, ko vēlos kā atbalstu. Biju sapratusi, ko nevēlos piedzīvot atkārtoti kā pirmajās dzemdībās. Tātad līdzīgi kā kāzās, mēs izvēlamies svinību vietu un kāzu vadītāju, ielūdzam viesus, ko satikt. Nodaļā "Dzemdību plāns" vecmāte Dina Ceple precīzi raksturo radību norisi divos scenārijos: mediķu vadītās un aktīvās dzemdības. Un es esmu piedzīvojusi abus veidus.

Fotografēja Inga Pizāne

Grāmatā ir apbrīnojami saprotami un skaidri aprakstīts katrs pirmsdzemdību un dzemdību posms, nianses, kurām pievērst uzmanību par vēlamo dzemdību pozu, kādus jautājumus uzdot vecmātei, lai saprastu, vai sadarbība būs saskaņota.
Īpaši vērtīga šķiet nodaļa "Kad nāks ĪSTĀ diena", jo te aprakstītas sievietes psiholoģiskās sajūtas, par kurām reti piemin citās grāmatās, piemēram, par to, ka sievietei pēkšņi rodas daudz spēka, vēlme rosīties, un svarīgi atrast virzienu, kurp vērst šo enerģiju, kādēļ var būt bezmiegs, bailes par gaidāmo. Tad skan iedrošinājums, ka pamazām bailes kļūst blāvākas, dodot ceļu dzimšanas dienas pieņemšanai.
Svarīgas ir arī fiziskās sajūtas - vēdera noslīdēšana, dzemdes treniņkontrakcijas, dzemdes kakliņa saraušanās, gļotu korķa izslīdēšana, par iespējamiem dzemdību sākuma scenārijiem un
, kā atšķirt priekšvētnešus no dzemdībām.
"Elpa - lielais palīgs dzemdībās. Ieelpa mūs apgādā ar skābekli, bet izelpā atslābst muskuļi. Izelpā (arī dziļā nopūtā) atslābinās maksts un starpene, bet tas palīdz bērnam turpināt ceļu."
Skaistākais radību apzīmējums: "Radības - šķiršanās sāpes (jo māte palaiž vaļā bērniņu, savā veidā no viņa atvadās, jo viņš taču vairs nebūs tik cieši saistīts ar māti) un jauna tikšanās."

Fotografēja Inga Pizāne

Labi, ja šim notikumam var nodoties. Uzticēties. Paļauties. Domāt, ka viss notiek uz labu. Iejusties tādā kā peldēšanā - ūdens tevi nes, viļņi nāk savā ritmā, un tu peldi tiem līdzi. Elpo tiem līdzi...

Šo grāmatu varētu citēt un citēt... Novēlu katrai topošai māmiņai sastapties ar šo grāmatu un smelties zināšanas, skaidrojumu un iedvesmu uzticēties sev, piedzīvojot brīnumaino radību norisi.