Anrī Lafošels lika aizdomāties par to, kad valoda gatava. Vai tad, kad tā ir mirusi? Un kad cilvēks ir gatavs?
Rūtas Ventas dzejolis, kas palicis prātā: "Tik cik runcis pieraudājis...Vai runcis vainīgs pie tā, ka no mūsu mīlestības nekas nav palicis?"
Agitas Dragunas atziņa: "Vieglāko ceļu izvēlas daudzi, bet - savu - grūtāko- retais!"
Inga Pizāne vēl tad, kad decembrī nebija sniega, runāja par to, ka "Melnajās ziemas naktīs/ pat sniegam ir bail krist.."
Tagad nu kļūvis gaišāks, un sniegs ir uzdrošinājies būt daudz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru