Aukstais Palladium. Karstā Linda Leen.

Palladium zāle sagaidīja vēsi, bet par laimi koncerta apmeklētāju piebiedrošanās telpu un atmosfēru sasildīja. Koncerts kavējās. Izskatījās, ka kaut kas nogāja greizi ar krēslu izvietošanu, jo viens puisis vairākas reizes nesa krēslus klāt. Tiklīdz grasījāmies par koncerta kavēšanos "pasūdzēties" twiterī, gaismas tika izslēgtas un CINEMA piedzīvojums sākās.

Koncerta pirmā daļa tiešām iepriecināja un pat sajūsmināja. Divas dziesmas, Lindai sēžot pie klavierēm, aizkustināja pat līdz asarām. Skaņa augstā kvalitātē. Skaisti! Ļoti patika Goran Goras piedalīšanās. Lai gan pirmā dziesma "I do" bija jau dzirdēta, bija prieks baudīt šo duetu. Dziesma patiešām izdevusies lieliska! Otrā dziesma "Swim, Robert, swim " patīkami pārsteidza - tik asprātīgs un jautrs priekšnesums! Vēl pirmajā daļā tik izpildītas vairākas pasaulslavenas kompozīcijas franču, spāņu un angļu valodā, ko harmoniski papildināja videoprojekcijas.
Pauzē šķita iederīgs Kaspara Zemīša priekšnesums un stāstījums par Nokia telefonos skanošo standartmelodiju, kas izrādās ir neliela daļa no spāņu komponista Francisco Tarregas skaņdarba.
Otrā daļa šķita mazliet samākslota. Tā bija visticamāk domāta tāda roķīgāka, bet kopumā man tā šķita mazāk vērtīga nekā pirmā. Kā arī vilšanos sagādāja Lindas Leen otrais tērps - man viņas koncerti asociējas arī ar skaistiem, daudzveidīgiem un krāšņiem tērpiem, bet šoreiz vajadzēja samierināties ar vienu tērpu, jo otrais tērps bija neforši pārveidots pirmais.
Kopumā pietrūka pārāk izslavētā koncerta saistība ar kino, jo tagad videoprojekcijas savos koncertos izmanto gandrīz visi mākslinieki, tāpēc to esamība neradīja kino noskaņu. Bet, ja salīdzina ar koncertu Arēnā Rīga, - šis bija tāds intīmāks, un varēja just dialogu ar skatītāju un brīvāku atmosfēru. Jebkurā gadījumā - Lindas Leen balss skanējums, emocijas, kā arī Kaspara Zemīša muzikālais pavadījums liek par koncertu atcerēties ar smaidu sejā!