Meitene manī...

Šobrīd manā galvā ir aktuāls jautājums par meitenīšu un puisīšu dzimšanu. Man pašai galvā ir tāds stereotips, ka sievietei dzīvē ir daudz grūtāk kaut ko sasniegt, ka sieviete ir otrās šķiras cilvēks, ka sieviete ir vājais dzimums daudzos aspektos. Tas laikam tāpēc, ka es tā jūtos... Vai varbūt kaut kur dziļi zemapziņā man tas jau ar mātes pienu iebarots? Vienai paziņai manas mammas vecumā pastāstīju, ka visticamāk mūsu ģimenē piedzims meitenīte un saņēmu savu "bumerangu" atpakaļ, jo viņa teica: "Nu nekas! Gan jau ne pēdējais bērniņš!" (ar tādu domu, ka nākamajam noteikti jāsanāk puisītim).
Tāpēc tagad bieži domāju, kā mainīt savu attieksmi pret meitenēm. Viņas taču parasti ir tik skaistas, radošas, apbrīnu izraisošas būtnes! Galu galā - bez viņām taču mēs neturpinātos! Visticamāk jāsāk ar sevi - jāmaina attieksme pret sevi. Es taču esmu meitene, un esmu laimīga meitene! To atgādināšu sev un mēģināšu novērtēt! Jo tas taču būs jānodod savam turpinājumam!