Iespēja būt mīlētai...

Iepriekš vairākkārt esmu dzirdējusi un lasījusi, ka gaidību laiks ir visskaistākais laiks sievietes dzīvē un ka šis ir tas laiks, kad dzīve jābauda ar visām maņām. Protams, līdz brīdim, kamēr pati to piedzīvoju, bija grūti iedomāties, vai tiešām tas ir tik brīnumaini. Jo īpaši tādēļ, ka līdzās tam izskan brīdinājumi par "kaitēm" un grūtībām, ko grūtnieces mēdz piedzīvot.

Un man ir radusies vēlme piefiksēt tos mirkļus, kad man blakusesošie cilvēki likuši man justies īpašai un lutinātai. Es centīšos šos mirkļus saglabāt savā patīkamo mirkļu lādītē, lai varu to ik pa laikam atvērt un atcerēties, cik tomēr laimīga esmu un cik jauki un mīļi cilvēki ir man blakus.
Pirmais mirklis, ko atceros ar smaidu, ir dzestrā rītā vīra māsīcas un kaimiņienes pasniegti šokolādes gabaliņi, ko pabaudīt pie kafijas. Šķiet, ka sīkums, bet tajā brīdī jūti to mīļo attieksmi, ka cilvēks par mani padomājis.
Otrais mirklis, kad vīrs atved no tirgus veselu groziņu ar zemenēm un manu mīļo peoniju pušķi. Lai gan šis "lutinājums" bija manis pašas izčīkstēts, vienalga bija patīkami, ka vīrs nepaslinkoja un tomēr aizbrauca uz tirgu (ņemot vērā, cik ļoti viņam nepatīk pa tirgiem staigāt:))
Vēl viens notikums ir māsas un mammas lasītās un atvestās meža zemenes. Tās bija tik garšīgas un mīļas!
Kolēģu dāvātie ziedi pirms manas došanās atvaļinājumā, māsas dāvinātā grāmata par "Pirmo nedēļu brīnumu", vīramātes spontāni nopirktais un uzdāvinātais puķuzirņu pušķis ielas tirdziņā, vīra un draudzenes Sanitas komplimenti par to, cik labi izskatos, nesenais kaimiņienes sirsnīgais smaids un apsveikums, vīra dāvinātais pedikīrs, kas vēl tiks baudīts, mūsu kaķīša rīta murrāšana un gulēšana blakus - šie visi mirkļi liek man smaidīt un mīlēt dzīvi un pasauli.