trešdiena, 2019. gada 16. janvāris

Filma "Viss, ko debesis atļauj."

"All That Heaven Allows" Duglass Sirk (1955)
Šim kino piedzīvojumam mani uzaicināja māsa. Un pirmā asociācija, izlasot filmas anotāciju, bija - "to, ko sabiedrība neļauj, debesis gan atļaus." Ditas Rietumas kinolekcija pirms filmas bija vispusīgas informācijas pilna. Beidzot spēju definēt, kas mani kā kinoskatītāju saista melodrāmas žanrā. Tā ir emociju koncentrācija, tuvplāni un paredzamu notikumu virknējums. Paredzamība savā ziņā nomierina. Es kā skatītāja alkstu emociju intensitāti. Šajā dzīves posmā labprāt skatos filmas drāmas žanrā, bet Duglasa Serka filma mani apbūra ar sava žanra tīrību, naivumu un gleznainām dekorācijām. Patiešām - bija gan briedītis, gan kamīns, gan apsniguši lauki, gan kokteiļi, gan kuplās un spilgtās kleitas piecdesmito gadu modē.
Citreiz, skatoties tik klišeju pilnas filmas, rodas aizkaitinājums ar domu: "kāpēc jārāda tik acīmredzamas un primitīvas situācijas?" Tikai ne šajā gadījumā. Gan D.Rietumas stāstījums par filmas vērtību kino attīstības kontekstā, gan filmas vizuālās kompozīcijas, ko brīžiem varētu pārvērst par apsveikuma kartītēm, gan sabiedrības stereotipu izgaismošana šo kino seansu padarīja par neaizmirstamu. Īsta Ziemassvētku pasakas filma!

ceturtdiena, 2019. gada 10. janvāris

Vakariņas improvizējot. Lēcas ar karamelizētiem sīpoliem un šampinjoniem.


Tā kā mani ļoti aizrauj kulinārā pasaule, tad bieži vien aizdomājos, kā rodas tik foršās receptes, kas uzrunā no žurnālu un interneta portālu lappusēm. Un tad arvien biežāk pienāk tādi vakari kā šis, kad speciāli nav iets uz veikalu, bet vakariņas jāgatavo. Tad svarīgi noķert iedvesmu aiz astes un jāgatavo no tā, kas ir pieliekamajā. Jo biežāk gatavoju, jo vieglāk iedomāties, kādus produktus var kombinēt un kas garšos labi. Šoreiz veiksmīgi krita loze uz šādiem produktiem:

  • lēcas 
  • sarkanais sīpols
  • šampinjoni 
  • Timiāns
  • Medus, ingvera, smiltsērkšķu mērce
  • Sāls, nedaudz cukura un pipari
Lēcas novārīju pēc iepakojuma instrukcijas, pirms tam pa to laiku, kamēr gāju pēc bērniem uz dārziņu, uz kādu stundu iemērcu ūdenī.
Sīpolu uz vidēji karstas pannas karamelizēju ar sāli un  šķipsnu cukura, tad palielināju karstjmu un šâvu klāt daiviņâs sagrieztus šampinjonus, piebēru timiānu, piparus, pēc kādām 5 min ielēju šļuku sīrupainăs medus - ingvera mērces, pēc păris minūšu karsēšanas bēru klāt arī lēcas. Izdevās garšīgas veğetāras vakariņas, ko vēl varētu papildināt ar fetas siera krikumiem. Šoreiz gan man tāda nebija.  

ceturtdiena, 2019. gada 3. janvāris

2018.gadā redzētās filmas

Pēc māsas publicētā redzēto filmu saraksta arī man radās vēlme apkopot vienā sarakstā visu šogad redzēto filmu nosaukumus. Filmu saraksts ir diezgan garš. Protams, bija mēneši, kad kinoteātri apmeklēju biežāk, un bija arī "tukšāks" laiks. Tas lielā mērā arī atkarīgs no kinoteātru repertuāra. Mans uzticamākais orientieris kino pasaulē ir māsa. Pusi no sarakstā esošajiem kino seansiem bijām apmeklējušas kopā. Man ļoti patīk ar viņu apspriest iespaidus un pārdomas pēc kino notikuma. Katrs kino apmeklējums man ir notikums, kas atstāj nospiedumus domās, sajūtās un pieredzē. Desmit no tām izcēlu treknrakstā. Tās ir tās filmas, kuras, šobrīd šķiet, atstājušas visdziļākās pēdas manā sirdī. Vēl gribētu izcelt Čaplina filmu "Cirks", kas ir kino klasikas zelts. Uz to mani uzaicināja māsa un, man šķiet, šis bija ļoti vērtīgs kino seanss - var pat teikt - ieguldījums kino mākslas izpratnē. Interesanti, ka pagājušā gadā arī bija viens tāds nozīmīgs seanss - ar filmu "Sanseta bulvāris" (1911).

Turpinājums
Аритмия (Aritmija)
Darkest Hour (Tumšākā stunda)
Nameja gredzens TV
Don't worry, he wont get far by foot (Neuztraucies, tālu viņš netiks)
Kriminālās ekselences fonds
Call me by your name (Sauc mani savā vārdā)
In the Fade (Izzūdūšie)Dotais lielums: mana māte TV
Manifesto (Manifests)
Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā)
Četri balti krekli TV
Mērijas ceļojums
Gribētos būt aplim (par baletdejotāju Alekseju Avečkinu)
Liv & Ingmar (2012) (Līva un Ingmars)
Довлатов (Dovlatovs) (par rakstnieku Sergeju Dovlatovu Ļeningradā)
Zoja
Laika tilti
First Man (Pirmais cilvēks uz mēness)
Лето (Vasara)
Circus, 1928 (Cirks)
Homo Novus
Wildlife (Mežonīgā dzīve)
Baltu ciltis
You Were Never Really Here, 2017 (Tevis te nebija)
Zimna wojna (Aukstais karš)
A Star Is Born (Zvaigzne ir dzimusi)
Unga Astrid (Astrīdas Lindgrēnas jaunība)
Die Farbe des Ozeans (Okeāna krāsa)
Ma Ma TV
Lady Bird (Laiks lidot)

trešdiena, 2018. gada 28. novembris

Grāmata "Attēlu vēsture bērniem"

Šķirstot un lasot šo grāmatu, sāku pamazām apzināties, kas mani ir ievilinājis mākslas pasaulē. Kāpēc vismaz reizi mēnesī ir vēlme doties uz kādu mākslas izstādi? Kas mani saista fotokameras apturētajos attēlos?
Britu mākslinieka Deivida Hoknija un mākslas kritiķa Mārtina Geiforda veidotā grāmata "Attēlu vēsture bērniem" atklāj daudzus pavedienus uz maģisko attēlu tapšanas un attīstības ceļu.
Manai sešgadīgajai meitai Lainei šobrīd ir interese par šāda enciklopēdijas veida vai izziņas grāmatām, tāpēc šo izdevumu pētījām ar viņu kopā. 
Grāmatas saturs ir iekārtots 13 nodaļās, kur katrā no tām apskatīts attēla vēsturiskais attīstības posms, taču nodaļā tiek paskaidrots ne tikai vēsturiskais aspekts, bet arī attēls no veidotāja un skatītāja skatupunkta. Ļoti patīk, ka attēli tiek salīdzināti gan tehnikas, gan tematikas ziņā. Interesanti lasīt arī par to, kā attēlu autori un mākslinieki viens no otra pārņēmuši attēlu veidošanas tehnikas, krāsas un gaismas spēles.
Pirmais, kas piesaistīja Laines uzmanību, bija amizantās Rouzas Bleikas ilustrācijas, kas katru grāmatas lappusi papildina un paspilgtina ar atbilstošo tematu saistītiem varoņiem. Es tās nosauktu par sirsnīgām karikatūrām, kas apspēlē apskatāmo mākslas darbu, tā tapšanas vietu, apstākļus un iesaistītos priekšmetus. Visām lappusēm līdzi soļo Deivida, Mārtina, Rouzas un divu suņu Stenlija un Būdžijas uzzīmētie varoņi.
Pagaidām mūsu visilgāk pētītā nodaļa ir "Spoguļi un atspulgi", kur tiek apskatīts, kā mākslinieki spēlējas ar gaismu. Kā izrādās, spoguļiem ir bijusi liela ietekme uz attēlu radīšanu, jo spogulī taču redzam savu attēlu, taču gleznās atspulgus un atspīdumus attēlot ir ļoti sarežģīti, īpaši smalka un niansēta ir ūdens atspulgu attēlošana gleznās.
Noderīga ir grāmatas beigās atsevišķi nodalītā izgudrojumu laika skala, kur var sekot izgudrojumu un atklājumu ietekmei uz attēla veidošanas paņēmieniem un to kvalitāti. Piemēram, no papīra līdz videospēļu izgudrošanai, kas rada pavisam citus veidus, kā "spēlēties" ar attēliem. Interesanti, ka grāmatā var atklāt, kā viens izgudrojums noved pie cita. Neskatoties, ka mūsdienās, izmantojot  viedtālruņos iebūvēto fotokameru, katrs veidojam attēlus ik dienas, tomēr mani nepārstāj vilināt attēla maģiskais tapšanas brīdis.
Šīs grāmatas vērtība noteikti ir tajā, ka to noteikti būs interesanti lasīt arī vecākiem. Līdzīgi kā ar mākslinieces Britas Tekentrupas grāmatu "Laika noskaņas", no kuras pa fragmentam ar meitām lasām pirms miega. Varbūt var pat teikt, ka vecāki būs tie, kas paņems grāmatu rokā, un pēc mirkļa bērns būs klāt, lai apsēstos blakus un kopā pētītu katru apskatāmo attēlu, mākslas darbu vai fotogrāfiju un to tapšanas nianses. Galvenās atziņas, lasot šo grāmatu kopā ar Laini, ir par to, ka katrs attēls top īpašos apstākļos, tam ir nepieciešami daudzi svarīgi priekšnoteikumi. Un pats svarīgākais - katram attēlam ir pacietīgs, ziņkārīgs un prasmīgs autors, kurš pasauli un katru priekšmetu redz citādāk. No tā atkarīgs, vai mūsu acis un domas apstāsies pie šī attēla un vai mūs aizraus attēlā redzētais.

svētdiena, 2018. gada 11. novembris

A Star Is Born (2018)


    Kā filmas režisoram un aktierim Bredlijam Kūperam izdevies atrast paņēmienu, lai izspiestu visas kino skatītāju asaras?
  • Ar spēju parādīt vīrieša un sievietes pievilkšanās spēku un iemīlēšanos ar aktieru skatieniem vien. 
  • Ļaujot katram noticēt, ka ikvienam ir talants. Jautājums - vai ir drosme ar to dalīties. (Tad nu visi raud par savu nožēlu, ka drosmes gan ir pietrūcis :)).
  • Pierādot, ka galvenais, ko cilvēks otram var sniegt, ir atbalsts, ticība un mīlestība.
  • Atgādinot, ka otru cilvēku nogremdēt var vainas apziņa, kauns un nespēja piedot sev.
Par klasiku kļuvušais stāsts ir balstīts cilvēka pamatinstinktos - vēlmē justies pieņemtam un novērtētam, atrast savu veidu realizēties un saglabāšanās  instinktā.
Vienkāršībā ir spēks. Šī filma pierāda to. Un pāri visam patīkams abu dziedātāju balss tembrs, skaista mūzika, atbrīvota ķermeņa valoda un dziesmu vārdi, kas aizskar ikviena sirdi.

otrdiena, 2018. gada 9. oktobris

Konference "Labi vecāki šodien"

Jau vasaras sākumā man ir bijusi tā veiksme laimēt ielūgumu uz psiholoģijas centra "Līna" organizēto konferenci "Labi vecāki šodien". Kosmoss, tā teikt, mani bija sadzirdējis, jo ļoti vēlējos dzirdēt lekcijas par tēmu, kas man ir svarīgas. Psiholoģijas centrs "Līna" man nebija sveša organizācija arī līdz šim. Esmu bijusi uz vairākiem nodarbību un lekciju kursiem, arī uz individuālajām un pāru konsultācijām.
Savas iekšējās pasaules izzināšanas ceļu sāku tieši pēc pirmās meitas piedzimšanas, kad visvairāk trūka sevī resursu noticēt sev, saprast sevi, saprast zīdaiņa un bērna uzvedību, arī savas attiecības ar bērnu.
AttÄ“lu rezultāti vaicājumam “ellytaylor”Konferences nosaukums un tēmas bija cieši saistītas ar sev uzdotajiem jautājumiem tieši pēc bērna piedzimšanas. Un brīžiem, klausoties vairākus lektorus, man galvā skanēja domas un jautājumi - "Cik būtu bijis labi, ja es to būtu dzirdējusi agrāk? Kāpēc nebiju sevī ieklausījusies? Cik žēl, ka man nebija blakus cilvēka, kas būtu mudinājis par to domāt?" Un šīs bažas apstiprināja no Austrālijas atbraukušās lektores Elijas Teilores (Elly Taylor) sacītais: "Bērniņa piedzimšanu būtu nevis jāgaida (no vārda "gaidības"), bet gan tai jāgatavojas, uztverot to kā nopietnu kalnā kāpšanas ceļojumu."
Viņas lekcija uzrunāja visvairāk. Tā bija viegli uztverama interesanto salīdzinājumu dēļ, skaistā un pārdomātā prezentācija to papildināja, un lektores sirsnība, emocionalitāte un atklātība plūda pa visu zāli. Arī viņas humors, asprātība un vieglums ļāva klausīties viņas vārdos ar lielu aizrautību.
Galvenās atziņas, ko vēlētos atcerēties un nodot tām māmiņām, kas gatavojas bērniņa piedzimšanai:

  • Bērna ienākšana un pieņemšana ģimenē norit 8 fāzēs jeb posmos, kas cikliski atkārtojas arī ar nākamā bērna piedzimšanu. 
  • 1.solis - rūpīgi pārdomā "čemodānā" liekamo lietu sarakstu. Te ir vairāk domāts par psiholoģisko un emocionālo gatavību, neaizmirstot, ka šobrīd dzīves tempa ātrums samazinās.
  • 2.solis - "ligzdas vīšanas" posms. Arī šajā brīdī nav domāts tas, ka jāpērk lielāka māja vai otra automašīna, drīzāk tas, ka iepriekš padomāts, vai būs cilvēks, kas varētu palīdzēt sagatavot ēdienu, uzkopt māju, lai māmiņa varētu pilnvērtīgi veidot piesaisti ar bērnu. Šajā posmā ir ārkārtīgi svarīgi ieteikumi - izslēgt visus "ekrānus", jo nevajadzīga informācija ir lieka un traucējoša; būt klusumā, siltumā un mierā; noteikti visus pienākumus dalīt ar partneri, iesaistīt tēti visos bērna dzīves aspektos; 
  • Apzināties atšķirību starp viesiem un palīgiem - viesi atnāk pie jums, apēd visu ēdienu, piegružo māju un nespēj samērīgā laikā aiziet prom. Palīgi - atnāk ar gatavu ēdienu, palīdz sakopt telpu un vecākiem ļauj atpūsties.
  • 3.solis - Pielāgo savas cerības realitātei. Parasti par bērna piedzimšanu ir daudz pozitīvu gaidu. Šajā posmā ir laiks apzināties, ka nevar un nevajag atgriezties pie "normālās" dzīves. Tikai sadarbojoties ar savu partneri, var izveidot "jaunu normālu" ikdienu.
  • Svarīgākais šajā posmā - ļaut sev mācīties, nevis uzskatīt, ka visur jābūt ekspertam.
  • 4.solis "Nometne". Laiks, kad atrast resursu savam komfortam, savai emocionālai stabilitātei. Atrast laiku savam priekam, laiku būt kopā ar partneri - tādā veidā krīzes brīdī var atgriezties šajā solī, lai pārskatītu savus iespējamos resursus.
  • 5.solis - "Emocionalitāte". Šajā brīdī, ņemot vērā visus iepriekš izietos posmus, kļūstam emocionāli ievainojami gan attiecībās ar bērnu, gan attiecībās ar partneri. Jāpieņem tas, ka būs gan "vētrainas" dienas, gan "mākoņainas", gan "saulainas". Galvenais - piekopt vienkāršu, saprotošu komunikāciju ar partneri, lai iznākumā jūs būtu viens otra atbalsts.
  • 6.solis - "Jaunā vecāka attīstība". Laiks strādāt "ar pārmaiņām", nevis "pret" pārmaiņām.
  • 7.solis - "Domstarpību izaicinājums" - 92 % vecāku šajā posmā mēģina tikt galā ar domstarpībām, kas saistītas ar atšķirīgo skatu uz bērna audzināšanas metodēm. Svarīgi atrast kopsaucēju, apgūt strīdēšanās prasmes, kas lieti noderēs turpmākajā kopdzīvē.
  • 8.solis - "Savstarpējo attiecību kopšana". Galvenais - uzturēt saikni vienam ar otru, veltīt laiku kopējām interesēm, atcerēties, ka jūsu savstarpējās attiecības ir laimīgas ģimenes kodols.
Arī citi lektori savā veidā atklājuši savas domas, kas, viņuprāt, ir labi vecāki. 
  • Īpaši ieķērās Ņikitas Bezborodova atziņa, ka labam vecākam jāpiemīt spējai spēlēties. Jo īpaši tādēļ, ka man ir grūtības ar ļaušanos doties rotaļās, ķert vieglāk dzīvi.
  • Arī Reinis Upenieks, runājot par cilvēka daudzajām lomām, aktualizēja domu, ka "labi" nenozīmē "nekļūdīgi". Labi vecāki kļūdās, un analizē kļūdas, labo tās. Jo tie, kas cenšas nekļūdīties, nereti rīkojas neadekvāti un pārspīlēti.
  • Ļoti interesanta bija arī Lienes Korņejevas lekcija "Pirmo attiecību ģenētika", kurā, balstoties uz vairākiem ģenētikas pētījumiem, atklāja interesantus faktus par mātes un embrija saikni, to apmainīšanos ar šūnām. 

ceturtdiena, 2018. gada 2. augusts

Mārja Kangro. Stikla bērns.

Atzīšos, ka mani pārņēma dīvainas sajūtas, lasot šo biogrāfisko darbu. No vienas puses - saprotu, ka lasu darbu par spēcīgu pārdzīvojumu, intīmu pavērsienu cilvēka dzīvē, taču visu lasīšanas laiku jutu nevis līdzpārdzīvojumu, bet uztvēru šo darbu tikai kā dokumentālu pierakstu, kā faktu birumu un to aprakstu.
Tomēr autores galvenais uzdevums - nest lasītājiem domu, ka arī "tā" mēdz būt, ka dzīve nav skaists, rozā mākonis, kad runa ir par grūtniecību, dzemdībām, jaundzimušā dzīvību, ir ticis sasniegts. Patiešām - par ārpusdzemdes grūtniecību, nervu caurulītes defektiem, akrāniju un anencefāliju cilvēki neinteresējas, ja vien paši to nav pārdzīvojuši. Un man saistošs šķiet autores filozofiskais un intelektuālais skatupunkts uz šīm tēmām.
Galvenās trīs atziņas, kas manā galvā attīstījās, līdz ar šīs grāmatas lasīšanu, bija:

Pirmā - cilvēks, autores vārdiem saucot, "gaļas gabals" vai "klucis" vien ir - tā fizioloģiskās prasības, īpatnības un spējas ir visa pamatā. Arī dzīvnieciskie instinkti viņa uzvedību vada stipri pārliecinoši, dažreiz pašam to neapzinoties. Iespējams, tādēļ grāmatā ir šķietami neiederīgā nodaļa par karadarbību Ukrainā. Cilvēka galvenie instinkti dzīvot, cīnīties, izdzīvot, vairoties bieži vien kļūst pārāki par poētisko sadzīvošanu un mīlestību.

Otrā - empātija. Varētu būt, ka cilvēku par cilvēku padara tieši empātija. Autore mūsu sabiedrības līdzcietības kultūru nosauc par "mūlāpu" izturēšanos. Arī man empātijas tēma šķiet ļoti dziļa, vēl neizzināma. Kā runāt ar cilvēku, kurš pārdzīvo. Klusēt, jautāt, māt ar galvu, apskaut? Varbūt tam būtu vērts veltīt veselu mācību priekšmetu skolā?

Trešā - mātes loma. Man patika, kā autore pragmatiski aprakstīja mātes lomu jaundzimušā dzīvē: "Nodarbe, kas garīgi noslogo nepilnvērtīgi, toties emocionāli un fiziski novārdzina. Iznīcinoša garlaicība, atkārtošanās, atkārtošanās, atkārtošanās." Beidzot skaļi tika nosaukta tā sajūta, kuru bieži vien izjutu tajās iztukšojuma dienās, kad meitas burtiski "izsūca" un "izsūc" manu enerģiju.

Lai cik augstprātīgi vai nekorekti tas skanētu, bet mūsdienu cilvēka dzīvē un arī autores dzīvē vietu bērnam ir grūti atrast. Cilvēks tik ļoti aizņemts ar ārpasauli, satikšanām, ceļojumiem, darbu. Kur ir vieta bērnam? Grāmata rosina uzdot daudz vairāk jautājumu nekā sniedz atbildes. Tā, manuprāt, ir labas grāmatas iezīme.