Lainei piepildās septiņi veiksmes mēneši.

Šodien, kad Lainīte baudīja gaisa peldi, viņa pamazām sāka stumt rokas uz priekšu un atbalstīties ar kājiņām. Tādā veidā tā bija pirmā reize, kad Laine sāka virzīties uz priekšu. Pielīda arī man klāt, kur sēdēju ar fotoaparātu.
Vēlāk rotaļājās uz grīdas savā laukumiņā un tad sāka līst uz priekšu. Es viņu ieinteresēju ar Ņura peli. Viņa pievirzījās tai klāt, paņēm to rokās, pameta uz priekšu un tad devās pēc tās. Tā viņa aizlīda līdz virtuvei.

Tā nemanot ir sācies jauns posms Lainītes un mūsu dzīvē. Būs tik jāslēpj Ņura ēdiena bļodiņas, jāskatās bīstamās vielas un priekšmeti, kas tagad jau būs viņas sasniedzamā redzeslokā.

"Ritas pēdējā pasaka." 2012 Rež. Renata Ļitvinova

Savdabīga filma par citu skatījumu uz nāvi. Nāve šarmanta, vieda, stilīga dāma, kas pieskata cilvēkus, kas tuvojas nāvei. Viena no atziņām: Ja personai ir cieņpilnas attiecības ar nāvi, tad tā atnāk pie cilvēka un brīdina par sastapšanos ar nāves dienu. Piemēram, pie plaušu vēža slimnieces Margaritas Gotjē, nāve (aktrise R.Ļitvinova) ierodas dzeltenā kleitā un uzsauc šampanieti.
Filma kā mākslas darbs, kas prasa iedziļināšanos, pacietību un domāšanu ārpus rāmjiem. Man filmu iemīlēt lika Renatas Ļitvinovas apbrīnojamā individualitāte un raidījuma "ЗАКРЫТЫЙ ПОКАЗ" viedokļu apmaiņa.

Laines apķērība aug.

Pavasaris ir pagriezis mums savu plaukstošo vaigu un Lainīte plaukst savās aktivitātēs un apķērībā:

• Pāris nedēļas jau izrunā skaņu "ma-ma-ma" un "me-me-me", kā arī ik pa laikam atdarina traktoram līdzīgas skaņas "trrrrr".
• Tikai vairākas dienas atpakaļ sāka saprast sakarību starp priekšmeta dauzīšanu pret kaut ko un tā skanēšanu. Tāpēc arvien biežāk sit priekšmetu pret kādu virsmu.
• Pirms pāris dienām pēc pedagoģes un psiholoģes J.Rezņičenko metodes sāka apgūt latviešu alfabēta burtus un krāsas.
• Jau kādu nedēļu prot turēties pussēdus, atbalstoties uz vienas rokas.

Dzīvesprieka bumba. Artūra Šingereja koncerts Katlakalnā

Pagājušā piektdienā izjutu dažādu emociju kamolu. Pārsteidzoši spridzinošs un spirdzinošs bija Artūra koncerts. Kamols sāka ritināties vaļā ar prieku par Dona pozitīvo smaidu un attieksmi, tad turpinājās ar nostaļģiskām atmiņām par vecajām un naivajām dziesmām "Ja es būtu vējš"  un "Viss jau ir bijis".
Pēc tam skāra aizkustinājuma noti ar stāstu par dziesmu "Ja tu man esi" un patriotisma noti ar dziesmu "Dzimtā valoda", un pozitīvo emociju kamols tik ripoja  un ripoja ar dzīvesprieku, smiešanos, humoru, atvērtību un visbeidzot koncerta beigās - ar apbrīnu par mākslinieka brīvību, mīļumu un labestību.
Pēc koncerta jutos pacilāti priecīga, ka dzīvoju un varu priecāties par dzīvi un par mūziku, cilvēkiem, dabu tajā. Paldies!

"Антон тут рядом" 2012

Dokumentāla žanra filma, kurā iesaistīta pati filmas autore. Ļoti personisks stāsts, kura ideja sākas ar kāda autista puikas uzrakstītu sacerējumu par to, kādi ir cilvēki. Kad Ļubovj Arkus satikās ar Antonu slimnīcā, viņa atpazina viņā sevi. Un tad nolēma filmēt Antona dzīvesstāstu.
Ļoti smaga, bet sirsnīga filma, jo atklāj galvenā varoņa ievainojamību un ilgas pēc mīlestības. Filma tiek filmēta četrus gadus. Filmēšanas laikā Antona mātei atklāj vēzi, viņš nomaina vairākas dzīves un ārstēšanas vietas. Puisim ir grūti uzticēties cilvēkiem, bet, ja viņš atļaujas satuvināties ar kādu, tad attiecībās viņš pilnīgi paļaujas uz otru.
Manuprāt, stāsta beigas ir ļoti cerīgas un gaišas. Lai gan visu laiku ir domas, kāpēc es baidos no tādiem cilvēkiem, kāpēc viņi šķiet neērti...un patiesībā viņi atklāj mūsu sabiedrības kaites, kaut gan šādi cilvēki ilgojas pēc cilvēka, kas viņam tic, mīl un ir blakus.
Antona sacerējums par cilvēkiem un tajā paslēptā frāze mani aizkustināja visvairāk: Cilvēki cieš. Cilvēki necieš. Cilvēki pacietīs.

Tuvojas pusgadiņš.

Tieši šodien Laine pārsteidza ar savu aktivitāti: viņa jau ilgāku laiku, guļot uz vēderiņa, cenšas celt savu dupsi, bet šodien jau izteikti sāka celties uz ceļgaliņiem un šupoties.
Vēl Lainīte jau kādu nedēļu runā zilbi: ta, ta, tā, ta, tā. Tas izskan tad, kad viņu kaut kas ieintersējis - garām pagājis Ņuris vai viņa iegrimusi kāda priekšmeta izpētē. Tas ir ļoti mīļi un, dzirdot viņas tatināšanu, šķiet, ka meitiņa jau ir paaugusies.

"Vēstules mātēm" Vilhelms Štēkels

Grāmatas autors ir agrīnais psihoanalītiķis 20.gs. trīsdesmito gadu laika posmā. Grāmatā ir atrodamas gan ļoti vērtīgas atziņas, gan arī tādas, kurām grūti piekrist. Lai gan viņa novērojumi un atziņas gūtas jau daudzus gadu desmitus atpakaļ, tomēr aktuāls ir joprojām un pat ļoti. Pirmajā vētulē viņš runā par vispārēju cilvēku problēmu: "Cik reti tagad var atrast laimīgus cilvēkus. Ikviens ir nemierā ar kaut ko, visi dzenas pēc naudas un panākumiem, apskauž kaimiņus viņu īpašuma un stāvokļa dēļ, izšķiež savus spēkus ilgās pēc nepiepildāmā." Un tad viņš skar svarīgu nosacījumu, kam jāpiepildās, lai ģimenē ienāk laimīgs bērniņš: "Bērnu audzināšana sākas jau ar laulātā drauga izvēli.(..) Ja jūs gribat savu bērnu izaudzināt par laimīgu cilvēku, kas savu dzīvi mīl tāpat kā jūs, kas priecājas par savu esamību un ko nenomoca jautājums: kādēļ gan jādzīvo? Jau šis apstāklis vien ir bērnam drošs ieguvums. Jums nav vajadzīgs bērns, lai piepildītu dzīves robu, jūs gribat, lai tas piepildās jūsu dzīvē pilnībā. (..) Bērns nedrīkst būt garīgā tukšuma aizpildīšanas objekts cilvēkiem, kas tiecas tikai nosist laiku un kas nezina, ko iesākt ar savu dzīvi."
Pēc tam autors norāda bērna nozīmi ģimenē un kā vecākiem jāuztver bērniņa ienākšanu ģimenē: "Man liekas, ka galvenā kļūda te meklējama tanī apstāklī, ka mēs gaidām, lai bērni dara mūs laimīgus, bet mūsu pienākums būtu tos izaudzināt par laimīgiem cilvēkiem. Tikai šī pienākuma veikšanā mums vajadzētu rast savu laimi. Tātad - negaidiet daudz no sava bērna! Neliekat uz viņu visas savas cerības. Neiedomājieties, ka jūsu bērns būs ģēnijs, brīnumbērns vai kaut kas neparasts. Viņš būs tikai cilvēks ar visām , cilvēkam piemītošām, priekšrocībām un vājībām. No jums nu atkarīgs, kas vēlākā dzīvē ņems pārsvaru: labās īpašības vai vājības."
Otrajā vēstulē V.Štēkels skar jautājumu par sievietes vemšanu grūtniecības laikā. To skaidro diezgan šokējošā veidā: ja sieviete vemj, tad tādā veidā zemapziņa pauž to, ka bērniņš ir nevēlams vai sievietei ir kādas bailes par bērniņa ienākšanu viņas dzīvē.
Tālāk viņš apstiprina viedokli, ka gandrīz ikviena sieviete spējīga pati zīdīt savu bērniņu, tikai jābūt stiprai gribai. Runā par bērna ēdināšanas tēmu: nedrīkst bērnu spiest ēst kādu ēdienu vai bērna barošanu pārvērst par cīņu. Jāļauj bērnam pašam vadīt savu ēstgribu. Viņš iesaka nopietni pārdomāt to, kā vecāki runā ar bērnu, kā viņam pieskaras, piemēram, norāda, ka ir bīstami bērniņu mētāt gaisā un runāt "bēbīšu" valodā.
Kopumā ļoti vērtīga un interesanta grāmata. Ar psihoanalītiķis atklāj piemērus no savas prakses. Rosina domāt, kā audzināt savu bērniņu. Jauki, ka atradu šo grāmatu bibliotēkas plauktā.