Paskāls Mersjē Nakts vilciens uz Lisabonu.

Šīs grāmatas nosaukums man pavīdēja domās, tiklīdz ar vīru bijām nopirkuši biļetes ceļojumam uz Lisabonu. Māsa manu vēlmi ņēma vērā un uzdāvināja to brīdī, kad jau biju piemirsusi. Tātad iesāku to lasīt jau pirms ceļojuma un turpināju lasīt arī lidmašīnā, un vēl kādu laiku pēc tam.
Pirmais mistiskais notikums, kas skāra galveno varoni, ievilka mani līdzi un jau pēc dažām izlasītajām lapaspusēm sapratu, ka šī grāmata man ļoti daudz nozīmēs.

 Kas šo grāmatu padara par īpašu?

• Detektīvveida sižeta līnija. Jau no bērnības atceros, ka mani vilināja detektīvi un sekošanai to atrisinājumam (jau sākot no Komisāra Rekša filmām līdz Erkila Puaro izmeklēšanām). Grāmatā ir vairāki pavedieni, kas aizvelk Gregoriusu no savas ikdienas dzīves. Sievietes izteiktā frāze portugāļu valodā, antikvariātā atrastā Amadeu Pradu grāmata "Vārdu zeltkalis", valodas studēšana, brauciens uz Lisabonu, satiktie cilvēki, bezmiegs.
• Patīk, kā viens dzīves pavērsiens un Gregoriusa aizķertā interese rosina viņu būt aktīvam, meklet, turpināt attīstīties, meklēt saskarsmi ar svešiem cilvēkiem.
• Lisabonas ielu apraksti, ceļojuma laikā ieraudzītās vecās un pusabrukušās ēkas, to apraksti grāmatā.
• Vecāku un bērnu attiecību līnija. Tēva prasības un gaidas (muguras sāpes, tiesneša amats). Mātes gaidas, lai dēls ir gudrākais, labākais. Pradu attiecības ar māsu, kurai viņš izglāba dzīvību, pateicībā viņa ziedo savu dzīvi brālim.
• Dzīves jēgas, dzīves sasniegumu tēma.
• Vientulība caurvij katru grāmatas lappusi.

Citāti:

"No tūkstoš pieredzēm, ko piedzīvojam, vārdos mēs ietērpjam, augstākais vienu. Starp visām šīm mēmajām pieredzēm slēpjas tās, kuras nemanāmi piešķir mūsu dzīvei veidolu, nokrāsu un melodiju."[297.lpp.]

"Saprast sevi: vai tas ir atklājums vai radīšana? Vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai viņa paša interese par mani?" [318.lpp.]

"Kad esam sapratuši, ka visa rīcībā un piedzīvošanā esam plūstošas smiltis...Ko tas nozīmēja cieņai?" [322.lpp.]

"Es mīlu tuneļus. Tie ir cerības simbols: kaut kad atkal kļūs gaišs. Ja vien patlaban nav nakts." [326.lpp.]

Kadzuo Išiguro “Tāla kalnu ainava”

Lasot šo grāmatu, patiešām pārņem sajūta, it kā skatītos uz kalniem tālumā. Tādos mirkļos mani parasti pārņem pārdomas par cilvēka bezspēcību un pat niecību. Mānīgais grāmatas rāmums domas plosa ar jautājumiem, neizpratni un mulsumu.
Cilvēkā ik mirkli, ik sekundi ienāk desmitiem domu, pārdomu, atklāsmju. Tikai līdzcilvēki par tām neko nenojauš, negrib zināt, varbūt grib zināt, bet baidās, no savas reakcijas, savas atbildes.
Grāmatas galvenās varones Etsuko pārdomu un atmiņu stāsts ieveda mani mazpazīstamajā laikā un vietā - Japānas pilsētā Nagasaki pēc otrā pasaules kara beigām atombumbas izpostītajā teritorijā. Etsuko ir bērniņa gaidībās, taču apkārtējo cilvēku pieredzētie zaudējumi, kara stāsti, iepazītās kaimiņienes Sačiko un noslēpumainās dabas meitenes Mariko savādā izturēšanās aizved viņas ikdienas domas prom no sevis.
Atmiņas uzjundī brīdī, kad pēc tikko notikušās meitas Keiko pašnāvības pie Etsuko ciemojas jaunākā meita Niki. Arī viņu starpā ir plaisa, ko jautājumi, sarunas un atmiņas tikai palielina.

Režisora Paolo Sorrentīno filma "Silvio"

Sorrentīno ir viens režisors, kura rokrakstu iepazinu, kad ar māsu skatījāmies filmu "La Grande Belleza" ("Dižais skaistums"). Rokraksts ir neatkārtojams un īpašs ar to, ka filma uztverama kā mākslas darbs. Ko es domāju ar vārdu savienojumu "kino mākslas darbs"?
Filmā vizuālie paņēmieni izmantoti ne tikai, lai izstāstītu stāstu, bet arī, lai uzrunātu (kairinātu) skatītāja priekšstatus, stereotipus, iedomas par vispārpieņemtām norisēm sabiedrībā un cilvēka iekšējā pasaulē.
Mākslinieks spēlējas ar eksistenciāliem prestatiem: dzīvība un nāve; skaists un neglīts; jaunība un vecums; vientulība un sabiedrība.
Varētu piekrist tam, ka režisors veido filmas kā vienu kopēju stāstu ar noteiktu mērķi paust skatītājam savas domas par dzīves jēgas šķautnēm, jo abas iepriekš redzētās filmas "Dižais skaistums" (2013) un "Jaunība" (2015) aizskar un atklāj līdzīgus tematus par eksistenciāliem jautājumiem. Par to var lasīt arī manos iepriekšējos bloga ierakstos, ko publicēju pēc filmu noskatīšanās.
Man ļoti patīk pamanīt un apcerēt režisora ironiskās metaforas, pārspīlējumus, salīdzinājumus. Piemēram, filmas ievadepizode ar jēriņu, kas sastingst kondicionētāja gaisā. Es to uztvēru kā cilvēka apstulbināto prātu populāras politikas iespaidā. Un filmas izskaņā no gruvešiem izceltā kailā Jēzus Kristus skulptūra ir prestats kino epizodēm ar atkailināto cilvēku miesu krāšņo villu, dārzu un baseinu fonā. Aizraujoši klausījos Silvio un viņa mazdēla dialogu, kad vectēvs attaisnoja savu iekāpšanu sūdos. Politikas salīdzināšana ar pārdošanas vai mārketinga sfēru. Un šādu situāciju un dialogu ir ļoti daudz, kas filmu padara par izklaidi un smadzeņu vingrināšanu vienlaikus.

Filma "Viss, ko debesis atļauj."

"All That Heaven Allows" Duglass Sirk (1955)
Šim kino piedzīvojumam mani uzaicināja māsa. Un pirmā asociācija, izlasot filmas anotāciju, bija - "to, ko sabiedrība neļauj, debesis gan atļaus." Ditas Rietumas kinolekcija pirms filmas bija vispusīgas informācijas pilna. Beidzot spēju definēt, kas mani kā kinoskatītāju saista melodrāmas žanrā. Tā ir emociju koncentrācija, tuvplāni un paredzamu notikumu virknējums. Paredzamība savā ziņā nomierina. Es kā skatītāja alkstu emociju intensitāti. Šajā dzīves posmā labprāt skatos filmas drāmas žanrā, bet Duglasa Serka filma mani apbūra ar sava žanra tīrību, naivumu un gleznainām dekorācijām. Patiešām - bija gan briedītis, gan kamīns, gan apsniguši lauki, gan kokteiļi, gan kuplās un spilgtās kleitas piecdesmito gadu modē.
Citreiz, skatoties tik klišeju pilnas filmas, rodas aizkaitinājums ar domu: "kāpēc jārāda tik acīmredzamas un primitīvas situācijas?" Tikai ne šajā gadījumā. Gan D.Rietumas stāstījums par filmas vērtību kino attīstības kontekstā, gan filmas vizuālās kompozīcijas, ko brīžiem varētu pārvērst par apsveikuma kartītēm, gan sabiedrības stereotipu izgaismošana šo kino seansu padarīja par neaizmirstamu. Īsta Ziemassvētku pasakas filma!

Vakariņas improvizējot. Lēcas ar karamelizētiem sīpoliem un šampinjoniem.

Tā kā mani ļoti aizrauj kulinārā pasaule, tad bieži vien aizdomājos, kā rodas tik foršās receptes, kas uzrunā no žurnālu un interneta portālu lappusēm. Un tad arvien biežāk pienāk tādi vakari kā šis, kad speciāli nav iets uz veikalu, bet vakariņas jāgatavo. Tad svarīgi noķert iedvesmu aiz astes un jāgatavo no tā, kas ir pieliekamajā. Jo biežāk gatavoju, jo vieglāk iedomāties, kādus produktus var kombinēt un kas garšos labi. Šoreiz veiksmīgi krita loze uz šādiem produktiem:

• lēcas 
• sarkanais sīpols
• šampinjoni 
• Timiāns
• Medus, ingvera, smiltsērkšķu mērce
  
• Sāls, nedaudz cukura un pipari

Lēcas novārīju pēc iepakojuma instrukcijas, pirms tam pa to laiku, kamēr gāju pēc bērniem uz dārziņu, uz kādu stundu iemērcu ūdenī.

Sīpolu uz vidēji karstas pannas karamelizēju ar sāli un  šķipsnu cukura, tad palielināju karstjmu un šâvu klāt daiviņâs sagrieztus šampinjonus, piebēru timiānu, piparus, pēc kādām 5 min ielēju šļuku sīrupainăs medus - ingvera mērces, pēc păris minūšu karsēšanas bēru klāt arī lēcas. Izdevās garšīgas veğetāras vakariņas, ko vēl varētu papildināt ar fetas siera krikumiem. Šoreiz gan man tāda nebija.  

2018.gadā redzētās filmas

Pēc māsas publicētā redzēto filmu saraksta arī man radās vēlme apkopot vienā sarakstā visu šogad redzēto filmu nosaukumus. Filmu saraksts ir diezgan garš. Protams, bija mēneši, kad kinoteātri apmeklēju biežāk, un bija arī "tukšāks" laiks. Tas lielā mērā arī atkarīgs no kinoteātru repertuāra. Mans uzticamākais orientieris kino pasaulē ir māsa. Pusi no sarakstā esošajiem kino seansiem bijām apmeklējušas kopā. Man ļoti patīk ar viņu apspriest iespaidus un pārdomas pēc kino notikuma. Katrs kino apmeklējums man ir notikums, kas atstāj nospiedumus domās, sajūtās un pieredzē. Desmit no tām izcēlu treknrakstā. Tās ir tās filmas, kuras, šobrīd šķiet, atstājušas visdziļākās pēdas manā sirdī. Vēl gribētu izcelt Čaplina filmu "Cirks", kas ir kino klasikas zelts. Uz to mani uzaicināja māsa un, man šķiet, šis bija ļoti vērtīgs kino seanss - var pat teikt - ieguldījums kino mākslas izpratnē. Interesanti, ka pagājušā gadā arī bija viens tāds nozīmīgs seanss - ar filmu "Sanseta bulvāris" (1911).

Turpinājums
Аритмия (Aritmija)
Darkest Hour (Tumšākā stunda)
Nameja gredzens TV

Don't worry, he wont get far by foot (Neuztraucies, tālu viņš netiks)
Kriminālās ekselences fonds
Call me by your name (Sauc mani savā vārdā)
In the Fade (Izzūdūšie)Dotais lielums: mana māte TV
Manifesto (Manifests)
Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā)
Četri balti krekli TV
Mērijas ceļojums
Gribētos būt aplim (par baletdejotāju Alekseju Avečkinu)
Liv & Ingmar (2012) (Līva un Ingmars)
Довлатов (Dovlatovs) (par rakstnieku Sergeju Dovlatovu Ļeningradā)
Zoja
Laika tilti
First Man (Pirmais cilvēks uz mēness)
Лето (Vasara)
Circus, 1928 (Cirks)
Homo Novus
Wildlife (Mežonīgā dzīve)
Baltu ciltis
You Were Never Really Here, 2017 (Tevis te nebija)
Zimna wojna (Aukstais karš)
A Star Is Born (Zvaigzne ir dzimusi)
Unga Astrid (Astrīdas Lindgrēnas jaunība)
Die Farbe des Ozeans (Okeāna krāsa)
Ma Ma TV
Lady Bird (Laiks lidot)

Grāmata "Attēlu vēsture bērniem"

Šķirstot un lasot šo grāmatu, sāku pamazām apzināties, kas mani ir ievilinājis mākslas pasaulē. Kāpēc vismaz reizi mēnesī ir vēlme doties uz kādu mākslas izstādi? Kas mani saista fotokameras apturētajos attēlos?

Britu mākslinieka Deivida Hoknija un mākslas kritiķa Mārtina Geiforda veidotā grāmata "Attēlu vēsture bērniem" atklāj daudzus pavedienus uz maģisko attēlu tapšanas un attīstības ceļu.
Manai sešgadīgajai meitai Lainei šobrīd ir interese par šāda enciklopēdijas veida vai izziņas grāmatām, tāpēc šo izdevumu pētījām ar viņu kopā. 

Grāmatas saturs ir iekārtots 13 nodaļās, kur katrā no tām apskatīts attēla vēsturiskais attīstības posms, taču nodaļā tiek paskaidrots ne tikai vēsturiskais aspekts, bet arī attēls no veidotāja un skatītāja skatupunkta. Ļoti patīk, ka attēli tiek salīdzināti gan tehnikas, gan tematikas ziņā. Interesanti lasīt arī par to, kā attēlu autori un mākslinieki viens no otra pārņēmuši attēlu veidošanas tehnikas, krāsas un gaismas spēles.
Pirmais, kas piesaistīja Laines uzmanību, bija amizantās Rouzas Bleikas ilustrācijas, kas katru grāmatas lappusi papildina un paspilgtina ar atbilstošo tematu saistītiem varoņiem. Es tās nosauktu par sirsnīgām karikatūrām, kas apspēlē apskatāmo mākslas darbu, tā tapšanas vietu, apstākļus un iesaistītos priekšmetus. Visām lappusēm līdzi soļo Deivida, Mārtina, Rouzas un divu suņu Stenlija un Būdžijas uzzīmētie varoņi.
Pagaidām mūsu visilgāk pētītā nodaļa ir "Spoguļi un atspulgi", kur tiek apskatīts, kā mākslinieki spēlējas ar gaismu. Kā izrādās, spoguļiem ir bijusi liela ietekme uz attēlu radīšanu, jo spogulī taču redzam savu attēlu, taču gleznās atspulgus un atspīdumus attēlot ir ļoti sarežģīti, īpaši smalka un niansēta ir ūdens atspulgu attēlošana gleznās.
Noderīga ir grāmatas beigās atsevišķi nodalītā izgudrojumu laika skala, kur var sekot izgudrojumu un atklājumu ietekmei uz attēla veidošanas paņēmieniem un to kvalitāti. Piemēram, no papīra līdz videospēļu izgudrošanai, kas rada pavisam citus veidus, kā "spēlēties" ar attēliem. Interesanti, ka grāmatā var atklāt, kā viens izgudrojums noved pie cita. Neskatoties, ka mūsdienās, izmantojot  viedtālruņos iebūvēto fotokameru, katrs veidojam attēlus ik dienas, tomēr mani nepārstāj vilināt attēla maģiskais tapšanas brīdis.
Šīs grāmatas vērtība noteikti ir tajā, ka to noteikti būs interesanti lasīt arī vecākiem. Līdzīgi kā ar mākslinieces Britas Tekentrupas grāmatu "Laika noskaņas", no kuras pa fragmentam ar meitām lasām pirms miega. Varbūt var pat teikt, ka vecāki būs tie, kas paņems grāmatu rokā, un pēc mirkļa bērns būs klāt, lai apsēstos blakus un kopā pētītu katru apskatāmo attēlu, mākslas darbu vai fotogrāfiju un to tapšanas nianses. Galvenās atziņas, lasot šo grāmatu kopā ar Laini, ir par to, ka katrs attēls top īpašos apstākļos, tam ir nepieciešami daudzi svarīgi priekšnoteikumi. Un pats svarīgākais - katram attēlam ir pacietīgs, ziņkārīgs un prasmīgs autors, kurš pasauli un katru priekšmetu redz citādāk. No tā atkarīgs, vai mūsu acis un domas apstāsies pie šī attēla un vai mūs aizraus attēlā redzētais.