Lieliska izrāde, kuru skatījos īstajā brīdī - nedēļu pēc atgriešanās no ceļojuma Parīzē. Izrāde atsauca atmiņā gan franču emocionālo runas veidu (tēlu dialogos), gan sarežģītās attiecības, kas stereotipiski guļ manās domās par francūžiem, gan izjustās un skaistās franču melodijas, ko izpilda "Ielu muzikanti". Ļoti iedvesmoja viņu iesaistīšana izrādes kontekstā, un solistes Martas Līnes balss valdzināja ar savu šarmanto tembru.Pat pērkons un lietusgāze izrādes kulminācijā raisīja asociācijas ar to pērkonu, ko piedzīvoju Parīzē.
Un galvenās lomas atveidotāja Indra Roga Diānas lomā izskatījās un izklausījās pēc īstas parīzietes - izpūrušiem matiem, daudz žestikulēja un runāja strauji un emocionāli.
Annas Heinrihsones veidotie varoņu skatuves tērpi ļoti piestāvēja un paspilgtināja izrādes noskaņu. Skatuves noformējums lielisks - gan audekls, uz kura izrādes laikā tika zīmēti atbilstošie tēli, gan Parīzei tipiski kafejnīcas galdiņi un parku vārti, kuriem cauri spraucās gaisma un cigarešu dūmi.
Izrāde raisīja tikpat daudzveidīgas emocijas kā manos priekšstatos ir francūžu attieksme pret dzīvi - gan dziļa, gan viegla - ar smiekliem un ar ironiju; gan pārspīlēti emocionāla kā Elīnas tēls (Liene Sebre), gan vienaldzīgi auksta kā ārēji izskatījās Pomrejas kundze (Lolita Cauka).
Un vēl viens no sižeta atzariem bija Pomrejas kundzes un viņas meitas Diānas attiecības, kas ir samezglojušās tā, ka Diāna pati savas jūtas vairs neizprot. Es pat teiktu, ka viņu attiecību kamols ir atslēga visiem neizprotamiem Diānas lēmumiem un rīcībai. Tā jau ir - bez emocijām nav dzīves.
