Anglija. Novērojumi.

Viesojoties Anglijā pirmo reizi, novēroju, ka šīs valsts kultūra, arhitektūra un cilvēku uzvedība atšķiras no vides, kuru ierasts piedzīvot. Šīs valsts tradīcijas un cilvēku ieradumi padara Angliju gan svešādu, gan ļoti vilinošu. Jau tagad zinu, ka ļoti vēlētos uz turieni atgriezties.

• Stingrā laipnība. Anglijā uz ielas jutos laipnības ieskauta - reklāmu vietā uz stabiem aicinājumi uz ietves atvēlēt vietu arī citiem, izmantot sabiedrisko transportu, nevis personīgo automašīnu, lai gaiss tīrāks un ielas brīvākas. Taču šai angļu laipnībai ir svarīga iezīme, ko iepriekš tik izteikti nekur nesastapu - stingrs ietvars, kas laipnību piepilda ar jēgu. Viņi laipnību apzināti izmanto tam, lai ikviena dzīve kļūtu ērtāka un patīkamāka.
• Veci cilvēki. Tik daudz vecu cilvēku - ielās, parkos, veikalos,
  
  elektriskos ratiņkrēslos - nebiju sastapusi nekur iepriekš. Ļoti daudz arī strādājošu senioru. Tas rada iespaidu, ka viņi noteikti nav mājāssēdētāji. Viņi aktīvi rosās, dodoties pastaigās, ceļojot, strādājot, nezaudējot optimismu un smaidu, jo nekur nemanīju īgnus večukus.
• Aukstā un karstā ūdens maisītāji.
  
  Pirmo reizi dzīvē sastapos ar tik neērti iekārtotiem ūdens padeves krāniem, kas izbūvēti tā, ka karstais un aukstais ūdens tek no atsevišķām caurulēm. Tas vēlreiz pasvītro angļu konservatīvo dabu, kas pat ērtības labad negrasās mainīt savas tradīcijas. Šādi krāni bija lielākoties visur – kafejnīcās un mājvietās, kur nakšņojām. Iespējams, tas saistīts ar vecās arhitektūras labi saglabāto stāvokli. Tādā veidā viņiem nav vēlmes pārbūvēt to, kas labi un jāsaka – skaisti – kalpo joprojām.
• Ēdiens. Braucot uz Angliju, nevajadzētu cerēt uz ceļojumu gastronomijas pasaulē. Pēc mūsu novērojumiem garšīgu ēdienu ir diezgan grūti atrast. Ja mums bija izdevies atrast labu brokastošanas vietu, tad pie tās arī turējāmies visus rītos, ko pavadījām tajā pilsētā. Viņiem lielā cieņā ir sviestmaizes, pildītie pīrāgi, arī desertos nospiedoši ir miltu izstrādājumi. Ja ir
  
  vēlme labi paēst, tad iepriekš konkrētajā pilsētā rūpīgi jāizpēta labākās kafejnīcas un restorāni. Piemēram, Braitonā pusdienās apēduši krabju nūjiņu izstrādājumus nosauktus par jūras veltēm (15 paundu vērtībā), tad vakariņās izskrējām vairākus kvartālus, līdz nejauši atradām Džeimija Olivera restorānu, kur izdevās labi paēst. Ne velti viņš ir kļuvis par veselīga un daudzveidīga ēdiena sūtni gan pašā Anglijā, gan visā pasaulē.

• Tradīcijas arhitektūrā. Katrai pilsētai, kuru apmeklējām, ir raksturīgas noteikta veida mājas un var manīt, ka, pat būvējot jaunas ēkas, tiek ņemti vērā senās arhitektūras noteikumi. Salīdzinot ar to, ka mūsu pilsētas ir “piegružotas” ar dažāda veida daudzstāvu mājām, tad Anglijā acis apbrīnā ieplešas un elpa aizraujas par tik skaisti veidotu monolītu skatu arī lielākās pilsētās. Piemēram, Bristole izceļas ar krāsainām ēku fasādēm, kas kā māsas viena otrai sastājušās blakus, Kembridžā – no akmeņiem vai ķieģeļiem būvētas mājas ar skaistām, smagnējām durvīm, Kotsvoldas reģionā - gaiši dzeltenā akmens māja, kā likts, būs rožu krūma un dzīvžoga ieskauta. Šāda estētika rada miera sajūtu. Varbūt no šīs vides angļi smēlušies savu vēsā miera stāvokli?

Varētu vēl turpināt gan par angļu humoru. Pamanīju, ka asprātīgos izteicienus viņi labprāt ierāmē un stiprina pie sienas (pat tualetē) vai uzdrukā uz apsveikuma kartītēm. Vēl viņu lielā draudzība ar suņiem. Nācās būt arī restorānos, kur apmeklētāji ar suņiem ir vairākums. Iespējams, iemesls ir tāds, ka vēsturiski viņiem ir populāra mednieku tradīcija un tad suņi ir svarīgākie kompanjoni. 

Paskāls Mersjē Nakts vilciens uz Lisabonu.

Šīs grāmatas nosaukums man pavīdēja domās, tiklīdz ar vīru bijām nopirkuši biļetes ceļojumam uz Lisabonu. Māsa manu vēlmi ņēma vērā un uzdāvināja to brīdī, kad jau biju piemirsusi. Tātad iesāku to lasīt jau pirms ceļojuma un turpināju lasīt arī lidmašīnā, un vēl kādu laiku pēc tam.
Pirmais mistiskais notikums, kas skāra galveno varoni, ievilka mani līdzi un jau pēc dažām izlasītajām lapaspusēm sapratu, ka šī grāmata man ļoti daudz nozīmēs.

 Kas šo grāmatu padara par īpašu?

• Detektīvveida sižeta līnija. Jau no bērnības atceros, ka mani vilināja detektīvi un sekošanai to atrisinājumam (jau sākot no Komisāra Rekša filmām līdz Erkila Puaro izmeklēšanām). Grāmatā ir vairāki pavedieni, kas aizvelk Gregoriusu no savas ikdienas dzīves. Sievietes izteiktā frāze portugāļu valodā, antikvariātā atrastā Amadeu Pradu grāmata "Vārdu zeltkalis", valodas studēšana, brauciens uz Lisabonu, satiktie cilvēki, bezmiegs.
• Patīk, kā viens dzīves pavērsiens un Gregoriusa aizķertā interese rosina viņu būt aktīvam, meklet, turpināt attīstīties, meklēt saskarsmi ar svešiem cilvēkiem.
• Lisabonas ielu apraksti, ceļojuma laikā ieraudzītās vecās un pusabrukušās ēkas, to apraksti grāmatā.
• Vecāku un bērnu attiecību līnija. Tēva prasības un gaidas (muguras sāpes, tiesneša amats). Mātes gaidas, lai dēls ir gudrākais, labākais. Pradu attiecības ar māsu, kurai viņš izglāba dzīvību, pateicībā viņa ziedo savu dzīvi brālim.
• Dzīves jēgas, dzīves sasniegumu tēma.
• Vientulība caurvij katru grāmatas lappusi.

Citāti:

"No tūkstoš pieredzēm, ko piedzīvojam, vārdos mēs ietērpjam, augstākais vienu. Starp visām šīm mēmajām pieredzēm slēpjas tās, kuras nemanāmi piešķir mūsu dzīvei veidolu, nokrāsu un melodiju."[297.lpp.]

"Saprast sevi: vai tas ir atklājums vai radīšana? Vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai viņa paša interese par mani?" [318.lpp.]

"Kad esam sapratuši, ka visa rīcībā un piedzīvošanā esam plūstošas smiltis...Ko tas nozīmēja cieņai?" [322.lpp.]

"Es mīlu tuneļus. Tie ir cerības simbols: kaut kad atkal kļūs gaišs. Ja vien patlaban nav nakts." [326.lpp.]

Kadzuo Išiguro “Tāla kalnu ainava”

Lasot šo grāmatu, patiešām pārņem sajūta, it kā skatītos uz kalniem tālumā. Tādos mirkļos mani parasti pārņem pārdomas par cilvēka bezspēcību un pat niecību. Mānīgais grāmatas rāmums domas plosa ar jautājumiem, neizpratni un mulsumu.
Cilvēkā ik mirkli, ik sekundi ienāk desmitiem domu, pārdomu, atklāsmju. Tikai līdzcilvēki par tām neko nenojauš, negrib zināt, varbūt grib zināt, bet baidās, no savas reakcijas, savas atbildes.
Grāmatas galvenās varones Etsuko pārdomu un atmiņu stāsts ieveda mani mazpazīstamajā laikā un vietā - Japānas pilsētā Nagasaki pēc otrā pasaules kara beigām atombumbas izpostītajā teritorijā. Etsuko ir bērniņa gaidībās, taču apkārtējo cilvēku pieredzētie zaudējumi, kara stāsti, iepazītās kaimiņienes Sačiko un noslēpumainās dabas meitenes Mariko savādā izturēšanās aizved viņas ikdienas domas prom no sevis.
Atmiņas uzjundī brīdī, kad pēc tikko notikušās meitas Keiko pašnāvības pie Etsuko ciemojas jaunākā meita Niki. Arī viņu starpā ir plaisa, ko jautājumi, sarunas un atmiņas tikai palielina.

Režisora Paolo Sorrentīno filma "Silvio"

Sorrentīno ir viens režisors, kura rokrakstu iepazinu, kad ar māsu skatījāmies filmu "La Grande Belleza" ("Dižais skaistums"). Rokraksts ir neatkārtojams un īpašs ar to, ka filma uztverama kā mākslas darbs. Ko es domāju ar vārdu savienojumu "kino mākslas darbs"?
Filmā vizuālie paņēmieni izmantoti ne tikai, lai izstāstītu stāstu, bet arī, lai uzrunātu (kairinātu) skatītāja priekšstatus, stereotipus, iedomas par vispārpieņemtām norisēm sabiedrībā un cilvēka iekšējā pasaulē.
Mākslinieks spēlējas ar eksistenciāliem prestatiem: dzīvība un nāve; skaists un neglīts; jaunība un vecums; vientulība un sabiedrība.
Varētu piekrist tam, ka režisors veido filmas kā vienu kopēju stāstu ar noteiktu mērķi paust skatītājam savas domas par dzīves jēgas šķautnēm, jo abas iepriekš redzētās filmas "Dižais skaistums" (2013) un "Jaunība" (2015) aizskar un atklāj līdzīgus tematus par eksistenciāliem jautājumiem. Par to var lasīt arī manos iepriekšējos bloga ierakstos, ko publicēju pēc filmu noskatīšanās.
Man ļoti patīk pamanīt un apcerēt režisora ironiskās metaforas, pārspīlējumus, salīdzinājumus. Piemēram, filmas ievadepizode ar jēriņu, kas sastingst kondicionētāja gaisā. Es to uztvēru kā cilvēka apstulbināto prātu populāras politikas iespaidā. Un filmas izskaņā no gruvešiem izceltā kailā Jēzus Kristus skulptūra ir prestats kino epizodēm ar atkailināto cilvēku miesu krāšņo villu, dārzu un baseinu fonā. Aizraujoši klausījos Silvio un viņa mazdēla dialogu, kad vectēvs attaisnoja savu iekāpšanu sūdos. Politikas salīdzināšana ar pārdošanas vai mārketinga sfēru. Un šādu situāciju un dialogu ir ļoti daudz, kas filmu padara par izklaidi un smadzeņu vingrināšanu vienlaikus.

Filma "Viss, ko debesis atļauj."

"All That Heaven Allows" Duglass Sirk (1955)
Šim kino piedzīvojumam mani uzaicināja māsa. Un pirmā asociācija, izlasot filmas anotāciju, bija - "to, ko sabiedrība neļauj, debesis gan atļaus." Ditas Rietumas kinolekcija pirms filmas bija vispusīgas informācijas pilna. Beidzot spēju definēt, kas mani kā kinoskatītāju saista melodrāmas žanrā. Tā ir emociju koncentrācija, tuvplāni un paredzamu notikumu virknējums. Paredzamība savā ziņā nomierina. Es kā skatītāja alkstu emociju intensitāti. Šajā dzīves posmā labprāt skatos filmas drāmas žanrā, bet Duglasa Serka filma mani apbūra ar sava žanra tīrību, naivumu un gleznainām dekorācijām. Patiešām - bija gan briedītis, gan kamīns, gan apsniguši lauki, gan kokteiļi, gan kuplās un spilgtās kleitas piecdesmito gadu modē.
Citreiz, skatoties tik klišeju pilnas filmas, rodas aizkaitinājums ar domu: "kāpēc jārāda tik acīmredzamas un primitīvas situācijas?" Tikai ne šajā gadījumā. Gan D.Rietumas stāstījums par filmas vērtību kino attīstības kontekstā, gan filmas vizuālās kompozīcijas, ko brīžiem varētu pārvērst par apsveikuma kartītēm, gan sabiedrības stereotipu izgaismošana šo kino seansu padarīja par neaizmirstamu. Īsta Ziemassvētku pasakas filma!

Vakariņas improvizējot. Lēcas ar karamelizētiem sīpoliem un šampinjoniem.

Tā kā mani ļoti aizrauj kulinārā pasaule, tad bieži vien aizdomājos, kā rodas tik foršās receptes, kas uzrunā no žurnālu un interneta portālu lappusēm. Un tad arvien biežāk pienāk tādi vakari kā šis, kad speciāli nav iets uz veikalu, bet vakariņas jāgatavo. Tad svarīgi noķert iedvesmu aiz astes un jāgatavo no tā, kas ir pieliekamajā. Jo biežāk gatavoju, jo vieglāk iedomāties, kādus produktus var kombinēt un kas garšos labi. Šoreiz veiksmīgi krita loze uz šādiem produktiem:

• lēcas 
• sarkanais sīpols
• šampinjoni 
• Timiāns
• Medus, ingvera, smiltsērkšķu mērce
  
• Sāls, nedaudz cukura un pipari

Lēcas novārīju pēc iepakojuma instrukcijas, pirms tam pa to laiku, kamēr gāju pēc bērniem uz dārziņu, uz kādu stundu iemērcu ūdenī.

Sīpolu uz vidēji karstas pannas karamelizēju ar sāli un  šķipsnu cukura, tad palielināju karstjmu un šâvu klāt daiviņâs sagrieztus šampinjonus, piebēru timiānu, piparus, pēc kādām 5 min ielēju šļuku sīrupainăs medus - ingvera mērces, pēc păris minūšu karsēšanas bēru klāt arī lēcas. Izdevās garšīgas veğetāras vakariņas, ko vēl varētu papildināt ar fetas siera krikumiem. Šoreiz gan man tāda nebija.  

2018.gadā redzētās filmas

Pēc māsas publicētā redzēto filmu saraksta arī man radās vēlme apkopot vienā sarakstā visu šogad redzēto filmu nosaukumus. Filmu saraksts ir diezgan garš. Protams, bija mēneši, kad kinoteātri apmeklēju biežāk, un bija arī "tukšāks" laiks. Tas lielā mērā arī atkarīgs no kinoteātru repertuāra. Mans uzticamākais orientieris kino pasaulē ir māsa. Pusi no sarakstā esošajiem kino seansiem bijām apmeklējušas kopā. Man ļoti patīk ar viņu apspriest iespaidus un pārdomas pēc kino notikuma. Katrs kino apmeklējums man ir notikums, kas atstāj nospiedumus domās, sajūtās un pieredzē. Desmit no tām izcēlu treknrakstā. Tās ir tās filmas, kuras, šobrīd šķiet, atstājušas visdziļākās pēdas manā sirdī. Vēl gribētu izcelt Čaplina filmu "Cirks", kas ir kino klasikas zelts. Uz to mani uzaicināja māsa un, man šķiet, šis bija ļoti vērtīgs kino seanss - var pat teikt - ieguldījums kino mākslas izpratnē. Interesanti, ka pagājušā gadā arī bija viens tāds nozīmīgs seanss - ar filmu "Sanseta bulvāris" (1911).

Turpinājums
Аритмия (Aritmija)
Darkest Hour (Tumšākā stunda)
Nameja gredzens TV

Don't worry, he wont get far by foot (Neuztraucies, tālu viņš netiks)
Kriminālās ekselences fonds
Call me by your name (Sauc mani savā vārdā)
In the Fade (Izzūdūšie)Dotais lielums: mana māte TV
Manifesto (Manifests)
Three Billboards Outside Ebbing, Missouri (Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā)
Četri balti krekli TV
Mērijas ceļojums
Gribētos būt aplim (par baletdejotāju Alekseju Avečkinu)
Liv & Ingmar (2012) (Līva un Ingmars)
Довлатов (Dovlatovs) (par rakstnieku Sergeju Dovlatovu Ļeningradā)
Zoja
Laika tilti
First Man (Pirmais cilvēks uz mēness)
Лето (Vasara)
Circus, 1928 (Cirks)
Homo Novus
Wildlife (Mežonīgā dzīve)
Baltu ciltis
You Were Never Really Here, 2017 (Tevis te nebija)
Zimna wojna (Aukstais karš)
A Star Is Born (Zvaigzne ir dzimusi)
Unga Astrid (Astrīdas Lindgrēnas jaunība)
Die Farbe des Ozeans (Okeāna krāsa)
Ma Ma TV
Lady Bird (Laiks lidot)