“Sniegbaltais un ogļmelnais” (Hilli Randa) grāmata par laika izjūtu

Vēl viena, "Liels un mazs" izdotā, bērnu grāmata, kas iekļūst manā vērtīgo grāmatu plauktā. Stāsts par diviem kaķiem – Amadeju un Ludvigu rit pa stundām, ko viņi pavada,

pieskatot māju, kamēr saimnieki ir prom. Stāstījuma ritms ir savā veidā mediatīvs, kas rosina apzināties, ka laiku piepilda ne tikai "svarīgie" un "lielie" notikumi, bet parastie ikdienas mazie rituāli. Katrs satiktais personāžs kaķiem jau pazīstams un rada drošības sajūtu, ka laiks rit uz priekšu - uz vakara pusi, kad viņiem ir vienīgais laiks sēsties pie klavierēm.

Katerīnes Zaripas smalkās ilustrācijas atgādina Salvadora Dalī pulksteņu tēlus ar domu - laiks iet.

Grāmata Ainava kopā ar mazo Mulu (2013) mākslas iepazīšanai.

Laine zīmē

Meitai Lainei (5 gadi) ļoti patīk zīmēt. Ar katru dienu viņas zīmējumos ienāk jauni tēli, jaunas formas un nebeidzams radošums un fantāzija. Prieks, ka latviešu grāmatniecībā tika izdota grāmatu sērija "Bērniem par latviešu vizuālās mākslas klasiķiem". Pamatā ir stāsts par mazu meiteni Mulu, kuru interesē jautājumi par mākslu. Viņas kaimiņš gleznotājs Kārlis labprāt atbild uz šiem jautājumiem un prot izskaidrot gan ainavas gleznošanas procesu, gan veidus. Izglītojoša grāmata ar vairākiem uzdevumiem, kas dažādos viedos rosina iesaistīties mākslas darbu izpētē un pašam kļūt par mākslas darba radītāju.
Laine jau izpildīja vairākus uzdevumus, gan zīmējot ar vairākiem krītiņiem vienlaicīgi, gan uz melna fona zīmējot pasaku mežu. Katrā vecumā šos uzdevumus varētu izpildīt ar atšķirīgu izpratni. Piecu gadu vecumā uzdevumus mēģinu skaidrot vienkāršoti, taču arī šobrīd Lainei interesē mākslas veidu dažādība, krāsu izvēle un mākslas darbu radītā noskaņa.
Grāmatas beigās ir mazā mākslas vārdnīca.

Prom ārā zirgus zagt. Pērs Petersons

Šī grāmata visvairāk aizrāva ar maģiski mierpilno un vīrišķu skatījumu uz dzīves ritējumu, uz dzīves notikumiem. Līdzīgi kā grāmatā "Astoņu ziedlapu roze" (lai autore ir sieviete Oidira Ava Olafsdotira), par kuru atsauksmi tā arī nepabeidzu rakstīt blogā. Vīrieša tēls un maniere, kā rakstīts, liek aizmirst, ka raksta sieviete.
Arī romāns "Prom ārā zirgus zagt" uzrunā ar vīrišķo stīgu, kas izpaužas divās sižeta līnijās - zēna gados un vecumdienās. Pirmajā - tā ir impulsīva jūtu un piedzīvojumu atklāsme un tai pat laikā biklums - sevis un pasaules iepazīšanā. Otrajā - dzīves briedums, miers, dzīves cikliskuma pieņemšana.
Stāsta dziļumā ir tēva un dēla attiecību kodols. Sava rakstura iepazīšana. Un romānu bagātina vieglie un iederīgie Norvēģijas dabas apraksti, dabas skaistā klātesamība.

Decembra pieturzīmes

1. Jauna loma - sabiedriskais palīgs Valsts valodas centrā. Ikdienā jau iepriekš pievērsu uzmanību latviešu valodas lietojumam sabiedriskā vietās - izkārtnēs, preču marķējumā, ēdienkartēs un interneta lapās. Jau novembrī piedalījos Valsts valodas centra rīkotajās apmācībās, tad nokārtoju pārbaudes
darbu, un decembrī tiku uzaicināta saņemt apliecību. Jebkurš, kuram sirds deg par mūsu valodu, var pieteikties sabiedriskā palīga brīvprātīgajam darbam. Vairāk informācijas šeit.
2. Apņemšanās katru dienu uzrakstīt sava dzīvesmirkļa haiku. Kādu decembra dienu, kad nodarbojos ar dzīvokļa uzkopšanu, slaucīju putekļus no plauktiem un no savām haiku grāmatām, prātā ienāca vārdu virkne, kas atskanēja kā haika:
"Gada nogale
Pārcilāju atmiņu plauktus
Aizkaru putekļu pilni."
Tā iedomājos, kādēļ nevarētu tvert mirkli katru dienu un pārvērst to savā mūsdienu haikā. Haiku man ir ļoti mīļš dzejas formas veids. Ļoti uzrunā trausli tveramais dabas un sajūtu atspulgs. Kāreiz nesen vietējās bibliotēkas plauktā "lasītājs lasītājam" atradu 1986.gadā izdoto haiku izlasi "Zāles ēna, spāres ēna", kurā ar apbrīnu lasīju tādu autoru kā Basjo unIsa Kobajasi haikas. Redzēs, cik ilgi spēšu savu apņēmību pildīt, bet pagaidām šī vārdu un domu rotaļa mani ļoti aizrauj un motivē ķert aiz astes mirkļus, kas iespiežas domās.
3. Ē.Fromma grāmata "Mīlestības māksla". Par šo autoru un grāmatu interesi ieguvu, klausoties ukraiņu psoholoģes Natālijas Holodenko video. Viņa ar dziļu sajūsmu un rosinājumu ieteica šo autoru kā precizākās mīlestības definīcijas radītāju. Tā kādos svētkos māsa man uzdāvināja šo grāmatu. Toreiz pirms kāda pusgada biju izlasījusi šo grāmatu, bet tieši decembrī mana sirds vēlējās atgriezties pie tās. Šī noteikti ir tā grāmata, kur var lasīt vairākkārt. Autors apgalvo - "svarīgi apzināties, ka mīlestība ir māksla; ja mēs gribam mācīties mīlēt, mums jādara tas pats, ko mēs darītu, ja vēlētos apgūt jebkuru citu mākslas veidu." Lūk dažas atziņas, kas mani īpaši  uzrunāja:

• Kultūrā, kurā dominē orientācija uz tirdzniecību un kurā materiālajai labklājībai ir izcila nozīme, nav iemesla brīnīties, ka cilvēku mīlestības attiecības veidojas pēc tā paša apmaiņas principa, kas valda preču un darba tirgū.
•  Bez teorijas un prakses pastāv vēl trešais faktors, kas nepieciešams, lai kļūtu par meistaru jebkurā mākslā, - šīs mākslas apguvei jāpiešķir maksimāla nozīme;
• Prestatā simbiozajai vienotībai nobriedusi mīlestība ir mīlestība ar nosacījumu, ka tiek saglabāts cilvēka veselums, cilvēka individualitāte. Mīlestība ir aktīvs spēks cilvēkā; spēks, kas izlaužas cauri sienām, kuras šķir cilvēku no pārējiem līdzcilvēkiem, spēks, kas vieno viņu ar pārējiem.
• Mīlestība ir aktivitāte, nevis pasīva darbošanās; tā ir "piedalīšanās", nevis "aizraušanās". Vispārinātā veidā mīlestības aktīvo dabu var raksturot ar apgalvojumu, ka mīla pirmām kārtām dod, nevis ņem. (..) Došanas procesā izpaužas mans dzīvīgums.
• Pamatvajadzība - savienoties ar otru cilvēku, lai atbrīvotos no atšķirtības cietuma,  - ir cieši saistīta ar vēl kādu izteikti cilvēcisku vēlēšanos izzināt "cilvēka noslēpumu."
• Mātes mīlestība (ideālā gadījumā) ir beznosacījuma. Tēva mīlestība ir nosacījuma mīlestība. Tās princips ir - "es tevi mīlu tāpēc, ka tu piepildi manas cerības, tāpēc, ka tu veic savu pienākumu, tāpēc, ka tu esi man līdzīgs". Nobriedis cilvēks ir atbrīvojies no mātes un tēva ārējiem tēliem un ieprojicējis tos iekšpusē. Tālāk - nobriedis cilvēks mīl gan ar mātes, gan ar tēva sirdsapziņu, par spīti tam, ka tās šķiet, ir pretrunā viena otrai.
• Mūsdienu cilvēkam ir ārkārtīgi trūcīga pašdisciplīna ārpus darba lauka. Kad viņš nestrādā, viņš grib slinkot, laiskoties vai, izsakoties smalkāk, "relaksēties". Pati šī tieksme uz slinkumu ir lielākoties reakcija uz dzīves rutinizēšanu. Tieši tāpēc, ka astoņas stundas dienā cilvēks spiests tērēt savu enerģiju nevis saviem, bet citu mērķiem.

4. Vakariņu gatavošanai izmantoju cepšanas maisu. Arvien biežāk esmu pamanījusi, ka cepšanas maiss atvieglo vakariņu gatavošanas rituālu. Atliek nomizot un sagriezt dārzeņus (te var improvizēt, pievienojot gan brokoļus, gan cukini, gan topinambūrus,  gan puķkāpostus u.c.) pamatā lieku burkānus un kartupeņus, tad lieku gaļiņu, apleju un apmaisu olīveļļā, pievienoju garšvielas - var tikai sāli un piparus, bet dažkārt eksperimentēju un ieberu, piemēram, kuminu, saldo papriku, Vidusjūras garšvielu maisījumu. Visu maisā iekšā un tad 180 grādu karstā cepeškrāsnī un pēc kādām 40 - 60 minūtēm gatavs. Ēdiens izdodas sulīgs, vienkāršs un gards. Cepammaisā esmu cepusi arī atsevišķi cūkas fileju sviestā, ķipolos un sojas mērcē. Tad gan jācep īsu brīdi.

5. Režisora Billija Vaildera filma "Sanseta bulvārī" (1950) Uz šo skaisto piedzīvojumu mani uzaicināja māsa savā vārda dienā. Melnbalts kino stāsts, ko stāsta šarmanta vīrieša balss. Filma, kas ietekmējusi kino mākslas attīstību. Ironisks skatījums uz Holivudas pasauli, jaunības kultu un aktrises profesijas likteni. Filmas epizodes, aktieru žesti un dekorāciju detaļas ir tik rūpīgi izstrādātas, ka gandrīz ikvienu kadru acis uztvēra kā mākslas darbu.  

Novembra pieturzīmes

• Adrianas Trigiani grāmata “Kurpnieka sieva”. Sāku to lasīt septembrī, bet pabeidzu tikai novembrī. Grāmata iekrita domās, kad izlasīju aktrises Janas Čivzeles atsauksmi par šo romānu. Tā kādu dienu saņēmu pārsteigumu no māsas, kura bieži vien piefiksē manas vārdos izteiktās vēlmes un piepilda tās realitātē. Tā kā septembra beigās plānojām ceļojumu uz Sicīliju, tad uzreiz aizrāva tas, ka romāna darbība notiek Itālijā un saistīta ar Itālijas vēsturi, kā arī vietām ir iestarpināti izteicieni un vārdi itāļu valodā. 
  Arī pabeidzot grāmatu, varu teikt, ka galvenais ieguvums ir romāna darbības vēsturiskais fons - itāļi 20.gadsimta sākumā masveidā imigrē uz Ameriku - naudas pelnīšanas, darba un sapņu piepildījuma meklējumos. Iedvesmoja galvenās varones Encas stiprās ğimenes saites - attiecības ar tēvu, nesavtīgās rūpes par māsām un brāļiem. Arī divu brāļu Čiro un Eduardo savstarpējā saikne, mīlestība un tuvās attiecības, kas ilgst visu mūžu. Encas un Čiro mīlestības stāsts diezgan paredzams un klasisks, lai gan sižetam sekojot, ir vēlme ticēt, ka Enca un Čiro atradīs ceļu viens pie otra. Pieminēšanas vērts ir tas, ka autore fantastiski skaisti, precīzi un baudāmi apraksta abu galveno varoņu meistarību savā amatā un grūto ceļu uz to - Čiro kā kurpnieks un Enca kā šuvēja. 
• Novembrī pabaroju savu atkarību no traukiem. Nespēju laist garām iespēju paklīst gar lietotu trauku plauktiem "Otrās elpas" bodītēs vai Labās bodes veikalam.
  
  Arī vasarā, ceļojot pa Latvijas pilsētām, pie rokas turu sarakstiņu ar uteņu bodīšu adresēm. Piemēram, šovasar biju plašā lietoto mēbeļu un trauku veikalā Dobelē. Šomēnes uzdāvināju sev prieku izsaiņot pirkumu no Sicīlijas. Tur ir tradīcijām bagāta keramikas trauku veidošana. Vienā no pilsētiņām biju iegādājusies skaistu trauku ar keramikas mežğīņu vāciņu, kur tagad glabāju cukura kubiņus kafijai. Vārda dienā no māsas dāvanā saņēmu sen kāroto Jūlijas Podziņas tējas krūzi. Katru rītu izbaudu brokastu tējas rituālu.
• Atklāsme par rotaļāšanos. Kādā novembra dienā, runājot ar māsu pie kafijas tases, aizskārām
  
  meitiņu rotaļāšanās tēmu - cik jauki, ka viņas tik radoši izdomā dažādas rotaļas, ilgi var spēlēt lomu spēles. Un tad pēkšņi māsa man pateica nozīmīgu secinājumu par to, ka ir labi, ka es ļauju viņām to darīt, neierobežojot izmantot visas măjās esošās lietas - segas, spilvenus, dvieļus, traukus, apğērbus. Manī un māsā bērnībā šī vēlme rotaļāties mistiskā veidā bija izskausta. Un visticamāk tas notika tāpēc, ka mamma ir izteikta pareizības un kārtības mīle. Jūtu, ka mani šī kārtības mīlēšana ir ieaudzināta tik tālu, ka manī ir zudis rotaļāšanās instinkts. Un tāds bija arī mūsu secinājums - bērnībā mums ar māsu rotaļāšanās beidzās ar to brīdi, kad mēs sakārtojām vietu, kur spēlēties, vai sadalījām godīgi mantas. Tomēr es cenšos ļauties meitu vēlmei radoši izpausties, mēģinot apturēt sevī destruktīvo perfekcionismu. Dažkārt tas izdodas, dažkārt ne.
• Akustiskais dzejas vakars. Jau otro gadu bija iespēja izbaudīt šo skaisto dzejas lasījumu vakaru, ko organizē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Studentu
  
  pašpārvalde. Šoreiz noskaņa bija patiešām rudenīgi samtaina - bibliotēkas telpas tika izgaismotas ar skaistu gaismu virteni, turpat rotaļīgi klīda Rainis (kaķa vārds) :). Jau ierasto dzeju latviešu valodā lieliski papildināja dzejas lasījumi lietuviešu, persiešu, krievu un latīņu valodā. izvērtās brīnumaini filozofisks vakars.

Oktobra pieturzīmes

Tā kā oktobris man bija tik krāsains un dzīvīgs rudens mēnesis, tad nolēmu dalīties blogā ar saviem iespaidiem. Iespaidus nosaucu par pieturzīmēm, jo šie mirkļi man deva iespēju apstāties un noformulēt, cik laimīga esmu par iespēju baudīt dzīves daudzšķautnaino jūtu pusi.

1. Oktobrī redzētā filma "Blade Runner 2049". Lai gan zinātniskās fantastikas/ trillera žanra filmas izvēlos ļoti reti, šoreiz par labu vīra gaumei devāmies uz šo filmu 3D formātā. Varu teikt, ka mani filmas sižets ļoti aizrāva. Neesmu redzējusi filmas pirmo 1982.g. versiju, kura kino pasaulē kļuvusi par kulta filmu. Iespējams tāpēc, dažbrīd bija grūti izsekot notikumu secībai un to vēsturei. Atzīšos, ka filmu labprātīgi izvēlējos galvenās lomas atveidotāja Raiena Goslinga dēļ, taču šoreiz ne viņa skaistās sejas dēļ filma tik spēcīgi iespaidoja. Mani aizskāra cilvēcisko attiecību tēma, kas attēlota ļoti trauslā un jūtīgā veidā un vairāk no vīrieša skatupunkta. Vēl viena tēma, kas skaisti izgaismota - tēma par tehnoloğiju attīstību nākotnē. Režisors grandiozi parāda, cik ļoti tehnoloğiski pasaule būs attīstīta, taču izteikta ironijas pieskaņa jūtama daudzās situācijās, kur tehnoloğiju spējas netiek galā ar cilvēka vajadzìbām - būt pieņemtam, saprastam, būt piederīgam un samīļotam.
2. Vakara pastaiga pa Cēsu pils parku un vecpilsētu. Ja vēl to neesat izdarījuši, noteikti iesaku vēl paspēt izstaigāt Cēsu senās kāpnes un ielas vēlā rudens vakarā. Šis vakars Cēsīs ilgi paliks manās atmiņās kā mağisks notikums ar viduslaiku auru. Ar vīru un abām meitiňām pēc vakariņām kafejnīcā "Priede" nolēmăm aiziet līdz Cēsu pilij. Sākăm iet, taču brīnumainā kārtā - pili redzējām, bet pienăkt tūlīt tuvāk neizdevās, un tad jau viena taciņa mūs aizveda līdz kāpnēm un parkam. Lukturu gaisma un ēnas, dzeltenās koku lapotnes, klusā pilsēta un bruğis, nokritušo lapu paklājs zem kājām, parka skulptūras un neviena cita cilvēka.... mağiski.
3. Pašas gatavots cidoniju sīrups. Oktobrī paveicās būt pie mammas lauku mājā un novākt pēdējo zaļumu ražu siltumnīcā, nogriezt pēdējās lauvmutītes un mārtiņrozes, kas ieliktas vāzē, ilgi priecēja manu sirdi un acis. Pie reizes mamma iedeva cienastā cidonijas. Tad mājās drīz vien steidzos tās attīrīt un sagriezt šķēlītēs, apbērt ar medu un cukuru. Pēc pāris dienām sīrupu izmantoju ne tikai tējā, bet arī salātos, kas tandēmā ar olīveļļu, pipariem un sāli veidoja ļoti garšīgu mērci. Šo ideju biju izlasījusi kādā žurnāla receptē, tāpēc par mammas dāvanu biju ļoti priecīga. Supergards un veselīgs gastronomisks atklājums. Arīdzan cidoniju aromāts ir arī viens no mīļākajiem.
4. Brauciens uz dzejnieces Ingas Pizānes dzejas lasījumu "Dzejas ekspresis" Olaines bibliotēkā. Jā, tieši šajā 6.oktobra pēcpusdienā sapratu, ka māsu apzināti un ar lepnumu varu saukt par dzejnieci. Ingas dziļā un skaistā saruna ar tikšanās apmeklētājiem, bibliotēkas darbinieku siltā un draudzīgā
sagaidīšana un smalko jūtu dzejas klausīšanās klātienē bija ļoti saviļņojošs notikums. Šis sirsnīgais pasākums man atgādināja par mūsdienās pavisam aizmirsto cilvēku saskarsmi, sarunu, apskāvienu un skatienu, kas mūsdienās kļuvusi par ekskluzīvu parādību.  Paldies manai māsai par atklāto un rosinošo mīļumu!

Laivu brauciens pa Aivieksti divatā.

Šīsvasaras romantiskākais piedzīvojums jūlija vidū bija divu dienu izbrauciens ar kanoe laivu pa Aivieksti. Bērnus atstājām vecvecāku uzraudzībā, un aiziet - no Krāslavas uz Lubānu. Tā kā neesam rekordus alkstošie laivotāji, tad vīrs ieplānoja ļoti jauku un atbilstošu mums romantiskajiem laivotājiem maršrutu . Lubānas pilsētā bijām ap pusdienlaiku, paēdām sātīgas pusdienas Mednieku namiņā pretī ugunsdzēsēju iecirknim, sazinājāmies ar rezervētās laivas iznomātāju, kas atrodas turpat 5 minūšu brauciena attālumā no Lubānas.

Pagalmā atstājām savu automašīnu un kopā ar saimnieku devāmies uz vietu, kur nolēmām sākt. Tas bija pirms kempinga Lettes - mazliet lēzenākā vietā, lai ērtāk laivu nonest līdz upei. Pirms tam laivu saimnieks mūs pavadīja līdz skaistam trošu tiltam, kas atrodas pavisam netālu no mūsu maršruta sākuma.
Tā pirms plkst. 13.00 mūsu laivu brauciens varēja sākties. Var droši teikt (īpaši par mūsu izvēlēto maršrutu), ka laivošana pa Aivieksti nav grūta. Straume bija pat jūlija vidū, iespējams tādēļ, ka šī vasara neizcēlās ar stipriem sausumiem. Tomēr, palasot laivotāju atsauksmes un maršrutu aprakstus, vismaz neliela straume ir ik gadu.
Kā jau parasti, laivošanas sākums ļoti aizrauj - pirmie skati ar upes krastiem, kokiem un to atspīdumiem ūdenī ir ļoti skaisti. Ceļojumā mums fantastiski paveicās ar laiku. Laivošanai tas bija lieliski piemērots - kādi 22 grādi siltuma un saulīte, kas nedaudz cepināja ceļgalus un plecus. Šis maršruts ir pietiekami dažāds - ar krastos redzamajām apdzīvotām vietām, tālumā esošajām baznīcām un, kas mani visvairāk pārsteidza - ar pieturas un atpūtas vietām laivotājiem. Tā drīz vien sasniedzām Lubānas pilsētu un pēc tam tās tiltu. Te putnu un ūdens straumes skaņas pārtrauca zāles pļāvēju un automašīnu rūkoņa. Kādā krastā apmetušās pat veselas daudzdzīvokļu mājas. Pēc laika piestājām kādā no pieturvietām, kur varēja izstaipīt kājas un arī civilizētu tualeti atrast.

Laivojām tālāk un pēc laika jau sāka kļūt garlaicīgāk. Tad vīrs atrada aplikāciju, kura attēloja ātrumu, ar kuru laivojām. Tas radīja mūsos azartu airēt ātrāk. Tad uzairējām līdz pat 10km/h. Un tad jau pēc navigācijas sapratām, ka esam tuvu savai apmešanās vietai - viesu namam "Zvaigznītes". Aptuveni četrās stundās bijām noairējuši ap 20 km. "Zvaigznītēs" piestājām pirms plkst.17.00. Viesu mājas saimniece kā atpazīšanas zimi piestātnei bija iesējusi balonu pie koka. Tā kā viņas dzīvojamā māja atradās turpat - pāri pļavai, drīz vien pati arī atskrēja mūs sagaidīt. Piedāvāja iegādāties savā saimniecībā sietu sieru un cienastā atnesa svaigi ceptus žagariņcepumus. Iekurināja pirtiņu (tas gan maksāja papildus 35 eiro) un pasūdzējās par lietaino vasariņu. Mēs gatavojām vietu gaļas grilēšanai. Viesu namiņš atrodas ļoti skaistā vietā. Arī iekārtots ļoti ērti - ir gan ledusskapis, gan terasīte, gan bērnu rotaļu laukums. Paēdām vakariņas, izpērāmies pirtiņā un vakara noslēgumā daba mūs pārsteidza ar fantastisku izrādi - lietus rotaļa saulrieta laikā.

Nākamajā rītā modāmies, brokastīs dzērām tēju no pļavā vāktajām zālītēm un ēdām saimnieces doto sieru. Bijām norunājuši atstāt mājas atslēgu slēptuvē, tāpēc saimnieci vairs nesatikām. Iesēžoties laivā un sākot airēšanu, varēja just vakardienas piepūles sekas - gan roku locītavas, gan dupsis nedaudz sāpēja. Ceļojumu atsākām pirms plkst. 10.00. Stipri atšķirīgu ainavu neredzējām un tāpēc nolēmām airēšanu pabeigt ap pusdienlaiku. Sazinājāmies ar laivas saimnieku un plānojām maršrutu pabeigt pēc plkst. 12.00. Drīz vien peldējām zem Meirānu tilta un tad pēc pāris stundām bijām pie Švānu tilta. Šajā dienā bijām nolaivojuši ap 10 km, kopumā pa Aiviekksti ap 30 km. Tas bija tieši tik garš maršruts, lai izjustu laivošanas prieku un nenogurtu. Te mēs sagaidījām laivas saimnieku, kurš mūs aizveda pēc atstātās automašīnas. Braucot mašīnā, atpazinām dažas vietas, ko sastapām no cita skatu punkta - laivā esot. 

Bijām izsalkuši un nolēmām pusdienot tepat - Lubānā. Šoreiz izvēlējāmies vietējo ēdnīcu, ko mums ieteica vietējie kā ļoti labu esam. Te ir vērts iegriezties kaut vai noskaņas dēļ, kas atsauc atpakaļ padomju laikos - ar ēdienu servēšanu, traukiem un ierastiem ēdieniem - karbonāde vai kotlete, ierastie biešu salāti un desertā vaniļas krēms ar ķīseli metāla trauciņā uz kājiņas. Pati mazā Lubāna ir omulīga pilsētiņa ar senām koka ēkām, moderni iekārtotu izstāžu telpu. Vietējo rokdarbu bodītes darba laiks ir īpatnējs, par to nav informēti pat TIC darbinieki.

Ēdnīca Lubānā

Lubāna mitrājs

Tālāk devāmies uz māju pusi, taču pa ceļam vēl izdevās apskatīt vairākas skaistas vietas. Apstājāmies Lubāna mitrāja informācijas centrā, kas atrodas gleznainā vietā. Te ir iespēja iet pastaigā, vērot putnus, izbaudīt dabas klusumu un skaistumu, arī palikt nakšņot, iznomāt telpas, iegādāties kādu suvenīru, piemēram, māla putniņu ar ziliem akmentiņiem, ko uzdāvinājām meitiņām un, protams, iedzert draudzīgu kafiju uz terases. Vieta, kur ir vēlme atgriezties.

Tālāk piestājām tūrisma un sporta centrā "Bāka", kur bezmaksas ir iespēja redzēt skatu uz gleznaino Lubāna ezeru un purva masīvu. Kāpt pa metāla kaltajām kāpnēm man bija nervus kutinoši, taču skats bija tā vērts. Mitrāja informācijas centrā mums ieteica aizbraukt uz Teirumnieku purva taku. Uz turieni arī devāmies, pabraucot kādu gabaliņu uz Nagļiem. Purva taka svaigi iekārtota uz koka laipām var apiet apkārt Teirumnieku ezeram. Mūs saulainais un siltais laiks ievilināja arī tajā nopeldēties pa pliko - te acīmredzot arī par to padomāts, jo ierīkotas peldvietas un soliņi. Izejot cauri takai, attapāmies priežu silā, kur varēja atrast pa kādai mellenei un ieelpot siltā meža gaisu. Secinājām, ka Lubāna ezera apkārtne ir tik gleznaina un skaista, ka tam ir vērts veltīt atsevišķu ceļojumu. Arī laivošanai pa Aivieksti var plānot un izvēlēties visdažādākos maršrutus, arī tādus, kas sākas Lubāna ezerā un beidzas vien Pļaviņu novada Vesetas kanālā.