Kas liecina par to, ka rītdien būs 1.septembris?

Redzot, kā divi brāļi ielec autobusā palēkdamies, lai gan pulkstens ir pāri desmitiem vakarā, izbrīnījos, kas tad nu?! Bet, kad ieraudzīju, ka puikām rokās ir pa milzīgam lillā asteru pušķim un otrā rokā - caurspīdīgā maisiņā - jaunās botas (vēl ar baltu, svaigu un smaržīgu zoli), tad man tapa skaidrs: klāt ir 1.septembra drudzis: satraukums, lepnums, bailes un sasvīdušā rociņā turēti asteru pušķi!

Negadījums...

Man šausmās aizrāvās elpa, kad šonakt uz Bauskas šosejas BMW džips notrieca baltu tauriņu.

Tiekties pēc augstuma.

Braucot mājās, ieraudzīju kaķi, kurš sēž atvērtā logā un vēro pagalmā notiekošo. Un man nāca prātā atziņa, ka cilvēkam vajadzētu mācīties ķaķa tieksmi pēc "augstuma", nevis baidīties no tā.

Kurš glābs latviešu valodu?

Pēdējā laikā sanāk strādāt ar cilvēkiem, kas ir atbraukuši no Krievijas un tiecas mācīties latviešu valodu. Tad rodas tāds jocīgs paradoksāls jautājums par attieksmi pret latviešu valodu - Latvijas iedzīvotāji, kas nerunā latviešu valodā jau gadu desmitiem un tiem cilvēkiem, kas tikko iebrauc Latvijā un uzreiz cītīgi sāk mācīties valodu, jo uzskata, ka nav normāli dzīvot valstī un nesaprast tās valodu.
Būtu patīkami, ja krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji aizņemtos no iebraucējiem kaut mazu kripatiņu no tās attieksmes pret valodu un apņemšanās uzlabot valodas zināšanas.
Patīkami sastapties ar attieksmi: "Cik sarežģīta un interesanta ir latviešu valoda, un es vēlos to iemācīties!" Nevis: "Kam tā stulbā latviešu valoda man ir vajadzīga? Nemācīšos!".