svētdiena, 2023. gada 12. marts

Ceļojums uz Maroku 2023. Āfrika.

 Beidzot pēc trīs ar pus gadu pārtraukuma ieplānojam ceļojumu divatā ar vīru uz Maroku. Airbaltic lidsabiedrība piedāvā tiešo reisu. Oktobrī nopērkam biļetes (420 eur uz diviem), lai februāra beigās sildītos Marokas saulē. Galu beigās uzzinājām, ka datumi izvēlēti ļoti veiksmīgi, jo vēl pirms nedēļas būtu jāpiedzīvo stipras lietavas 5 dienu garumā, kad kalnu ielejas upes bija pilnas ar ūdeni. 

Lidostā pirms lidojuma papildus ir tikai pasu kontrole un pa ceļam ir jāaizpilda anketa par pases datiem un apmešanās vietu Marokā, kā arī tel.nr.. To būs jāuzrāda jau pie pasu kontroles Marokas lidostā. Lidojuma garums nepilnas piecas stundas. Turp un atpakaļ lidojuma laikā bijām noskatījušies trīs filmas.

Pirms Marokas ceļojuma paspēju nedaudz painteresēties par šo valsti un dažām ceļojuma atsauksmēm facebook lapā, pāris  žurnāla rakstos (žurn."Pērle" Nr.1), un pāris grāmatās, ko ieteica bibliotekāre. Piemēram, Jura Lorenca ceļojuma piezīmes un divu stopētāju piedzīvojumi Marokā. Kopumā neteiktu, ka ir ļoti daudz informācijas no latviešu ceļotājiem uz Maroku. Protams, bija redzēts Mārtiņa Sirmā raidījums par Marokas tadžīnu.

Tā ar nelielu bijību, piesardzību, bet ar atvērtām acīm un sirdi ieradāmies Marokā. Marrākešas lidosta ir ļoti ērta un mūsdienīga. Kad izgājām ārā, tad šaubījāmies, vai uz Marrākešas vecpilsētu jeb medinu braukt ar taksi vai autobusu. Sākumā vīrs centās kaulēties ar taksistu, kurš nosauca 20 eur cenu par taksi. Beigās piekrita pa 15 eur, bet tāpat šķita neadekvāta summa, vēl jo vairāk, ka turpat 100 metru attālumā ieraudzījām 19.autobusu, kas brauc tieši mums vajadzīgajā virzienā 30 dirhami katram (3 eur.). Jā, pirms tam nolēmām jau lidostā samainīt 40 eur uz vietējo valūtu, jo bija dzirdēts, ka ar karti maksāt nebūs iespēju. Īstenībā tā arī bija. Reti kur bija tāda iespēja.

Ceļš no lidostas bija ar sastādītām palmām, apelsīnu kokiem un citiem augiem, kas tālāk reti, kur auga. Arī ceļš bija plats un diezgan labi organizēts. Kamēr nesākās apļi. Tur gan parasti priekšroka uzstājīgākajam. Ceļš kādas 15 min un pēc tam izkāpām pie zirgu kariešu plača. Tur smird ar urīnu un sūdiem. Tās karietes domātas tikai tūristu izklaidei, un man ļoti nepatika pat skatīties tajā virzienā. Turpat netālu bija lielais pilsētas tirgus laukums (Jemaa el-Fnaa). Es centos pat neskatīties uz tirgotājiem un pārējiem tirgus dalībniekiem, kur nu vēl fotografēt. Jā, patiešām tā arī ir, kā biju dzirdējusi. Par velti savas izdarības - ne muzikanti, ne čūsku dīdītāji, ne citi neļauj fotografēt. Uzreiz pieprasa samaksu. Pie tam jau izdomātu summu - ja dod kaut vai 20 dirhamus (2 eur), tas neder. Prasa vairāk - pat 20 eur. Interesanta parādība ir tas, ka tur ir piemēram, vairākas pilnīgi vienādas sulu jeb smūtiju tirgošanas vietas, bet katrs cenšas tevi pievilināt sev. Visa Medina ir viens liels tirgus ar vairākiem laukumiem - pinumi, dārzeņi, garšvielas, somas, suvenīri u.tml. un visas ieliņas ir pārpildītas ar tirgotājiem. Pa tām pašām šaurajām ielām iemanās pārvietoties mopēdi un motocikli lielā ātrumā, ēzeļi, pārvadātāji ar sava veida piekabēm vai ķerrām. Pirmajās divās dienās par to var brīnīties, bet pēc tam jau sākam pierast - sadzirdu mopēda skaņu un uzreiz - malā, ja negribi, lai pa nagiem pārbrauc. Ēzeļu kravas gan katru reizi pārsteidza, jo to lielums un kučiera izdoma ir apbrīnojama.

Pēc kādu 20 minūšu gājiena esam atraduši ceļu līdz mūsu riādai (Riad of the light). Par riādu Marokā sauc māju ar dārzu - viens gids to apzīmēja kā paradīzes stūrīti, jo parasti iekšpagalmā ir dārzs, kāds ūdens avots - strūklaka vai baseins, līdz ar to putnu čalas. Tā arī mūsu mazā riāda izskatījās. Mūs sagaidīja viesmīle, kas cienāja ar piparmētru tēju. Lai gan tā nebija tipiska viesnīca (rezervējām airbnb), tomēr visi dokumenti bija jānoformē nopietni, arī pārējās apmešanās vietās mums prasīja pases datus, jāaizpilda anketas. Viesmīle angliski nerunāja, bija jācenšas saprasties franciski vai ar žestu palīdzību. Protams, Marokā franču valoda ir ļoti noderīga (tā tiek uzskatīta par biznesa valoda Marokā). Bet ar angļu valodu un pāris franču valodas frāzēm var tikt sveikā. Protams, beigās iemācījāmies arī pāris arābu un berberu dialekta vārdus. 

Riādā ir skaists iekšpagalms, balkoniņi vai iekšējie logi uz iekšpagalmu. Istaba ir neliela, maza vannasistaba, bet viss nepieciešamais ir pieejams. Arī sildītājs, jo februāra beigās mūra telpās vēl ir pamitrs un vakaros vēss. Katru vakaru slēdzām to iekšā. Pēc garā ceļa bijām izsalkuši, tāpēc pirmais, ko plānojam - doties paēst pusdienas, gandrīz jau vakariņas. Mūsu izvēle krita uz veģetāriešu vietu "Broc The Kasbah" - saimniecei turpat blakus ir paššūto apģērbu bodīte. Vieta izskatās tīrīga. Saimniece laipna un labi runā angļu valodā. Pasūtām siltos baklažānu salātus un svaigos salātus. Otrajā - mūsu pirmā nogaršotā veģetārā tadžīna. Klāt vienmēr tiek atnesta maizīte. Vēl izvēlamies piparmētru tēju un vēlāk pie deserta vienu melno kafiju. Par šo labo ēdienreizi samaksājām 270 dirhams jeb 27 eur. 

Pēc tam paspējam iziet riņķi pa medinu. Mūsu uzmanību piesaistīja Marrākešas muzejs, kas tikko bija vēris durvis ciet, tāpēc nolemjam, ka rīt varētu atgriezties uz izpēti. Viens pārdevējs mūs tomēr ievilina garšvielu veikalā. Viņi ir ļoti veikli ar to, ka prot iesākt sarunu, ieintersēt un ievilināt veikalā - tirgotavā un tad jau nenopērkot neko reti kurš var iziet, jo viņi ir ļoti uzstājīgi, gandrīz vai uzbāzīgi. Arī mēs iepērkam bagātīgo austrumu garšvielu maisījumu un piparmētru ēterisko eļļu, ko var likt karstā ūdenī, veicot inhalācijas. 

Pastaigājoties atceros, ka ceļvežos kā viens no galvenajiem ieteikumiem skan - uzkāpt kādā terasē un vērot saulrietu pār Marrākešas māju jumtiem. Tā arī darām - atrodam piemērotu vietu ar salmu saulessargiem un ejam augšā. Uz tādām vietām šajā laikā ir gandrīz vai rinda, bet padzert tējas glāzi un pavērot saulrietu tiekam.

Līdz ar tumsas iestāšanos pilsēta pārvēršas. Esam netālu no lielā tirgus laukuma. Nolemjam aiziet izbaudīt tā vakara atmosfēru. Patiešām laukums pārvērties par iespēju paēst vakariņas, taču te ir tāda haosa noskaņa. Visi tirgotāji - viesmīļi aicina mūs piesēst savā ēstuvē, lai gan maltīšu piedāvājums ļoti līdzīgs. Vienīgais piedāvājums, ka pievērš uzmanību, ir sautētās aitu galvas, bet mēs neesam izsalkuši, lai izmantotu šo piedāvājumu. Jūtam, ka esam noguruši no pastaigām un garā lidojuma. Dodamies uz mājvietas pusi, lai rīt no rīta turpinātu iepazīt šo interesanto Marokas pasauli.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru