Mērķis salasīt pilnu spainīti zemeņu.

Līgo dienā devāmies lasīt meža zemenes. Katram pa spainītim rokās! Placītis pilns ar zemenēm! Nu, tik vien kā jālasa! Sākumā viss ir jauki: putni čivina, dzidrs un svaigs gaiss un kompānija jauka! Bet, kad spainītī ir vēl tikai mazliet pāri pusei... man sāk trūkt pacietības. Jau sāku niķoties un uzdot dažādus stulbus jautājumus: cik ilgi vēl lasīsim? Vai jums vēl neapnika? Pašai smiekli nāk! Un tad māsa saka: "Mans mērķis ir salasīt pilnu spainīti! Citādi mājās nebraukšu!". Un tas es atjēdzos, ka te ir mans Ahilleja papēdis - man nav mērķa, es neprotu turēties pie mērķa! Pateicoties šim māsas sacītajam, arī es sev izvirzīju mērķi - salasīt pilnu spainīti zemeņu. Spainītis taču tik mazs un zemenes tik garšīgas! "Mežs mums sniedz tik garšīgas veltes! Grēks tās neizmantot!" tā saka mana mamma. Un viņai taisnība! Viņa mums ir vispacietīgākā: katru dienu var braukt zemenēs un ar tukšu spainīti neatgriezīsies. Mans secinājums - jāmācās būt mērķtiecīgākai!

Silva Rerum (latīņu val. 'lietu mežs')

Kad beidzot Jons Kirdējus ir paņēmis Uršuli no klostera, kad beidzot viņi abi kopā, tad abiem mirkļa dusmas uzzibsnī kā zibens no skaidrām debesīm. Visticamāk tas tāpēc, ka viņi ļoti ilgi gaidīja šo mirkli, tas tāpēc, ka nav pārliecības, vai abi rīkojās pareizi, tas tāpēc, ka mīlestība kāpj jau no sirds laukā.. un uz mirkli pārvēršas naidā. Uršule uzdrīkstas iesist pļauku Jonam, bet Jons uzdrīkstas viņai norādīt, ko viņa vispār nekad nedrīkstēs atļauties darīt (piem., gulties gultā kopā ar viņu, būdama dusmīga), ja izlēmusi palikt ar viņu līdz mūža galam. Un ja nav ar mieru, tad lai tūlīt pat dodas prom uz mūžiem.
Kad, lielās lietusgāzes atvēsināti, abi dusmoties izbeidz, Kirdējus nodomā, ka "laimēt mīlestību ir viena lieta, bet iemācīties ar to sadzīvot - pavisam cita", taču cerēja, ka viņam izdosies.

Kristinai Sabaļauskaitei izdevies dziļš, neparasts, aizraujošs romāns, kurā savijas vēsture (un izrādās, ka vēsture arī var būt aizraujoša), cilvēciskās jūtu izpausmes pirmās mīlestības iespaidā, vecāku un bērnu attiecībās, vīra un sievas attiecībās brieduma gados, mātes un sievietes liktenis un izjūtas grūtos brīžos. Romānā nozīmīga vieta ir Viļņas studentu savstarpējām attiecībām un izglītības iestāžu atmosfērai 17. gadsimtā un barokālajiem filozofijas, literatūras izteiksmes līdzekļiem.
Man patika, ka lietuviešu autore nenoklusē, neizpušķo un nepārspīlē tās lietas, bez kurām cilvēks patiesībā nespēj dzīvot vai domāt - nāves jautājums, seksuālais akts un enerģija, sava loma dzīvē. Autorei tas sanāk dabiski, un tāpēc tas ir vērtīgi, lai gan dažreiz arī biedējoši.

Laivu brauciens - vieno un vairo izturību.

Brauciena sākums bija ļoti viegls un jauks: skaistie dabasskati, brīnišķīgais laiks, riverdziesmu meldiņu atcerēšanās, prieks par katru nopeldēto kilometru... bet pēc pirmās apmaldīšanās kļuva skaidrs - tas nav tikai izklaides brauciens... te jārūda sava izturība, prasme nepadoties pirmajās grūtībās, un tad noder komandas dalībnieku draudzīgais atbalsts.

Maniem, fiziskai slodzei nepieradušiem muskuļiem, tas bija pamatīgs pārbaudījums... un ne tikai muskuļiem: šoreiz bija jācīnās arī ar savu iekšējo pretestību - ko darīt, ja spēka it kā nav, bet nevar apstāties ezera vidū, piesist ar kāju pret laivas dibenu un teikt: es tālāk nepeldēšu :) Ja vien tev ir svarīga komanda, tad peldēsi gan - nekur neliksies! :)
Un mēs to paveicām! Un tālāk bija arvien interesantāk un skaistāk, Dubnas pirmsākumi, Dubnas upīte... lauku mājiņas kā sapņu pilis ezera krastos, suņu, govju, aitu sveicieni! Kopības sajūta ir neatsverama, jo to mēs izdarījām kopā, tas ir mūsu kopīgais pasākums: Ingas, Riharda, Ainas un Guntara! Novēlu to izbaudīt arī citiem! Informācija par laivu nomu Latgalē: www.nomalaivu.lv
Rihardam novēlu drīzu pirksta izveseļošanos - kā viņš pats teica: "bez tādiem starpgadījumiem piedzīvojumu brauciens nav piedzīvojumu brauciens."