Frānsisas Mejas grāmata Zem Toskānas saules

Nu jau kļuvis par tradīciju tas, ka pirms ceļojuma uz konkrētu vietu, cenšos atrast dažādus iedvesmas avotus saskarsmei ar šo vietu, valsti, cilvēku sajūtām. Pirms došanās uz Lisabonu lasīju grāmatu "Nakts vilciens uz Lisabonu". Pirms ceļojuma uz Itālijas Toskānas reģionu biju dzirdējusi par filmu "Zem Toskānas saules", taču to noskatīties neizdevās. Tad pēdējā mirklī izlasīju informāciju, ka latviešu valodā ir izdota grāmata, kuras stāsts ir bijis par pamatu filmas tapšanai. Grāmata ir izdota 2009.gadā, tādēļ tās meklējumos devos uz vietējo bibliotēku.

Šobrīd, kad ar paziņas starpniecību izdevās tikt pie filmas noskatīšanās un grāmata ir izlasīta, varu droši teikt, cik labi, ka atradu šo burvīgo grāmatu, jo filma nav ne tuvu tik iedvesmojoša kā grāmata. Es esmu ļoti reti piedzīvojusi grāmatas un filmas salīdzināšanu, bet šoreiz tas patiešām ir pierādījies, ka grāmata mēdz būt nesalīdzināmi pārāka par filmas vizuālo versiju. Lai gan filmā ir iespēja redzēt Toskānas dabas un mazo pilsētiņu skatus, Itālijas tradīcijas, sajūtas. Tomēr filmā pāri visam bija galvenās varones mīlestības dēku un vientulības stāsts.

Grāmata pauž pavisam citas sajūtas. Grāmata ir par piederības sajūtu - savai mājai, dabai, ēdienam, cilvēkiem. Šo piederības sajūtu galvenokārt veido cilvēka izvēles un lēmumi. Galvenās varones Frānsisas izšķirošais, bet ne vieglais lēmums iegādāties senu māju Toskānas ielejā pavēra durvis uz mājas atjaunošanas darbu, atvēra sirdi uz visvienkāršākajām sajūtām - gūt baudu no saskarsmes ar dabu, cilvēkiem un ēdienu. Izlasot šo grāmatu es beidzot sapratu, kas cilvēku tā vilina iekopt, iekārtot savu dzīvesvietu, kāpēc cilvēki gatavi ieguldīt visus līdzekļus, darbu un pacietību mājas un zemes darbos. Tas ir gandarījums un attiecības ar šo vietu, kas turpinās un attīstās katru dienu.
Tādēļ es teiktu, ka šī grāmata ir atzīšanās mīlestībā mājai. Lūk citāts: "Kādēļ gan cilvēkus tik ļoti valdzina mājas? Manā dzimtā visi vienmēr bijuši kā jukuši, ja runa ir par paklājiem, vannasistabas flīzēm, krāsu paraugiem un tapetēm. Mums patīk domāt par dzīvi, kas norit četrās sienās. Mana māsa mēdz vaicāt: - Kāda ir viņas māja? - ar to domājot - kāda ir viņa pati?"
Rakstniecei izdodas piefiksēt un ietērpt skaistos salīdzinājumos Toskānas ainavās redzēto: "Apkārtne ir klusa un mierīga. Medus krāsas mājas, kas satupušas ielejās, izskatās pēc tikko ceptiem maizes kukuļiem, kas izņemti no krāsns." Patiešām, esot tur uz vietas Toskānā, es izjutu līdzīgas sajūtas.
Lasot grāmatu, secināju, ka mēs ar Frānsisu esam līdzīgas ceļotājas - mums patīk vērot pilsētas un skatu nianses, piefiksēt detaļas, izjust atmosfēru.

Florence grapas glāzē

Piemēram, ejot pa Florenci ziemas laikā Frānsisa atceras, kā pavadīja laiku te vasaras laikā, kad pilsēta ir pilna ar "tā sauktajiem kultūras svētceļniekiem". Viņa secina: "Skumji, ka mūsu gadsimts nav devis neko Florences skaistumam, tikai cilvēku pūļus un svina piesātinājumu gaisā." Tās bija gluži manas domas, atrodoties Florencē - tik daudz clivēku drūzmējas pilsētā, alkstot piedzīvot vēsturi, taču lielāko daļu laika pavada rindā uz mākslas galeriju vai iepirkumu centros.
Tā kā Frānsisa ir no ASV, tad brīžiem viņa salīdzina Itālijas noskaņas ar savas dzimtenes vērtībām. Piemēram, attieksmi pret vēsturi un kultūru: "Toskānieši dzīvo līdzi laikam, viņi vienkārši bijuši pietiekami gudri, lai paņemtu pagātni līdzi. Mūsu kultūra mudina sadedzināt aiz sevis visus tiltus, bet viņējā aicina šķērsot tiltus un uzturēt tos labā kārtībā." Visticamāk šī ir lieta, kas visas pasaules cilvēkus vilina šajā skaistajā zemē, arī mani.
Vēl būtiska grāmatas daļa ir ēdiens un kulinārija, kurai filmas autors ir tikai pieskāries. Frānsisa prot aprakstīt garšas, smaržas un rituālus, kas viņai saistās ar ēdienu. Tā piemēram, nodaļa "Mežonīgais augļu dārzs" iesākas ar sulīgu teikumu:"Pēcpusdienās mans mīļākais brīdis ir meloņu stunda." Vesela nodaļa ir veltīta stāstam par mājas saimnieku pirmo pieredzi ar sava dārza olīvu ražas novākšanu un olīveļļas ieguves ceļiem.
Šajā grāmatā ir piefiksētas arī receptes, nodaļā "Vasaras virtuves piezīmes" esmu sev atzīmējusi recepti, kuru alkstu izmēģināt ķiršu ražas plaukumā:
"Ķirši sarkanvīnā"

Mandeļu tradicionālā kūka Sjēnā

Nomazgājiet 1 mārciņu (450 g ) ķiršu un izņemiet kauliņus. Pārlejiet ar 1 krūzi (225 ml) sarkanvīna un sarīvētām citrona miziņām un vāriet aptuveni 15 min, palaikam apmaisot. Uzlieciet vāku un atstājiet ievilkties trīs stundas. Pasniedziet bļodās ar sulu un putukrējumu. Var pasniegt kopā ar cepumiem vai riekstu kūku. Ķiršu vietā var izmantot plūmes vai bumbierus. Paredzēts 4 porcijām.
Man ļoti patīk, kā autore katrai receptei uzraksta ievadu, kur atklājas viņas personīgā pieredze ar šī ēdiena gatavošanu.
Autores ļaušanās savai aizrautībai un ļaušanās savām izjūtām mani uzrunāja visvairāk. Šobrīd apzinos, ka es neesmu nemaz tik drosmīga, lai ļautos savām sajūtām un mērķtiecīgi piepildītu savus sapņus. Bet sapņošana un ļaušanās mazās lietās man piemīt, tāpēc šai grāmatai ir izdevies atraisīt vēl lielāku mīlestību pret Itāliju, ēdienu, traukiem un maziem ikdienas rituāliem.