Lasot atsauksmes par šo grāmatu, neticēju, ka manām meitām 4 un 6 gadu vecumā būs interesanti klausīties šos stāstus, bet jau no pirmā atvēruma meitenes bija aizrāvušās ar notikumiem un lūdza, lai lasu nodaļu pēc nodaļas.
Ticu, ka bērnus aizrauj spraigais un aktīvais sižets. Tā kā ilustrācijas ir katrā atvērumā, stāstījums atgādina komiksa žanru. Ļoti piesaista tas, ka darbība norisinās mūsdienās un, šķiet, burtiski aiz loga, piemēram, epizode ar maisiņa ķeršanu uz tilta. Bērnu iztēli rosina tas, ka maisiņš "atdzīvojas" - runā, dusmojas, žēlojas.
Tieši šodien ar meitu iznācām no veikala, kur uz ietves mētājās maisiņš. Meita ierosināja: "Paceļam! Citādi tas var nokļūt kādam dzīvnieciņam uz galvas." Aiznesām maisiņu uz atkritumu šķirošanas tvertni. Parasti nesaku bērniem: "Fui! Neaiztiec atkritumus!" Manuprāt, atkritumi nav "fui", jo tie tikko ir bijuši uz mūsu galda, mūsu plauktos vai ledusskapī. Atkritumi ir mūsu atbildība. Un tas ir mūsu pašu lēmums, vai lietas, iepakojumi un priekšmeti tiks izmantoti atkārtoti, salaboti, pirkti ar apdomu vai tūlīt pat pēc mirkļa kļūs par atkritumu.
Agneses Vanagas grāmatā aktuālizētā tēma ir trāpījusi īstajā vietā un laikā, uzrunājot jauno paaudzi par jautājumiem, kam parasti pieaugušie nevēlas veltīt laiku un uzmanību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru