trešdiena, 2019. gada 25. septembris

Džoels Fūrmans "Ēst, lai dzīvotu"

Brīdis, kad grāmata mani uzrunāja.

Tā nākas, ka cilvēks par svarīgām lietām dzīvē aizdomājas tikai krīzes brīžos. Tā es, sasirgstot ar vēdera vīrusu, nedrīkstēju ēst gandrīz visus produktus, ko ēdu ikdienā. Ēdu tikai putras, sausiņus un rīsu putraimus, dzēru tēju. Tajā brīdī atrados ciemos pie vīra vecākiem. Guļot gultā, lūkojos uz grāmatu plauktu un jau kuro reizi acu skats apstājās pie grāmatas "Ēst, lai dzīvotu" vāka muguriņas. Šo grāmatu biju uzdāvinājusi vīra mammai pirms vairākiem gadiem, bet ne viņa, ne es to nebiju lasījusi. Tobrīd nolēmu to izlasīt, un ar katru lapaspusi tiku ierauta ļoti interesantā pētījumu un atziņu klāstā par uzturvielām, cilvēka organismu un tā funkcionēšanu.

Galvenie citāti un atziņas no grāmatas:
  • Kapa rakšana ar dakšiņu un nazi. Nevajadzīga greznība attīstītajās valstīs - pārsātināt sevi ar apstrādātiem produktiem "junk food'.
  • Protams, ir sarežģīti lietot veselīgu uzturu mūsu trakajā pasaulē, kurā, šķiet, cilvēki īsteno misiju veikt pašnāvību pārēdoties. 
  • Jo vairāk dažādu augļu un dārzeņu lietojam, jo mazāka sirdslēkmju, triekas un vēža iespējamība (86)
  • Veselība = Uzturvielas (vitamīni, minerālvielas, šķiedrvielas un fitovielas) / kalorijām (ogļhidrāti, tauki un proteīni).
  • Autors saka: "Es iesaku saviem pacientiem izvietot uz ledusskapja lielu uzrakstu, kas atgādina: GALVENAIS ĒDIENS IR SALĀTI." (94)
  • Vēzis ir augļu un dārzeņu nepietiekamības slimība (115)
  • Ēstgribu kontrolē nevis ēdiena svars, bet gan šķiedrvielu, uzturvielu un kaloriju daudzums.
  • Lielākā daļa cilvēku ir atkarīgi no tās pārtikas, ar kuru uzauguši. Viņi jūtas ierobežoti, ja tiem neļauj lietot iemīļotos produktus. Dzīves plānā šie ēdieni kļūst par piedevām vai balvām. Jūs pārsteigs, kādā apmērā jūs baudīsiet veselīgāku uzturu, kad būsiet pieradis pie cita gatavošanas un ēšanas veida. Tas prasīs laiku, un jums būs jāpārdzīvo pierašanas periods.
  • Centieties nepadarīt ēdienu par dzīves centru! Aktīvi nododieties interesēm, kas novērš domas par ēšanu.
Secinājumi un ieradumi, ko ieviesu savā ikdienā:
  • Savā uzturā ieviesu tradīciju regulāri ēst sēklas un riekstus, noliekot trauku ar riekstiem uz ēdamgalda.
  • Ierastos našķus aizstāt ar veselīgākiem - riekstu pasta ar datelēm, smūtiji no mandeļu piena un ogām.
  • Esmu pamanījusi, ka mani ieradumi pozitīvi ietekmē bērnu ieradumus. Viņi vairs tik bieži neļaujas emocionālajam signālam ēst konfektes ik pēc mirkļa starp ēdienreizēm. Aizstājam to ar svaigu burkānu, ābolu vai banānu notiesāšanu.
  • Mēğinu arī savu ieradumu regulēt - neļauties vēlmei aizbāzt bērnam muti ar saldumu aiz garlaicības, bēdāšanās vai neērtību brīdī.
  • Cenšos izvairīties no dzīvnieku valsts produktiem, aizstājot ar dārzeņiem.
  • Vakarā no plkst. 17.00 vai 18.00 cenšos neēst neko saldu.

Ko nav izdevies ieviest? Secinājumi:

  • Nespēju atteikties no sviesta, siera un krējuma (visiem piena produktiem), lai gan autors iesaka atteikties no tiem pilnīgi.
  • Apzinos, ka neveselīgos produktus bieži izvēlos slinkuma dēļ - sagatavot dārzeņu ēdienu ir darbietilpīgāk un laikietilpīgāk, nekā izvārīt makaronus.
  • Nav tik viegli mainīt ieradumus - veikalā acis ne tik bieži skatās uz dažādiem dārzeņiem, ko neesmu ieradusi ēst.
  • Apkārtējo komentāri un piezīmes: ja ieminos, ka ğimenē cenšamies mazāk ēst saldumus, tad uzreiz nāk klajā piezīmes: "Jūs taču neēdat to un to!"
  • Papildus apstāklis ir mana grūtniecība - apkārtējoprāt svaram jānāk klāt strauji un "jāēd par diviem".
Galvenā atziņa, kas mani ļoti uzrunāja, ir vecā labā teiciena patiesība: "Tu esi tas, ko tu ēd!" Citiem vārdiem sakot, ar ēdienu lielā mērā var ietekmēt to, kā cilvēks jūtas. Bieži vien ēdam aiz garlaicības, aiz dusmām, mirklī, kad nespējam sasniegt nosprausto mērķi (tad labāk aiziet kaut ko uzkost) un tad attopamies pie pēdējā šokolādes gabaliņa no veselas tāfelītes. Bieži vien pietiek ar to, ka mēs ieklausāmies savā organismā katru reizi, kad apēdam kaut ko kaitējošu un apzināmies - tā justies vairs negribu! Un tad pa solītim doties uz labo izjūtu taku.



otrdiena, 2019. gada 16. jūlijs

Pavisam jauns Fabiolas Nonnas stāsts par Mopsi Karlu, kas piepeši tika pie ģimenes.

Tiklīdz atnesu šo grāmatu no grāmatnīcas, vakarā meitenes ar tēti ķērās pie tās lasīšanas. Kad jautāju pēc atsauksmes, tad sākumā lasītājas kā pirmo nosauca apjukumu par to, ka nevarēja uzreiz atpazīt visus stāstā nosauktos varoņus.. kurš ir Karls, Paula, Koko un Pēteris. Iespējams, tas tāpēc, ka iepriekš ar šiem stāsta varoņiem nebijām pazīstami. Ja jūs jau esat iepazinuši mopsi Karlu, lasot par citiem viņa piedzīvojumiem, tad šāds apmulsums jums ies secen.
Vizuāli ļoti patīk grāmatas mākslinieciskais noformējums. Grāmatas attēli šķiet zīmēti sepia filtrā, kas ir ļoti acij tīkami, ar smalkām detaļām. Mani visvairāk piesaistīja iekštelpās attēlotie asprātīgie mākslas darbi gleznu rāmīšos, apspēlējot mopšu tematiku.
Adrijai (4 gadi) vismīļākā nodarbe, šķirstot grāmatu, katrā lappušu atvērumā atrast mazo rotaļu sivēnu. Laine (6 gadi) labprāt klausījās stāstu, kas atklāj situācijās iederīgās emocijas - bailes, apjukumu, satraukumu, prieku un saviļņojumu.
Šajā grāmatā skartas katrai ģimenei aktuālas tēmas, ja esat piedzīvojuši pārvākšanos uz jaunu dzīvesvietu, ja ģimenē gaidāms pieaugums un, protams, ja esat suņu mīļi!

trešdiena, 2019. gada 19. jūnijs

Frānsisas Mejas grāmata Zem Toskānas saules

Nu jau kļuvis par tradīciju tas, ka pirms ceļojuma uz konkrētu vietu, cenšos atrast dažādus iedvesmas avotus saskarsmei ar šo vietu, valsti, cilvēku sajūtām. Pirms došanās uz Lisabonu lasīju grāmatu "Nakts vilciens uz Lisabonu". Pirms ceļojuma uz Itālijas Toskānas reģionu biju dzirdējusi par filmu "Zem Toskānas saules", taču to noskatīties neizdevās. Tad pēdējā mirklī izlasīju informāciju, ka latviešu valodā ir izdota grāmata, kuras stāsts ir bijis par pamatu filmas tapšanai. Grāmata ir izdota 2009.gadā, tādēļ tās meklējumos devos uz vietējo bibliotēku.

Šobrīd, kad ar paziņas starpniecību izdevās tikt pie filmas noskatīšanās un grāmata ir izlasīta, varu droši teikt, cik labi, ka atradu šo burvīgo grāmatu, jo filma nav ne tuvu tik iedvesmojoša kā grāmata. Es esmu ļoti reti piedzīvojusi grāmatas un filmas salīdzināšanu, bet šoreiz tas patiešām ir pierādījies, ka grāmata mēdz būt nesalīdzināmi pārāka par filmas vizuālo versiju. Lai gan filmā ir iespēja redzēt Toskānas dabas un mazo pilsētiņu skatus, Itālijas tradīcijas, sajūtas. Tomēr filmā pāri visam bija galvenās varones mīlestības dēku un vientulības stāsts.
Grāmata pauž pavisam citas sajūtas. Grāmata ir par piederības sajūtu - savai mājai, dabai, ēdienam, cilvēkiem. Šo piederības sajūtu galvenokārt veido cilvēka izvēles un lēmumi. Galvenās varones Frānsisas izšķirošais, bet ne vieglais lēmums iegādāties senu māju Toskānas ielejā pavēra durvis uz mājas atjaunošanas darbu, atvēra sirdi uz visvienkāršākajām sajūtām - gūt baudu no saskarsmes ar dabu, cilvēkiem un ēdienu. Izlasot šo grāmatu es beidzot sapratu, kas cilvēku tā vilina iekopt, iekārtot savu dzīvesvietu, kāpēc cilvēki gatavi ieguldīt visus līdzekļus, darbu un pacietību mājas un zemes darbos. Tas ir gandarījums un attiecības ar šo vietu, kas turpinās un attīstās katru dienu.
Tādēļ es teiktu, ka šī grāmata ir atzīšanās mīlestībā mājai. Lūk citāts: "Kādēļ gan cilvēkus tik ļoti valdzina mājas? Manā dzimtā visi vienmēr bijuši kā jukuši, ja runa ir par paklājiem, vannasistabas flīzēm, krāsu paraugiem un tapetēm. Mums patīk domāt par dzīvi, kas norit četrās sienās. Mana māsa mēdz vaicāt: - Kāda ir viņas māja? - ar to domājot - kāda ir viņa pati?"
Rakstniecei izdodas piefiksēt un ietērpt skaistos salīdzinājumos Toskānas ainavās redzēto: "Apkārtne ir klusa un mierīga. Medus krāsas mājas, kas satupušas ielejās, izskatās pēc tikko ceptiem maizes kukuļiem, kas izņemti no krāsns." Patiešām, esot tur uz vietas Toskānā, es izjutu līdzīgas sajūtas.
Lasot grāmatu, secināju, ka mēs ar Frānsisu esam līdzīgas ceļotājas - mums patīk vērot pilsētas un skatu nianses, piefiksēt detaļas, izjust atmosfēru.
Florence grapas glāzē
Piemēram, ejot pa Florenci ziemas laikā Frānsisa atceras, kā pavadīja laiku te vasaras laikā, kad pilsēta ir pilna ar "tā sauktajiem kultūras svētceļniekiem". Viņa secina: "Skumji, ka mūsu gadsimts nav devis neko Florences skaistumam, tikai cilvēku pūļus un svina piesātinājumu gaisā." Tās bija gluži manas domas, atrodoties Florencē - tik daudz clivēku drūzmējas pilsētā, alkstot piedzīvot vēsturi, taču lielāko daļu laika pavada rindā uz mākslas galeriju vai iepirkumu centros.
Tā kā Frānsisa ir no ASV, tad brīžiem viņa salīdzina Itālijas noskaņas ar savas dzimtenes vērtībām. Piemēram, attieksmi pret vēsturi un kultūru: "Toskānieši dzīvo līdzi laikam, viņi vienkārši bijuši pietiekami gudri, lai paņemtu pagātni līdzi. Mūsu kultūra mudina sadedzināt aiz sevis visus tiltus, bet viņējā aicina šķērsot tiltus un uzturēt tos labā kārtībā." Visticamāk šī ir lieta, kas visas pasaules cilvēkus vilina šajā skaistajā zemē, arī mani.
Vēl būtiska grāmatas daļa ir ēdiens un kulinārija, kurai filmas autors ir tikai pieskāries. Frānsisa prot aprakstīt garšas, smaržas un rituālus, kas viņai saistās ar ēdienu. Tā piemēram, nodaļa "Mežonīgais augļu dārzs" iesākas ar sulīgu teikumu:"Pēcpusdienās mans mīļākais brīdis ir meloņu stunda." Vesela nodaļa ir veltīta stāstam par mājas saimnieku pirmo pieredzi ar sava dārza olīvu ražas novākšanu un olīveļļas ieguves ceļiem.
Šajā grāmatā ir piefiksētas arī receptes, nodaļā "Vasaras virtuves piezīmes" esmu sev atzīmējusi recepti, kuru alkstu izmēģināt ķiršu ražas plaukumā:
"Ķirši sarkanvīnā"
Mandeļu tradicionālā kūka Sjēnā
Nomazgājiet 1 mārciņu (450 g ) ķiršu un izņemiet kauliņus. Pārlejiet ar 1 krūzi (225 ml) sarkanvīna un sarīvētām citrona miziņām un vāriet aptuveni 15 min, palaikam apmaisot. Uzlieciet vāku un atstājiet ievilkties trīs stundas. Pasniedziet bļodās ar sulu un putukrējumu. Var pasniegt kopā ar cepumiem vai riekstu kūku. Ķiršu vietā var izmantot plūmes vai bumbierus. Paredzēts 4 porcijām.
Man ļoti patīk, kā autore katrai receptei uzraksta ievadu, kur atklājas viņas personīgā pieredze ar šī ēdiena gatavošanu.
Autores ļaušanās savai aizrautībai un ļaušanās savām izjūtām mani uzrunāja visvairāk. Šobrīd apzinos, ka es neesmu nemaz tik drosmīga, lai ļautos savām sajūtām un mērķtiecīgi piepildītu savus sapņus. Bet sapņošana un ļaušanās mazās lietās man piemīt, tāpēc šai grāmatai ir izdevies atraisīt vēl lielāku mīlestību pret Itāliju, ēdienu, traukiem un maziem ikdienas rituāliem.

pirmdiena, 2019. gada 6. maijs

Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni"

Ir pagājušas un turpinās pavasara talkas. Ar šo aktuālo atkritumu tēmu ir saistīts grāmatas "Plastmasas huligāni" sižets, un tāpēc ikkatram būtu vērtīgi izlasīt humorpilno stāstu grāmatu par mūsu ikdienā tik ierasti lietotajiem plastmasas radījumiem.

Lasot atsauksmes par šo grāmatu, neticēju, ka manām meitām 4 un 6 gadu vecumā būs interesanti klausīties šos stāstus, bet jau no pirmā atvēruma meitenes bija aizrāvušās ar notikumiem un lūdza, lai lasu nodaļu pēc nodaļas.
Ticu, ka bērnus aizrauj spraigais un aktīvais sižets. Tā kā ilustrācijas ir katrā atvērumā, stāstījums atgādina komiksa žanru. Ļoti piesaista tas, ka darbība norisinās mūsdienās un, šķiet, burtiski aiz loga, piemēram, epizode ar maisiņa ķeršanu uz tilta. Bērnu iztēli rosina tas, ka maisiņš "atdzīvojas" - runā, dusmojas, žēlojas.
Tieši šodien ar meitu iznācām no veikala, kur uz ietves mētājās maisiņš. Meita ierosināja: "Paceļam! Citādi tas var nokļūt kādam dzīvnieciņam uz galvas." Aiznesām maisiņu uz atkritumu šķirošanas tvertni. Parasti nesaku bērniem: "Fui! Neaiztiec atkritumus!" Manuprāt, atkritumi nav "fui", jo tie tikko ir bijuši uz mūsu galda, mūsu plauktos vai ledusskapī. Atkritumi ir mūsu atbildība. Un tas ir mūsu pašu lēmums, vai lietas, iepakojumi un priekšmeti tiks izmantoti atkārtoti, salaboti, pirkti ar apdomu vai tūlīt pat pēc mirkļa kļūs par atkritumu.
Agneses Vanagas grāmatā aktuālizētā tēma ir trāpījusi īstajā vietā un laikā, uzrunājot jauno paaudzi par jautājumiem, kam parasti pieaugušie nevēlas veltīt laiku un uzmanību.

otrdiena, 2019. gada 16. aprīlis

Grāmata Vakariņas (autors Hermans Kohs)

Jebkura ēdienreize ir diezgan intīms process un rituāls, jo es tam piešķiru dalīšanās un piepildījuma nozīmi... dažādos kontekstos. Piemēram, ja vakariņojam kopā ar kādu, tad veltām tam cilvēkam savu laiku un uzmanību. Ja gatavojam ēdienu kādam, tad dalāmies ar savu enerģiju, ieguldot darbu pagatavošanas un pasniegšanas procesā. Tā ir sava veida enerģijas apmaiņa. Sākot lasīt Hermana Koha grāmatu, iedomājos, ka tā būs par cilvēka ikdienišķu ēdienreizes rituālu, kas pārvērtīsies par nozīmīgu notikumu vakariņu dalībniekiem.
Lielā mērā rakstniekam izdevās pievērst manu uzmanību galvenā varoņa iekšējiem pārdzīvojumiem, nīderlandiešu mentalitātei, sabiedrības priekšstatiem par morāli, bērnu audzināšanas jautājumiem, atklātībai starp cilvēkiem un līdzās pastāvēšanai.
Galvenā esence, ko spēju izvilkt no savām pārdomām, ir saistīta tieši ar savstarpējo atklātību un godīgumu. Kur ir robeža -  starp - dzīvot savu dzīvi, kā vēlos, un rēķināties ar līdzcilvēku. Mūsdienās cilvēkiem ir vēlme pēc neaizskaramības, individualitātes un savu robežu sargāšanas un vienlaicīgi mēs alkstam būt pamanāmi, iekļaujami, ievēroti un saprasti.
Man nosaukums "Vakariņas" velk pavedienu nevis uz vakariņām, kas notika restorānā, bet uz vakariņām, ko galvenais varonis Pauls pirms vairākiem gadiem bija sagatavojis mājās. Kopā ar dēlu Mišelu viņš grasījās apsēsties pie TV ekrāna, noskatīties ikvakara sporta ziņas un apēst lieliski pagatavotus makaronus alla carbonara . Bet īsu mirkli pirms tam ieradās viņa brālis Seržs ar sievu, lai pārbaudītu, vai viņš tiek galā ar saviem pienākumiem, kamēr sieva ir slimnīcā. Šī epizode izcili atklāj Paula iekšējos pārdzīvojumus un dusmas par šī rituāla izjaukšanu.
Grāmatā pārsteidzoši smalki caurvijas cilvēka instiktīvās reakcijas uz savas, savu bērnu, teritorijas drošības sargāšanu. Slēptā un atklātā agresija ir galvenais ierocis, neskatoties, ka vakariņu rituāls notiek smalkākajā restorānā.

pirmdiena, 2019. gada 15. aprīlis

Dāņu režisora Tomasa Vinterberga filma Kursk (2018)

Pagājušonedēļ noskatījāmies filmu par katastrofu, kas notika teju pirms 19 gadiem. Varētu to nosaukt par tipisku katastrofu filmu, ja ne tās sajūtas, kuras kaut kur zemapziņā tup, kopš tās nedēļas, kad sekoju reālajiem notikumiem Krievijā Barenca jūrā.
Notikuma apstākļi ir neticami nežēlīgi un skarbi. Tas skar tikko izveidojušās ģimenes, bērnus, galvenokārt 30 gadus vecus vīriešus, kas piedalās jaudīgās zemūdenes militārās apmācībās. Ironiski, ka zemūdene bija iesaukta par "nenogremdējamo" savas uzbūves un izmantojamo tehnoloğiju dēļ. Taču tās eksplutēšanas aprakstā un noteikumos netika pieļauta iespēja, kā tā var avarēt vai uzsprāgt, līdz ar to nebija plāna, kā tādā gadījumā organizēt glābšanas operāciju. Tas izklausās tik necilvēcīgi, ka filmas laikā domas un dusmas mutuļo kā vārošā katlā. No bezatbildības līdz augstprātībai, no izmisuma līdz naidam. Galvenajiem aktieriem labi izdevās iznest sižetā klātesošās emocijas. Grūti bija izturēt viņu cerību pilnās sirdis, jo man pašai cerību nevarēja būt.
Pēc filmas manī dzīvo pārdomas par cilvēces virzību, tās attīstību. Kā karš, nežēlība un augstprātība cilvēka dzīvi saberž putekļos. Secinājums?

Cilvēces galvenā vērtība ir pazemība, taču tā mums vēl jāmācās un jārod sevī.

ceturtdiena, 2019. gada 21. marts

Filma "3 dienas Kiberonā"

Romijas Šneideres dzīvesstāsts man nebija zināms līdz Starptautiskās sieviešu dienas kino un izpētes seansam, ko piedzīvojām kopā ar māsu. Emīlijas Atefas režisētās filmas un aktrises enerğētika manī aizskāra visas maņas. Acis žilba no aktrises sejas vaibstu un ķermeņa valodas. Ar mīlestību skatījos uz katru žestu (pat uz nepārtraukto cigaretes aizdedzināšanas mirkli). Melnbaltā stilistika tikai paspilgtināja sajūtas.
Galvenā varone aktrise Romija Šneidere atvēl trīs dienas rehabilitācijai sanatorijā, kur ārsts viņai nozīmē ārstēšanos no alkohola atkarības, diētu un miegu. Viņa gan nav ar mieru ievērot neko no tā. Arī no žurnālista un fotogrāfa glaimojošâs uzmanības viņa nav gatava atteikties. Filmēšanās un filmu epizodes ir viņas dzīve un brīžiem viņas atmiņās sajūk epizodes ar dzīvē piedzīvoto..
Lai gan dzīve taču ir viss - gan pastaiga gar klinšaino jūru, gan draugu sarunas bārā, gan pağiras no rīta, gan tas, ka nerodi iespēju apvienot ğimenes dzīvi ar aktrises karjeru.
Emocijām piesātināts kinostāsts par radoša cilvēka dzīvi. Atzīstu, ka šī filma būs no tām, kas turēsies vērtīgāko topā.