ceturtdiena, 2018. gada 2. augusts

Mārja Kangro. Stikla bērns.

Atzīšos, ka mani pārņēma dīvainas sajūtas, lasot šo biogrāfisko darbu. No vienas puses - saprotu, ka lasu darbu par spēcīgu pārdzīvojumu, intīmu pavērsienu cilvēka dzīvē, taču visu lasīšanas laiku jutu nevis līdzpārdzīvojumu, bet uztvēru šo darbu tikai kā dokumentālu pierakstu, kā faktu birumu un to aprakstu.
Tomēr autores galvenais uzdevums - nest lasītājiem domu, ka arī "tā" mēdz būt, ka dzīve nav skaists, rozā mākonis, kad runa ir par grūtniecību, dzemdībām, jaundzimušā dzīvību, ir ticis sasniegts. Patiešām - par ārpusdzemdes grūtniecību, nervu caurulītes defektiem, akrāniju un anencefāliju cilvēki neinteresējas, ja vien paši to nav pārdzīvojuši. Un man saistošs šķiet autores filozofiskais un intelektuālais skatupunkts uz šīm tēmām.
Galvenās trīs atziņas, kas manā galvā attīstījās, līdz ar šīs grāmatas lasīšanu, bija:

Pirmā - cilvēks, autores vārdiem saucot, "gaļas gabals" vai "klucis" vien ir - tā fizioloģiskās prasības, īpatnības un spējas ir visa pamatā. Arī dzīvnieciskie instinkti viņa uzvedību vada stipri pārliecinoši, dažreiz pašam to neapzinoties. Iespējams, tādēļ grāmatā ir šķietami neiederīgā nodaļa par karadarbību Ukrainā. Cilvēka galvenie instinkti dzīvot, cīnīties, izdzīvot, vairoties bieži vien kļūst pārāki par poētisko sadzīvošanu un mīlestību.

Otrā - empātija. Varētu būt, ka cilvēku par cilvēku padara tieši empātija. Autore mūsu sabiedrības līdzcietības kultūru nosauc par "mūlāpu" izturēšanos. Arī man empātijas tēma šķiet ļoti dziļa, vēl neizzināma. Kā runāt ar cilvēku, kurš pārdzīvo. Klusēt, jautāt, māt ar galvu, apskaut? Varbūt tam būtu vērts veltīt veselu mācību priekšmetu skolā?

Trešā - mātes loma. Man patika, kā autore pragmatiski aprakstīja mātes lomu jaundzimušā dzīvē: "Nodarbe, kas garīgi noslogo nepilnvērtīgi, toties emocionāli un fiziski novārdzina. Iznīcinoša garlaicība, atkārtošanās, atkārtošanās, atkārtošanās." Beidzot skaļi tika nosaukta tā sajūta, kuru bieži vien izjutu tajās iztukšojuma dienās, kad meitas burtiski "izsūca" un "izsūc" manu enerģiju.

Lai cik augstprātīgi vai nekorekti tas skanētu, bet mūsdienu cilvēka dzīvē un arī autores dzīvē vietu bērnam ir grūti atrast. Cilvēks tik ļoti aizņemts ar ārpasauli, satikšanām, ceļojumiem, darbu. Kur ir vieta bērnam? Grāmata rosina uzdot daudz vairāk jautājumu nekā sniedz atbildes. Tā, manuprāt, ir labas grāmatas iezīme.

sestdiena, 2018. gada 9. jūnijs

Rabarberu sarkanais. Oidira Ava Olafsdotira

"Reizēm viņa izklidzina laukā - iziet neapdzīvotas nakts klusumā, kailās kājas iemauc gumijas zābakos, uzmet plecos tikai plānu naktskreklu. Viņai pa rokai uzticamie kruķi."
Stāsts par meiteni Augustīni, kas meklē atbildes uz jautājumu, kā viņa piedzima, kāds ir viņas sākums šajā pasaulē. Meitene apzinās, ka viņas piedzimšana ir nejaušība, taču viņa meklē pavedienus saiknei ar dzīvi. Atbildes uz visiem svarīgajiem jautājumiem šķiet tik tālas, cik tālu ir viņas māte zinātniece, kura devusies kārtējā svešzemju ekspedīcijā. Vienīgais viņu saskarsmes līdzeklis ir telegrammas un vēstules, bet viņa alkst īstas saiknes un pieskārienu.
Par spīti kruķiem un bailēm no augstuma viņa dzīvo torņa istabiņā ar skatu uz kalnu. Kāpšana kalnos ir pārņemusi visus viņas dienas un nakts sapņus. Daudzos jautājumus viņa uzdod Nīnai, kas atbalsta viņu daudzos jautājumos un palīdz izdzīvot drūmās un ziemīgās stundas, spēlējot šahu.
Augustīnei svarīgā saruna par tēvu beidzas tā:
Burkas ar (rabarberu) ievārījumu tomēr palika tīkliņā uz piestātnes akmeņiem.
Augustīne: "Arī es paliku."
- Jā, tu paliki, bet viņš visdrīzāk tā arī neuzzināja, ka atstājis šai salā savas acis.
- Kāpēc viņš neatgriezās?
- Esmu pārliecināta, ka viņš gribēja atgriezties. Varbūt viņa ceļā stājās kas neparedzēts, ar ko viņš nespēja tikt galā, iespējams, sieviete.

Skumju un ilgošanās pārsātināta grāmata. Lai gan autorei izdodas saglabāt arī ironiju un sadzīvisku lietu komismu, piemēram, tēmā par rabarberu ievārījumu, tomēr pārsvarā lasītāja (manas) domas vijās ap galvenās varones ilgošanos pēc patiesas vecāku mīlestības un pieņemšanas.

trešdiena, 2018. gada 2. maijs

Kārtības tabuliņas

Jau pirms kāda pusgada pieķēru sevi pie meitu gultas klāšanas brīža un nodomāju, kāpēc es to daru? Tas taču ir viņu pašu pienākums. Tad atcerējos kādu interneta video ar piemēriem, kā veidot kārtības tabuliņas, kas varētu motivēt bērniem pašiem iekopt savas ikdienas lietas un rituālus. Izvēlējos visvienkāršāko veidu: izgriezu no sarkana kartonveida papīra lapas tabuliņas ar nolokāmiem lodziņiem. Kopā ar vecāko meitu izgraizījām žurnālus un bukletus ar bildītēm, kas atbilst ģērbšanās, gultas klāšanas, rotaļlietu sakārtošanas, trauku novākšanas un zobu tīrīšanas rituālam. Uzlīmējām arī meitu vārdiņus, lai katrai būtu sava tabuliņa. Piestiprinājām tās pie ledusskapja ar magnētiņiem viņām pieejamā augstumā.
Nevarētu teikt, ka tas ir kāds kārtības ieviešanas brīnumlīdzeklis. Pirmajā dienā, protams, tas strādāja uz urrrā! Taču ar laiku tabuliņas piemirsās. Tomēr ik pa laikam meitenes (īpaši jaunākā trīsgadniece) atceras par tabuliņu, īpaši, kad pašas pēc ēšanas novāc traukus no galda, tad skrien pie tabuliņas un ar magnētu aizver lodziņu. Tajā mirklī atceras arī par citām lietām. Es jau no paša sākuma neuzstāju un nespiedu uz kārtošanu. Tikai informēju, ka tāda tabuliņa būs. Dažreiz, protams, uznāk atgādināšanas kāre - sakārtot mantas, pieklāt gultu kādu reizi. Tomēr kopumā šī lieta vairāk vērsta uz pašiniciatīvu.

svētdiena, 2018. gada 29. aprīlis

“Sniegbaltais un ogļmelnais” (Hilli Randa) grāmata par laika izjūtu

Vēl viena, "Liels un mazs" izdotā, bērnu grāmata, kas iekļūst manā vērtīgo grāmatu plauktā. Stāsts par diviem kaķiem – Amadeju un Ludvigu rit pa stundām, ko viņi pavada,
pieskatot māju, kamēr saimnieki ir prom. Stāstījuma ritms ir savā veidā mediatīvs, kas rosina apzināties, ka laiku piepilda ne tikai "svarīgie" un "lielie" notikumi, bet parastie ikdienas mazie rituāli. Katrs satiktais personāžs kaķiem jau pazīstams un rada drošības sajūtu, ka laiks rit uz priekšu - uz vakara pusi, kad viņiem ir vienīgais laiks sēsties pie klavierēm.
Katerīnes Zaripas smalkās ilustrācijas atgādina Salvadora Dalī pulksteņu tēlus ar domu - laiks iet.

piektdiena, 2018. gada 6. aprīlis

Grāmata Ainava kopā ar mazo Mulu (2013) mākslas iepazīšanai.

Laine zīmē
Meitai Lainei (5 gadi) ļoti patīk zīmēt. Ar katru dienu viņas zīmējumos ienāk jauni tēli, jaunas formas un nebeidzams radošums un fantāzija. Prieks, ka latviešu grāmatniecībā tika izdota grāmatu sērija "Bērniem par latviešu vizuālās mākslas klasiķiem". Pamatā ir stāsts par mazu meiteni Mulu, kuru interesē jautājumi par mākslu. Viņas kaimiņš gleznotājs Kārlis labprāt atbild uz šiem jautājumiem un prot izskaidrot gan ainavas gleznošanas procesu, gan veidus. Izglītojoša grāmata ar vairākiem uzdevumiem, kas dažādos viedos rosina iesaistīties mākslas darbu izpētē un pašam kļūt par mākslas darba radītāju.
Laine jau izpildīja vairākus uzdevumus, gan zīmējot ar vairākiem krītiņiem vienlaicīgi, gan uz melna fona zīmējot pasaku mežu. Katrā vecumā šos uzdevumus varētu izpildīt ar atšķirīgu izpratni. Piecu gadu vecumā uzdevumus mēģinu skaidrot vienkāršoti, taču arī šobrīd Lainei interesē mākslas veidu dažādība, krāsu izvēle un mākslas darbu radītā noskaņa.
Grāmatas beigās ir mazā mākslas vārdnīca.

trešdiena, 2018. gada 21. marts

Prom ārā zirgus zagt. Pērs Petersons

Šī grāmata visvairāk aizrāva ar maģiski mierpilno un vīrišķu skatījumu uz dzīves ritējumu, uz dzīves notikumiem. Līdzīgi kā grāmatā "Astoņu ziedlapu roze" (lai autore ir sieviete Oidira Ava Olafsdotira), par kuru atsauksmi tā arī nepabeidzu rakstīt blogā. Vīrieša tēls un maniere, kā rakstīts, liek aizmirst, ka raksta sieviete.
Arī romāns "Prom ārā zirgus zagt" uzrunā ar vīrišķo stīgu, kas izpaužas divās sižeta līnijās - zēna gados un vecumdienās. Pirmajā - tā ir impulsīva jūtu un piedzīvojumu atklāsme un tai pat laikā biklums - sevis un pasaules iepazīšanā. Otrajā - dzīves briedums, miers, dzīves cikliskuma pieņemšana.
Stāsta dziļumā ir tēva un dēla attiecību kodols. Sava rakstura iepazīšana. Un romānu bagātina vieglie un iederīgie Norvēģijas dabas apraksti, dabas skaistā klātesamība.

sestdiena, 2018. gada 20. janvāris

Decembra pieturzīmes

1. Jauna loma - sabiedriskais palīgs Valsts valodas centrā. Ikdienā jau iepriekš pievērsu uzmanību latviešu valodas lietojumam sabiedriskā vietās - izkārtnēs, preču marķējumā, ēdienkartēs un interneta lapās. Jau novembrī piedalījos Valsts valodas centra rīkotajās apmācībās, tad nokārtoju pārbaudes
darbu, un decembrī tiku uzaicināta saņemt apliecību. Jebkurš, kuram sirds deg par mūsu valodu, var pieteikties sabiedriskā palīga brīvprātīgajam darbam. Vairāk informācijas šeit.
2. Apņemšanās katru dienu uzrakstīt sava dzīvesmirkļa haiku. Kādu decembra dienu, kad nodarbojos ar dzīvokļa uzkopšanu, slaucīju putekļus no plauktiem un no savām haiku grāmatām, prātā ienāca vārdu virkne, kas atskanēja kā haika:
"Gada nogale
Pārcilāju atmiņu plauktus
Aizkaru putekļu pilni."
Tā iedomājos, kādēļ nevarētu tvert mirkli katru dienu un pārvērst to savā mūsdienu haikā. Haiku man ir ļoti mīļš dzejas formas veids. Ļoti uzrunā trausli tveramais dabas un sajūtu atspulgs. Kāreiz nesen vietējās bibliotēkas plauktā "lasītājs lasītājam" atradu 1986.gadā izdoto haiku izlasi "Zāles ēna, spāres ēna", kurā ar apbrīnu lasīju tādu autoru kā Basjo unIsa Kobajasi haikas. Redzēs, cik ilgi spēšu savu apņēmību pildīt, bet pagaidām šī vārdu un domu rotaļa mani ļoti aizrauj un motivē ķert aiz astes mirkļus, kas iespiežas domās.
3. Ē.Fromma grāmata "Mīlestības māksla". Par šo autoru un grāmatu interesi ieguvu, klausoties ukraiņu psoholoģes Natālijas Holodenko video. Viņa ar dziļu sajūsmu un rosinājumu ieteica šo autoru kā precizākās mīlestības definīcijas radītāju. Tā kādos svētkos māsa man uzdāvināja šo grāmatu. Toreiz pirms kāda pusgada biju izlasījusi šo grāmatu, bet tieši decembrī mana sirds vēlējās atgriezties pie tās. Šī noteikti ir tā grāmata, kur var lasīt vairākkārt. Autors apgalvo - "svarīgi apzināties, ka mīlestība ir māksla; ja mēs gribam mācīties mīlēt, mums jādara tas pats, ko mēs darītu, ja vēlētos apgūt jebkuru citu mākslas veidu." Lūk dažas atziņas, kas mani īpaši  uzrunāja:
  • Kultūrā, kurā dominē orientācija uz tirdzniecību un kurā materiālajai labklājībai ir izcila nozīme, nav iemesla brīnīties, ka cilvēku mīlestības attiecības veidojas pēc tā paša apmaiņas principa, kas valda preču un darba tirgū.
  •  Bez teorijas un prakses pastāv vēl trešais faktors, kas nepieciešams, lai kļūtu par meistaru jebkurā mākslā, - šīs mākslas apguvei jāpiešķir maksimāla nozīme;
  • Prestatā simbiozajai vienotībai nobriedusi mīlestība ir mīlestība ar nosacījumu, ka tiek saglabāts cilvēka veselums, cilvēka individualitāte. Mīlestība ir aktīvs spēks cilvēkā; spēks, kas izlaužas cauri sienām, kuras šķir cilvēku no pārējiem līdzcilvēkiem, spēks, kas vieno viņu ar pārējiem.
  • Mīlestība ir aktivitāte, nevis pasīva darbošanās; tā ir "piedalīšanās", nevis "aizraušanās". Vispārinātā veidā mīlestības aktīvo dabu var raksturot ar apgalvojumu, ka mīla pirmām kārtām dod, nevis ņem. (..) Došanas procesā izpaužas mans dzīvīgums.
  • Pamatvajadzība - savienoties ar otru cilvēku, lai atbrīvotos no atšķirtības cietuma,  - ir cieši saistīta ar vēl kādu izteikti cilvēcisku vēlēšanos izzināt "cilvēka noslēpumu."
  • Mātes mīlestība (ideālā gadījumā) ir beznosacījuma. Tēva mīlestība ir nosacījuma mīlestība. Tās princips ir - "es tevi mīlu tāpēc, ka tu piepildi manas cerības, tāpēc, ka tu veic savu pienākumu, tāpēc, ka tu esi man līdzīgs". Nobriedis cilvēks ir atbrīvojies no mātes un tēva ārējiem tēliem un ieprojicējis tos iekšpusē. Tālāk - nobriedis cilvēks mīl gan ar mātes, gan ar tēva sirdsapziņu, par spīti tam, ka tās šķiet, ir pretrunā viena otrai.
  • Mūsdienu cilvēkam ir ārkārtīgi trūcīga pašdisciplīna ārpus darba lauka. Kad viņš nestrādā, viņš grib slinkot, laiskoties vai, izsakoties smalkāk, "relaksēties". Pati šī tieksme uz slinkumu ir lielākoties reakcija uz dzīves rutinizēšanu. Tieši tāpēc, ka astoņas stundas dienā cilvēks spiests tērēt savu enerģiju nevis saviem, bet citu mērķiem.
4. Vakariņu gatavošanai izmantoju cepšanas maisu. Arvien biežāk esmu pamanījusi, ka cepšanas maiss atvieglo vakariņu gatavošanas rituālu. Atliek nomizot un sagriezt dārzeņus (te var improvizēt, pievienojot gan brokoļus, gan cukini, gan topinambūrus,  gan puķkāpostus u.c.) pamatā lieku burkānus un kartupeņus, tad lieku gaļiņu, apleju un apmaisu olīveļļā, pievienoju garšvielas - var tikai sāli un piparus, bet dažkārt eksperimentēju un ieberu, piemēram, kuminu, saldo papriku, Vidusjūras garšvielu maisījumu. Visu maisā iekšā un tad 180 grādu karstā cepeškrāsnī un pēc kādām 40 - 60 minūtēm gatavs. Ēdiens izdodas sulīgs, vienkāršs un gards. Cepammaisā esmu cepusi arī atsevišķi cūkas fileju sviestā, ķipolos un sojas mērcē. Tad gan jācep īsu brīdi.
5. Režisora Billija Vaildera filma "Sanseta bulvārī" (1950) Uz šo skaisto piedzīvojumu mani uzaicināja māsa savā vārda dienā. Melnbalts kino stāsts, ko stāsta šarmanta vīrieša balss. Filma, kas ietekmējusi kino mākslas attīstību. Ironisks skatījums uz Holivudas pasauli, jaunības kultu un aktrises profesijas likteni. Filmas epizodes, aktieru žesti un dekorāciju detaļas ir tik rūpīgi izstrādātas, ka gandrīz ikvienu kadru acis uztvēra kā mākslas darbu.