otrdiena, 2020. gada 3. marts

Grāmata "Roņpils. Purva stāsti." (autors Dāvids Vikmanis)

Grāmata, kas kādu brīdi klusi sēdejusi mūsu plauktā, bet tad kādu vakaru, tēta rosinātas sākt lasīt kaut ko jaunu, nevis ierastās grāmatas, mūsu meitas Laine un Adrija piekrita ķerties klāt šai, kā izrādās, dikti aizraujošai grāmatai.
Meitenes tik ļoti iejutās dvīņumāsu Tīnes un Bīnes piedzīvotajā, ka mirklī, kad tētis lasīja epizodi par došanos purvā, Laine un Adrija slēpās tēta padusē, bet aizvien gribēja dzirdēt turpinājumu. Parasti "biedējošās" grāmatas nav mūsu meitu cieņā, taču šī bija tik aizraujoša, ka baidīšanās bija daļa no piedzīvojuma. Ļoti ērti ir tas, ka grāmata sadalīta epizodēs, tāpēc katru vakaru var viegli nodalīt lasāmo gabalu. Tētis uzteica neparasto grāmatas valodu, kas brīnumaini rosina iztēli, bet lasīšanu nepadara smagnēju.
Tā jau vairākus vakarus māsas ar tēti pirms miega jož turpināt izzināt Tīnes un Bīnes piedzīvojumus!

sestdiena, 2020. gada 25. janvāris

Olivjē Burdo grāmata "Gaidot Bodžanglu"

Sākot lasīt šo grāmatu, nodomāju, ka visticamāk to nepabeigšu, jo grāmatas sižets un noskaņa neievilka. Tomēr, dzirdot tik labas atsauksmes par šo grāmatu, un apņēmība pabeigt iesākto darīja savu, un grāmatu pabeidzu. Nolēmu uzrakstīt savas pārdomas, jo mani pārsteidza grāmatas nobeigums un pēcgarša. Šajā gadījumā man patika nevis pats grāmatas lasīšanas process, bet pārdomas, kas radās, aizverot pēdējo grāmatas lapu.
Grāmatas apakšvirsraksts: "Tas ir patiesais stāsts, kurā netrūkst parastu melu un ačgārnu melu, jo dzīve bieži vien ir tieši tāda." Tas atspoguļo manas pārdomas par šo grāmatu - no vienas puses saprotu, ka dzīve var ritēt tā neierasti un ikdienas norises var aizstāt ar ikvakara ballītēm. No otras - mans racionālais prāts negribēja pieņemt tādu hipijisku dzīves stilu un nevar noticēt tādai ikdienai un attiecībām.
Lai gan attiecību tēma, manuprāt, ir šīs grāmatas dārgums un ieguvums. Mani aizkustināja iejūtīgās dēla un mātes attiecības, arī jutekliskās sievas un vīra attiecības. Ģimenes savstarpējā mīlestība, pieķeršanās un atbalsts. Mātes īpašais psiholoģiskais stāvoklis, dzīves uztvere un attieksme pret dzīvi rosina domāt par normām un nenormām. Kaut ikvienam cilvēkam būtu tuvinieki, kas pieņemtu viņa īstumu, esību un rīcību ar tādu iejūtību un mīlestību, ar kādu to darīja galvenās varones vīrs un dēls!

piektdiena, 2020. gada 24. janvāris

Lindas Rozenbahas grāmata "Gaidības un radības ar prieku"

Šo grāmatu pārlasīju otro reizi. Un šobrīd esmu pateicīga sev, ka, esot bibliotēkā, roka pastiepās to paņemt atkārtoti pirms trešajām dzemdībām. Līdz šim biju atcerējusies, ka grāmata iedvesmo noticēt sev, savām gaidību un radību izjūtām, rada pārliecību, ka cilvēka ķermenis ir apveltīts ar brīnumainām fiziskām un garīgām spējām.
Otro reizi lasot, atklāju, ka grāmatā ir tik daudz izskaidrojoša materiāla par sievietes fiziskām sajūtām gaidību, radību un pēcdzemdību periodā. Katrā nodaļā ir atziņas un veselas atkāpes, kuras burtiski prasās būt izrakstītas, pasvītrotas un uzdrukātas uz izkārtiem plakātiem ginekologa kabinetā un dzemdību zālē.
Tagad, kad esmu piedzīvojusi divas dzemdības, varu teikt, ka pirmajās dzemdībās pavisam nebiju sagatavojusies tam, kas ar mani notiks. Drīzāk nebiju ieguvusi pārliecību, ka dzemdības spēju vadīt pati, tas ir, sekot savām fiziskām un psiholoģiskām izjūtām, uztvert tās nopietni, uzņemties atbildību par tām un aizstāvēt tās. Tas izklausās ļoti vienkārši: "Uzticies sev!", bet, ja to nav pierasts darīt ikdienā un vēl jo vairāk pavisam svešā un ekstremālā situācijā, tad tā ir gandrīz neiespējamā misija. Vecmāte Dina Ceple uzsver: "Nevajag dzemdības atstāt nejaušības ziņā, jo mazuļa piedzimšana ir viņa lielākais dzīves notikums un mammas lielākie dzīves svētki, jo visas pārējās dzimšanas dienas būs tikai dzimšanas atceres dienas." Viņa bērniņa dzimšanai iesaka gatavoties līzdīgi kā kāzām - vienam no lielākajiem notikumiem mūsu dzīvē. Ja aizdomājas, tad mūsu sabiedrībā kāzu gatavošanas procesam bieži vien esam gatavi veltīt desmitkārt vairāk resursu enerģijas, finansiālā un emocionālā ziņā, izvēloties un pērkot skaistāko kleitu, pasūtot garšīgāko torti, pārdomājot tās dienas katru minūti, savukārt bērniņa piedzimšanas dienu pieņemam kā pašsaprotamu, un ļaujam tai notikt bez gatavošanās.
Fotografēja Inga Pizāne
Otrajām dzemdībām jau biju apņēmusies gatavoties, izvēloties dzemdību vietu un cilvēkus, ko vēlos kā atbalstu. Biju sapratusi, ko nevēlos piedzīvot atkārtoti kā pirmajās dzemdībās. Tātad līdzīgi kā kāzās, mēs izvēlamies svinību vietu un kāzu vadītāju, ielūdzam viesus, ko satikt. Nodaļā "Dzemdību plāns" vecmāte Dina Ceple precīzi raksturo radību norisi divos scenārijos: mediķu vadītās un aktīvās dzemdības. Un es esmu piedzīvojusi abus veidus.
Fotografēja Inga Pizāne
Grāmatā ir apbrīnojami saprotami un skaidri aprakstīts katrs pirmsdzemdību un dzemdību posms, nianses, kurām pievērst uzmanību par vēlamo dzemdību pozu, kādus jautājumus uzdot vecmātei, lai saprastu, vai sadarbība būs saskaņota.
Īpaši vērtīga šķiet nodaļa "Kad nāks ĪSTĀ diena", jo te aprakstītas sievietes psiholoģiskās sajūtas, par kurām reti piemin citās grāmatās, piemēram, par to, ka sievietei pēkšņi rodas daudz spēka, vēlme rosīties, un svarīgi atrast virzienu, kurp vērst šo enerģiju, kādēļ var būt bezmiegs, bailes par gaidāmo. Tad skan iedrošinājums, ka pamazām bailes kļūst blāvākas, dodot ceļu dzimšanas dienas pieņemšanai.
Svarīgas ir arī fiziskās sajūtas - vēdera noslīdēšana, dzemdes treniņkontrakcijas, dzemdes kakliņa saraušanās, gļotu korķa izslīdēšana, par iespējamiem dzemdību sākuma scenārijiem un
, kā atšķirt priekšvētnešus no dzemdībām.
"Elpa - lielais palīgs dzemdībās. Ieelpa mūs apgādā ar skābekli, bet izelpā atslābst muskuļi. Izelpā (arī dziļā nopūtā) atslābinās maksts un starpene, bet tas palīdz bērnam turpināt ceļu."
Skaistākais radību apzīmējums: "Radības - šķiršanās sāpes (jo māte palaiž vaļā bērniņu, savā veidā no viņa atvadās, jo viņš taču vairs nebūs tik cieši saistīts ar māti) un jauna tikšanās."
Fotografēja Inga Pizāne
Labi, ja šim notikumam var nodoties. Uzticēties. Paļauties. Domāt, ka viss notiek uz labu. Iejusties tādā kā peldēšanā - ūdens tevi nes, viļņi nāk savā ritmā, un tu peldi tiem līdzi. Elpo tiem līdzi...

Šo grāmatu varētu citēt un citēt... Novēlu katrai topošai māmiņai sastapties ar šo grāmatu un smelties zināšanas, skaidrojumu un iedvesmu uzticēties sev, piedzīvojot brīnumaino radību norisi.

otrdiena, 2020. gada 21. janvāris

Satikšanās pakāpieni jau tuvu... atziņas no sarunas ar dzemdību vecmāti.

Ar katru dienu, nakti un pat stundu noskaņojos bērniņa sagaidīšanai. Ieklausoties savā ķermenī, jūtu, ka tas brīdis ir tuvu.
Pirms pāris nedēļām satikos ar izvēlēto vecmāti Līgu. Viņa rosināja padomāt par daudzām lietām. Gan par praktiskām, ko paņemt līdzi uz dzemdību namu, bet arī par garīgām un emocionālām, piemēram, apzināt savu spēku, apņemšanos un varēšanu, ko izmantot dzemdību procesā.
Kā arī atgādināja, ka dzemdības taču ir svētki - bērniņa dzimšanas diena! Tas mani rosināja nedaudz mainīt emociju rakursu - patiešām - tas būs ne tikai darbs, bet arī beigu beigās dzimšanas diena!!!
Viņa aicināja noformulēt tās darbības vai norises, kas man palīdzētu un ko es pati varētu iesākt, dzemdību sākumposmā, piemēram, tējas dzeršana, dušas apmeklējums, elpošanas ritms. Ja ne miegs, tad vismaz snauds un atpūta pirms intensīva darba.
Labi palika atmiņā viņas teiktais, ka jāvēro arī tas, kā dzemdību procesā jūtas bērniņš - viņa pašsajūta un sirdstoņi var norādīt, ka dzemdību poza vai kādas darbības viņam nešķiet piemērotas, tāpēc jāmeklē līdzsvarota sadarbība.
Sarunājām sazināties brīdī, kad jutīšu sāpes un kad nolemšu doties uz dzemdību namu. Atkarībā no situācijas tiksimies vai nu uzņemšanas nodaļā vai jau dzemdību nodaļā. Viņa pastāstīja, ka pie uzņemšanas parasti uzdot it kā ierastus jautājumus par grūtniecību, piemēram, pēdējo mēnešreižu datumu. Tas tiek uzdots ne tikai informācijas iegūšanas dēļ, bet arī tādēļ, lai pavērotu, kāds ir dzemdētājas stāvoklis - cik adekvāti viņa uzvedas un pārdzīvo ritošās kontrakcijas.
Nosauca arī vairākus iemeslus, kad uz dzemdību namu doties steidzamā kārtā, piemēram, ja noplūst augļūdeņi, bet dzemdību kontrakcijas nesākas vai noplūst zaļgani augļūdeņi. Tā kā streptokoka analīze man ir negatīva, tad šajā gadījumā iemesla nav steigties.
Mans jautājums bija, vai ir vērts lejuplādēt un sekot kontrakciju intervālu skaitīšanas aplikāciju. Iepriekšējās dzemdībās to nedarīju. Pēc vecmātes ieskatiem tas nav obligāts palīgs, drīzāk būtu jāseko savai sajūtai un nevajadzētu sevi lieki "uzvilkt" ar minūšu skaitīšanu.
Un svarīgākā doma, ko paņēmu līdzi no sarunas, ka kontrakcijas un sāpes ir ceļš un soļi uz satikšanos, tāpēc tās jāuztver ar pieņemšanu un pateicību.

otrdiena, 2019. gada 12. novembris

F.Kavallo un E.Favilli grāmata "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm"

Šī nav no tām grāmatām, kad vecākiem jālasa stāsts, lai ieienteresētu vai izklaidētu bērnu, jo mani pašu patiešām aizrāva katra grāmatas lapaspuse un arī ilustrācijas. Grāmata ir turpinājums mūsu meitu iemīļotajam stāstu krājumam "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", kuru viņām lasīja priekšā krustmāte. Es biju pārsteigta, cik ļoti viņas aizrāva katrs meitenes dzīves stāsts. Par viņu aizrautību varēja spriest pēc tā, cik daudz jautājumu viņas uzdeva - kurā valstī un laikā dzīvoja meitene, kā arī apspriedām nepazīstamos profesiju nosaukumus. Ar tēti viņas lasīja stāstus, kas raisīja pārsteigumu un pat bailes - par revolucionāri Anitu Garibaldi un pirāti Annu Boniju.
Peldētāja, zooloģe, dziedātāja, rakstniece vai paukotāja - tu spēj sasniegt jebkuru mērķi, ja vien esi aizrautīga, uzņēmīga un neatlaidīga! Tāda ir galvenā vēsts, kas pausta ikvienā grāmatas stāstā. Neatkarīgi, vai meitenei ir 3 vai 93 gadi, grāmata sniedz drošības, miera un pārliecinātības devu, ka dzīve ir mūsu pašu rokās. Nav pareizu vai nepareizu rīcību vai nodarbošanos, ja vien sieviete seko savai enerģijai un savai iedvesmai.
Vēl jo vairāk, ka šajā - otrajā stāstu krājumā var atklāt tik populāru sieviešu kā Madonna, Agata Kristi, Bejonsē, Ofra Vinfrija, Štefija Grāfa un Sofija Lorēna dzīves ceļu. Tāpēc grāmata būs interesanta gan skolotājai, gan dumpīgai pusaudzei, gan labākajai draudzenei, kas vēlas brīvā mirklī izlasīt vienu iedvesmas stāstu.
No vecāku skatupunkta šī grāmata ļauj vieglāk tvert bērnu brīvību uzvedībā un rīcībā. Brīdī, kad redzu, ka meitas spītīgi cenšas kaut ko panākt vai ietiepīgi dumpojas pretī mūsu dzīves uztverei, tad atgādinu sev šīs grāmatas esenci - cilvēka gribasspēks, enerģija un dumpīgums ir atslēga tam, lai viņš dotos tajā virzienā, kas patīk, aizrauj un sev svarīgs!

otrdiena, 2019. gada 22. oktobris

Nīna Brokmane, Ellene Stēkene Dāle "Viva la vagina! Viss par sieviešu dzimumu"

Jā, kādam var likties, ka šī grāmata būtu jālasa ar sveci, slēpjoties zem segas. Es šo grāmatu ieraudzīju vietējās bibliotēkas plauktā un ar lielu aizrautību lasīju, arī sabiedriskajā transportā. Atzīšos, ka dažos atvērumos ilustrācijas aizklāju ar grāmatzīmi, lai nemulsinātu blakusstāvošos pasažierus un sevi.
Arī kulinārajos kursos, kāda kolēģe ieraugot, kādu grāmatu lasu, jautāja: "Vai tiešām savos gados vēl ir lietas, ko tu nezini par šo tēmu?" Es bez mulsuma atbildēju: "Jā, varbūt grūti noticēt, bet pat, esot trešā bērna gaidībās, ir ļoti daudzas lietas, ko nezināju vai tikai nojautu." Šī arī ir svarīgākā doma un iemesls autoruprāt, kādēļ šī grāmata tapa. Par daudzām pašsaprotamām lietām, īpaši tik svarīgām kā mūsu ķermenis, mēs tikai nojaušam vai balstāmies uz simtu gadu veciem mītiem - gan par izsargāšanos, gan par sievietes nevainības zaudēšanu un orgasmu, gan menstruālo ciklu.

Autoru prasme aizraujoši izklāstīt pētījumos balstītus faktus par sievietes hormonu darbību, par dzimumorgānu funkciju un līdzību ar vīrieša dzimumorgāniem, kā arī spēju iejusties katrai sievietei pazīstamos mulsuma brīžos saistībā ar dzimumdzīvi, mēnešreižu dienām, izdalījumiem no maksts, apmatojumu u.tml. ir grāmatas lielākā vērtība. Tādēļ grāmatu ir vērts izlasīt ikkatram neatkarīgi no dzimuma vai vecuma - arī pusaudžu meitene, gan viņas tētis te varēs smelties informāciju, kas ļaus izprast situācijas, kas bieži pārprotamas, nesaprotamas un pat šķiet ar prātu neizskaidrojamas.
Mūsdienās patiešām ļoti agri cilvēks saskaras ar informācijas lērumu, kas neizskaidro mūsu dzīves pamatprocesus. Šis informācijas avots var būt palīgs.





trešdiena, 2019. gada 25. septembris

Džoels Fūrmans "Ēst, lai dzīvotu"

Brīdis, kad grāmata mani uzrunāja.

Tā nākas, ka cilvēks par svarīgām lietām dzīvē aizdomājas tikai krīzes brīžos. Tā es, sasirgstot ar vēdera vīrusu, nedrīkstēju ēst gandrīz visus produktus, ko ēdu ikdienā. Ēdu tikai putras, sausiņus un rīsu putraimus, dzēru tēju. Tajā brīdī atrados ciemos pie vīra vecākiem. Guļot gultā, lūkojos uz grāmatu plauktu un jau kuro reizi acu skats apstājās pie grāmatas "Ēst, lai dzīvotu" vāka muguriņas. Šo grāmatu biju uzdāvinājusi vīra mammai pirms vairākiem gadiem, bet ne viņa, ne es to nebiju lasījusi. Tobrīd nolēmu to izlasīt, un ar katru lapaspusi tiku ierauta ļoti interesantā pētījumu un atziņu klāstā par uzturvielām, cilvēka organismu un tā funkcionēšanu.

Galvenie citāti un atziņas no grāmatas:
  • Kapa rakšana ar dakšiņu un nazi. Nevajadzīga greznība attīstītajās valstīs - pārsātināt sevi ar apstrādātiem produktiem "junk food'.
  • Protams, ir sarežģīti lietot veselīgu uzturu mūsu trakajā pasaulē, kurā, šķiet, cilvēki īsteno misiju veikt pašnāvību pārēdoties. 
  • Jo vairāk dažādu augļu un dārzeņu lietojam, jo mazāka sirdslēkmju, triekas un vēža iespējamība (86)
  • Veselība = Uzturvielas (vitamīni, minerālvielas, šķiedrvielas un fitovielas) / kalorijām (ogļhidrāti, tauki un proteīni).
  • Autors saka: "Es iesaku saviem pacientiem izvietot uz ledusskapja lielu uzrakstu, kas atgādina: GALVENAIS ĒDIENS IR SALĀTI." (94)
  • Vēzis ir augļu un dārzeņu nepietiekamības slimība (115)
  • Ēstgribu kontrolē nevis ēdiena svars, bet gan šķiedrvielu, uzturvielu un kaloriju daudzums.
  • Lielākā daļa cilvēku ir atkarīgi no tās pārtikas, ar kuru uzauguši. Viņi jūtas ierobežoti, ja tiem neļauj lietot iemīļotos produktus. Dzīves plānā šie ēdieni kļūst par piedevām vai balvām. Jūs pārsteigs, kādā apmērā jūs baudīsiet veselīgāku uzturu, kad būsiet pieradis pie cita gatavošanas un ēšanas veida. Tas prasīs laiku, un jums būs jāpārdzīvo pierašanas periods.
  • Centieties nepadarīt ēdienu par dzīves centru! Aktīvi nododieties interesēm, kas novērš domas par ēšanu.
Secinājumi un ieradumi, ko ieviesu savā ikdienā:
  • Savā uzturā ieviesu tradīciju regulāri ēst sēklas un riekstus, noliekot trauku ar riekstiem uz ēdamgalda.
  • Ierastos našķus aizstāt ar veselīgākiem - riekstu pasta ar datelēm, smūtiji no mandeļu piena un ogām.
  • Esmu pamanījusi, ka mani ieradumi pozitīvi ietekmē bērnu ieradumus. Viņi vairs tik bieži neļaujas emocionālajam signālam ēst konfektes ik pēc mirkļa starp ēdienreizēm. Aizstājam to ar svaigu burkānu, ābolu vai banānu notiesāšanu.
  • Mēğinu arī savu ieradumu regulēt - neļauties vēlmei aizbāzt bērnam muti ar saldumu aiz garlaicības, bēdāšanās vai neērtību brīdī.
  • Cenšos izvairīties no dzīvnieku valsts produktiem, aizstājot ar dārzeņiem.
  • Vakarā no plkst. 17.00 vai 18.00 cenšos neēst neko saldu.

Ko nav izdevies ieviest? Secinājumi:

  • Nespēju atteikties no sviesta, siera un krējuma (visiem piena produktiem), lai gan autors iesaka atteikties no tiem pilnīgi.
  • Apzinos, ka neveselīgos produktus bieži izvēlos slinkuma dēļ - sagatavot dārzeņu ēdienu ir darbietilpīgāk un laikietilpīgāk, nekā izvārīt makaronus.
  • Nav tik viegli mainīt ieradumus - veikalā acis ne tik bieži skatās uz dažādiem dārzeņiem, ko neesmu ieradusi ēst.
  • Apkārtējo komentāri un piezīmes: ja ieminos, ka ğimenē cenšamies mazāk ēst saldumus, tad uzreiz nāk klajā piezīmes: "Jūs taču neēdat to un to!"
  • Papildus apstāklis ir mana grūtniecība - apkārtējoprāt svaram jānāk klāt strauji un "jāēd par diviem".
Galvenā atziņa, kas mani ļoti uzrunāja, ir vecā labā teiciena patiesība: "Tu esi tas, ko tu ēd!" Citiem vārdiem sakot, ar ēdienu lielā mērā var ietekmēt to, kā cilvēks jūtas. Bieži vien ēdam aiz garlaicības, aiz dusmām, mirklī, kad nespējam sasniegt nosprausto mērķi (tad labāk aiziet kaut ko uzkost) un tad attopamies pie pēdējā šokolādes gabaliņa no veselas tāfelītes. Bieži vien pietiek ar to, ka mēs ieklausāmies savā organismā katru reizi, kad apēdam kaut ko kaitējošu un apzināmies - tā justies vairs negribu! Un tad pa solītim doties uz labo izjūtu taku.