otrdiena, 2019. gada 16. aprīlis

Grāmata Vakariņas (autors Hermans Kohs)

Jebkura ēdienreize ir diezgan intīms process un rituāls, jo es tam piešķiru dalīšanās un piepildījuma nozīmi... dažādos kontekstos. Piemēram, ja vakariņojam kopā ar kādu, tad veltām tam cilvēkam savu laiku un uzmanību. Ja gatavojam ēdienu kādam, tad dalāmies ar savu enerģiju, ieguldot darbu pagatavošanas un pasniegšanas procesā. Tā ir sava veida enerģijas apmaiņa. Sākot lasīt Hermana Koha grāmatu, iedomājos, ka tā būs par cilvēka ikdienišķu ēdienreizes rituālu, kas pārvērtīsies par nozīmīgu notikumu vakariņu dalībniekiem.
Lielā mērā rakstniekam izdevās pievērst manu uzmanību galvenā varoņa iekšējiem pārdzīvojumiem, nīderlandiešu mentalitātei, sabiedrības priekšstatiem par morāli, bērnu audzināšanas jautājumiem, atklātībai starp cilvēkiem un līdzās pastāvēšanai.
Galvenā esence, ko spēju izvilkt no savām pārdomām, ir saistīta tieši ar savstarpējo atklātību un godīgumu. Kur ir robeža -  starp - dzīvot savu dzīvi, kā vēlos, un rēķināties ar līdzcilvēku. Mūsdienās cilvēkiem ir vēlme pēc neaizskaramības, individualitātes un savu robežu sargāšanas un vienlaicīgi mēs alkstam būt pamanāmi, iekļaujami, ievēroti un saprasti.
Man nosaukums "Vakariņas" velk pavedienu nevis uz vakariņām, kas notika restorānā, bet uz vakariņām, ko galvenais varonis Pauls pirms vairākiem gadiem bija sagatavojis mājās. Kopā ar dēlu Mišelu viņš grasījās apsēsties pie TV ekrāna, noskatīties ikvakara sporta ziņas un apēst lieliski pagatavotus makaronus alla carbonara . Bet īsu mirkli pirms tam ieradās viņa brālis Seržs ar sievu, lai pārbaudītu, vai viņš tiek galā ar saviem pienākumiem, kamēr sieva ir slimnīcā. Šī epizode izcili atklāj Paula iekšējos pārdzīvojumus un dusmas par šī rituāla izjaukšanu.
Grāmatā pārsteidzoši smalki caurvijas cilvēka instiktīvās reakcijas uz savas, savu bērnu, teritorijas drošības sargāšanu. Slēptā un atklātā agresija ir galvenais ierocis, neskatoties, ka vakariņu rituāls notiek smalkākajā restorānā.

pirmdiena, 2019. gada 15. aprīlis

Dāņu režisora Tomasa Vinterberga filma Kursk (2018)

Pagājušonedēļ noskatījāmies filmu par katastrofu, kas notika teju pirms 19 gadiem. Varētu to nosaukt par tipisku katastrofu filmu, ja ne tās sajūtas, kuras kaut kur zemapziņā tup, kopš tās nedēļas, kad sekoju reālajiem notikumiem Krievijā Barenca jūrā.
Notikuma apstākļi ir neticami nežēlīgi un skarbi. Tas skar tikko izveidojušās ģimenes, bērnus, galvenokārt 30 gadus vecus vīriešus, kas piedalās jaudīgās zemūdenes militārās apmācībās. Ironiski, ka zemūdene bija iesaukta par "nenogremdējamo" savas uzbūves un izmantojamo tehnoloğiju dēļ. Taču tās eksplutēšanas aprakstā un noteikumos netika pieļauta iespēja, kā tā var avarēt vai uzsprāgt, līdz ar to nebija plāna, kā tādā gadījumā organizēt glābšanas operāciju. Tas izklausās tik necilvēcīgi, ka filmas laikā domas un dusmas mutuļo kā vārošā katlā. No bezatbildības līdz augstprātībai, no izmisuma līdz naidam. Galvenajiem aktieriem labi izdevās iznest sižetā klātesošās emocijas. Grūti bija izturēt viņu cerību pilnās sirdis, jo man pašai cerību nevarēja būt.
Pēc filmas manī dzīvo pārdomas par cilvēces virzību, tās attīstību. Kā karš, nežēlība un augstprātība cilvēka dzīvi saberž putekļos. Secinājums?

Cilvēces galvenā vērtība ir pazemība, taču tā mums vēl jāmācās un jārod sevī.

ceturtdiena, 2019. gada 21. marts

Filma "3 dienas Kiberonā"

Romijas Šneideres dzīvesstāsts man nebija zināms līdz Starptautiskās sieviešu dienas kino un izpētes seansam, ko piedzīvojām kopā ar māsu. Emīlijas Atefas režisētās filmas un aktrises enerğētika manī aizskāra visas maņas. Acis žilba no aktrises sejas vaibstu un ķermeņa valodas. Ar mīlestību skatījos uz katru žestu (pat uz nepārtraukto cigaretes aizdedzināšanas mirkli). Melnbaltā stilistika tikai paspilgtināja sajūtas.
Galvenā varone aktrise Romija Šneidere atvēl trīs dienas rehabilitācijai sanatorijā, kur ārsts viņai nozīmē ārstēšanos no alkohola atkarības, diētu un miegu. Viņa gan nav ar mieru ievērot neko no tā. Arī no žurnālista un fotogrāfa glaimojošâs uzmanības viņa nav gatava atteikties. Filmēšanās un filmu epizodes ir viņas dzīve un brīžiem viņas atmiņās sajūk epizodes ar dzīvē piedzīvoto..
Lai gan dzīve taču ir viss - gan pastaiga gar klinšaino jūru, gan draugu sarunas bārā, gan pağiras no rīta, gan tas, ka nerodi iespēju apvienot ğimenes dzīvi ar aktrises karjeru.
Emocijām piesātināts kinostāsts par radoša cilvēka dzīvi. Atzīstu, ka šī filma būs no tām, kas turēsies vērtīgāko topā.

trešdiena, 2019. gada 13. marts

Evelina Dacjūte "Laime ir lapsa"

Ir zināms, ka laimes jēdziens ir gan vienkāršs, gan sarežģīts vienlaikus. Katrs var nosaukt savu laimes sajūtas formulu, ja padomā, bet noķert laimes brīdi aiz astes un pateikt: "Re, tu esi man rokā!", nav tik viegli!
Kā pastāstīt bērnam, kas ir laime? Manuprāt, grāmatas "Laime ir lapsa" autorei Evelinai Dacjūtei un ilustratorei Aušrai Kjudulaitei tas izdevās neticami interesanti, mīļi un saprotami.
Ceļa motīvs, kas caurvij grāmatas sižeta līniju, atgādina, ka dzīve ir ceļš un laime ir ceļš. Katram cilvēkam un arī Pāvilam ir izvēle, pa kuru ceļu vai taku šodien iet.
Laimei nevajag daudz - prieku par iespēju ieelpot gaisu, šūpoties šūpolēs, apēst kanēļmaizīti vai sarunu ar labu draugu. Katram ir iespēja novērtēt ik uz soļa sastapto laimi. Tikai jāapgūst prasme novērtēt. Ar meitām daudz runājam par spēju novērtēt to, kas jau ir. Mūsdienu straujais laiks, planšete, dzīšanās pēc lietām parauj steigas virpulī, kad pazūd pamats zem kājām un skaidrība galvā.
Adrija lasa grāmatu "Laime ir lapsa"
Grāmatā ir apbrīnojami daudz filozofisku viļņu, kas aizskar bērnam svarīgas tēmas - ikdienas rituālus un paredzamību, pārdzīvojumu par netaisnību. Lapsas asprātīgie izteicieni par dzīves norisēm gan izskaidro, gan rosina iedziļināties šajos jautājumos. Aušras Kjudulaites ilustrācijas attēlo stāsta sirsnību, spilgtās krāsas rada dzīvesprieku, mazie komentāri zīmējumos liek smaidīt.
Laimes salīdzinājums ar lapsu un oranžo krāsu rosina meklēt savus laimes piemērus.
Šodien pirms diendusas Adrijai pastāstīju, ka Lietuvā šīs grāmatas stāsts ir iestudēts bērnu izrādē, viņa uzreiz iesaucās, ka arī gribētu šo izrādi redzēt. Būtu jauki, ja Latvijas leļļu teātrī arī mums būtu iespēja šo stāstu redzēt izrādē. Kas to lai zin, kad un kur to lapsu mums izdosies sastapt?

ceturtdiena, 2019. gada 7. marts

Mālina Pēšsone Džolito "Plūstošās smiltis"

Grāmata, ko "izrāvu" neraksturīgi sev lielā ātrumā. Tik ļoti tā mani ievilka ar galvenās varones Majas domu virpuļiem, viļņiem un atvariem. Sākumā mana valodas un lasītāja apziņa pretojās jauniešiem raksturīgajai leksikai, vārdu plūdumam, pretrunīgajām izjūtām, svešvārdu pārblīvētajai valodai, bet pēc laika šīs pašas lietas pārliecināja noticēt stāstam un galvenās varones pārdzīvojumiem.
Vislielākā grāmatas vērtība man šķita iespēja iekļūt jaunieša domu pretrunīgajā pasaulē, īpaši situācijā, kas saasina uztveri, sajūtas (lai gan jaunietim saasināta uztvere ir gandrīz nepārtraukti), taču traģiskais notikums - apšaude vidusskolas klasē un galvenās varones līdzdalība - ir ārkārtīgi smags pārdzīvojums.
Man grūti teikt, kas man šķita šausminošāk - vai acīmredzami vardarbīgais notikums klasē, ko izdarīja Sebastians, vai Majas ilgstošā saskarsme ar Sebastianu pirms šī notikuma. Emocionālā vardarbība no Sebastiana un viņa tēva Klāsa puses un emocionālā vardarbība Majai pašai pret sevi, no šī apļa pastāvīgi viņa iziet nevarēja, īpaši jau tādēļ, ka tuvinieki visādos veidos "atbalstīja" viņas palikšanu šajā aplī. Un te būtu vieta runāt par naudas, popularitātes un varas vērtību sabiedrībā... Cik ļoti tā aizmiglo acis mums visiem, kā šajās viltus vētībās izšķīst visas galvenās - ģimene, uzticēšanās, atbalsts un spēja uzklausīt un līdzpārdzīvot.

Te daži citāti, kas manās domās iecirtās visasāk:


Cietums Majai noteiktā brīdī bija glābiņš no apkārtējo nosodījuma:
"Es neienīstu cietumu. Tā ir perfekta vienatne. Tu nevari būt neviens cits, bet dažkārt tu vari nebūt vispār neviens. Lai arī šī labā sajūta nevelkas pārāk ilgi, varbūt tkai dažas sekundes (kā josta mirklī, pirms savilkat par ciešu)."

"Tiesas process ir kā murgs, kurā tu visu laiku kaut ko meklē, bet esi aizmirsis, ko īsti"

Mirklī, kad Maja ļaujas siltām jūtām, ko izjūt pret māsu Līnu:
"Vai ķermenis spēj atcerēties lietas, kas nekad nav notikušas?"

"Un tas, kas tik ilgi bija bijis tik ciets, ar asiem nagiem ieķēries manī iekšā, tas izkūst un izplūst pa visu ķermeni."

Mīlestība pret Sebastianu, kas Majas dzīvi saindēja:
"Mīlestība? Nē, mīlestības man nepietrūkst. Mīlestība nav lielākā vai tīrākā, tā nekad nav nevainojama mikstūra, tikai tāds duļķains šķīdums. Pirms pagaršošanas tā būtu jāpasmaržo. Taču pastāv risks arī tad nepamanīt, ka tā ir indīga."
Un vēl par mīlestību:
"Dzīvot ar mīļoto laimīgi līdz mūža galam, tas darbojas tikai grāmatās; "līdz mūža galam" ir gana ilgi tikai tad, ja tu esi izdomāts. Un mīlestība nav glābiņš, kas dāvā mūžīgu dzīvi."

"Varbūt laime un nelaime ir līdzīgas tajā ziņā, ka paiet laiks, iekams tu to aptver."

trešdiena, 2019. gada 6. marts

Pēteris Vollēbens "Vai dzirdi, kā koki runā?"

Dabas pasaule ir ārkārtīgi bagāta un daudzveidīga, un cilvēks atrodas nepātrauktā mijiedarbībā ar to. Mani jau sen interesē koku sugu iepazīšana, tomēr tik plašā koku sugu daudzumā ir grūti atrast orientierus. Protams, bērza mizu vai kļavas lapu mēs pazīstam visi, taču koku dzīvi izrādās var iepazīt ļoti aizraujošā veidā no dažādiem aspektiem. To mēs kopā ar meitām sapratām, pētot un lasot Pētera Vollēbena grāmatu, kas iekārtota kā skaidrojošs ceļvedis visiem zinātkārajiem bērniem un pieaugušajiem, kas gatavi doties izzinošā pastaigā uz mežu.
Iepriekš pat iedomāties nespēju, ka par kokiem un dzīvi mežā ir iespējams pastāstīt tik interesantā veidā. Autors katru koka funkciju, katru koka daļu prot sasaistīt ar cilvēka dzīvi vai cilvēka ķermeni. Piemēram, koksni viņš salīdzina ar cilvēka kauliem. "Bez kauliem tavs ķermenis būtu ļengans kā gumijas lelle, un tu nevarētu piecelties kājās" viņš pamato un ieintriģē. Cilvēkam ir asinsvadi, kokam - ūdensvadi, pa kuriem plūst ūdens un minerālvielas. Tie atrodas tuvāk koka mizai. Miza savukārt pasargā koku tāpat, kā cilvēka ķermeni āda. Koku savstarpējo saziņu autors sauc par internetu, autors izskaidro, kā koki sadzīvo ar saviem kaimiņiem, vai kokiem ir vecvecāki, vai koki guļ. Grāmatā var rast atbildes ne tikai uz jautājumiem par mežu, bet arī par koku un dzīvnieku dzīvi pilsētā, kādēļ mums koki ir svarīgi, kam noder koksne.
Bērniem patīk klausīties manis lasīto, jo autors lasītāju uzrunā kā līdzvērtīgu sarunu biedru, līdz ar to jaušama personiska attieksme. Katrā grāmatas atvērumā ir viens jautājums par izlasīto informāciju, kas ļauj pārbaudīt, vai tēmu esam sapratuši pareizi un arī savā veidā līdzdarboties. Vēl lieta, kas šo grāmatu padara par praktisku ceļvedi, ir lodziņos ierāmētajās norādes ar nosaukumu "Izmēģini!"
Mēs ar meitām jau plānojam, kā brauksim pie vectētiņa, prasīsim bērza malkas pagali, iesmērēsim vienu galu ar mazgājamo līdzekli un no otra gala pūtīsim, lai veidotos burbuļi. Te var smelties daudz ideju eksperimentiem un novērojumiem, ko veikt ar bērniem. Manuprāt, obligāti lasāma un izmantojama grāmata dabas zinību skolotājiem, bērnudārza audzinātājiem vai pārgājienu vadītājiem.
Grāmatu papildina ļoti skaistas un detalizētas fotogrāfijas un mazas ilustrācijas. Vērtīga grāmata, kas  rosina doties dabā. Meitas bieži vien, atceras par lasīto un saista to, ko sastop dabā. Par to vislielākais prieks!

svētdiena, 2019. gada 3. marts

Stīvens Presfīlds "Cīņa par radošumu"

Šīs grāmatas ienākšana manā dzīvē bija kārtējais gadījums, kad aktuālās domās rosina šķetināt sastaptais teksts. Grāmatu atradu maiņas punktā bibliotēkā un paņēmu to māsai, bet vismaz pusgadu to nevarēju atdot, jo pati aizrāvos ar grāmatā paustajām atziņām. Grāmata, kas caur radošuma prizmu atklāj cilvēka iekšējo dzinuli dzīvot, darboties, strādāt ne tikai, kad ir iedvesma, bet katru dienu.

Ko citi sauc par slinkumu vai gribasspēka trūkumu, autors sauc par pretestību. Lūk citāti, kuros autors raksturo pretestību:

"Pretestību baro bailes. Mēs izjūtam pretestību kā bailes. Bailes no kā? No sekām, ja sekosim savam sirds aicinājuma."
"Visgrūtākais nav rakstīšana. Visgrūtākais ir piespiest sevi sākt. Bet sākt traucē pretestība."(par rakstniekiem)
"Lielākajai daļai no mums ir divas dzīves. Viena, kurā mēs dzīvojam, un otra - nenodzīvota - dziļi mūsos. Bet starp tām atrodas Pretestība."

"Ikviena rīcība, ko nosaka mūsu augstākā, cēlākā, cildenākā, - nevis zemākā puse, ikviena tāda rīcība saskaras ar pretestību."

"Kā atpazīt pretestību? Pretestība ir visur. "saprātīgais izskaidrojums" ir pretestības PR speciālists."

Otra tēma, kas man šķita iepriekš tik labi neuzklausīta, ir par profesionālisma un amatierisma atšķirībām:

"Profesionālis mīl savu darbu. Viņš atdodas tam ar visu savu sirdi. Taču viņš neaizmirst, ka darbs nav viņš pats."

  • Profesionālis nemistificē savu darbu.
  • Profesionālis nepieņem attaisnošanos.


  • Profesionālis neatsakās no palīdzības.
  • Profesionālis velta sevi tehnikas apgūšanai - mācās no citiem.

Ko varētu saukt par maģisku radošumā? Tikai neatlaidīgu darbu:

"Tuvojoties noslēpumam, galvenais - katru dienu sēsties pie galda un izdarīt mēģinājumu.
"Lēmuma pieņemšanas maģiskais spēks. Gētes dzejoļa ideja: "Neatkarīgi no tā, kas ir jūsu spēkos vai ko jūs sapņojat paveikt - sāciet rīkoties."

Ego un Es pretstatījums:

Sapņi nāk no "Es", idejas nāk no "Es", mēs tiecamies uz "Es". "Es" tiecas radīt un attīstīties. Ego tic materiālajai eksistencei. Ego patīk pasaule tāda kāda tā ir.

Mākslinieks un hierarhija:

"Hierarhija māksliniekam ir postoša. Hierarhijā mākslinieks lūkojas augšup. Lai gan vienīgais, kurp viņam būtu jāskatās, ir viņa iekšējā pasaule."
Vai esi orientēts uz hierarhiju vai uz savu unikālo darbošanos?
"Mākslinieks un māte - tie ir līdzekļi, nevis radītāji.Viņi nerada jaunu dzīvību, bet tikai iznēsā to. Lūk, kāpēc dzemdības ir tik pazemības pilna pieredze."
"Jaunajai dzīvībai jāļauj piedzimt viņa paša dēļ, nevis domājot, ko mēs saņemsim par to."