Paskāls Mersjē Nakts vilciens uz Lisabonu.

Šīs grāmatas nosaukums man pavīdēja domās, tiklīdz ar vīru bijām nopirkuši biļetes ceļojumam uz Lisabonu. Māsa manu vēlmi ņēma vērā un uzdāvināja to brīdī, kad jau biju piemirsusi. Tātad iesāku to lasīt jau pirms ceļojuma un turpināju lasīt arī lidmašīnā, un vēl kādu laiku pēc tam.
Pirmais mistiskais notikums, kas skāra galveno varoni, ievilka mani līdzi un jau pēc dažām izlasītajām lapaspusēm sapratu, ka šī grāmata man ļoti daudz nozīmēs.

 Kas šo grāmatu padara par īpašu?

• Detektīvveida sižeta līnija. Jau no bērnības atceros, ka mani vilināja detektīvi un sekošanai to atrisinājumam (jau sākot no Komisāra Rekša filmām līdz Erkila Puaro izmeklēšanām). Grāmatā ir vairāki pavedieni, kas aizvelk Gregoriusu no savas ikdienas dzīves. Sievietes izteiktā frāze portugāļu valodā, antikvariātā atrastā Amadeu Pradu grāmata "Vārdu zeltkalis", valodas studēšana, brauciens uz Lisabonu, satiktie cilvēki, bezmiegs.
• Patīk, kā viens dzīves pavērsiens un Gregoriusa aizķertā interese rosina viņu būt aktīvam, meklet, turpināt attīstīties, meklēt saskarsmi ar svešiem cilvēkiem.
• Lisabonas ielu apraksti, ceļojuma laikā ieraudzītās vecās un pusabrukušās ēkas, to apraksti grāmatā.
• Vecāku un bērnu attiecību līnija. Tēva prasības un gaidas (muguras sāpes, tiesneša amats). Mātes gaidas, lai dēls ir gudrākais, labākais. Pradu attiecības ar māsu, kurai viņš izglāba dzīvību, pateicībā viņa ziedo savu dzīvi brālim.
• Dzīves jēgas, dzīves sasniegumu tēma.
• Vientulība caurvij katru grāmatas lappusi.

Citāti:

"No tūkstoš pieredzēm, ko piedzīvojam, vārdos mēs ietērpjam, augstākais vienu. Starp visām šīm mēmajām pieredzēm slēpjas tās, kuras nemanāmi piešķir mūsu dzīvei veidolu, nokrāsu un melodiju."[297.lpp.]

"Saprast sevi: vai tas ir atklājums vai radīšana? Vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai viņa paša interese par mani?" [318.lpp.]

"Kad esam sapratuši, ka visa rīcībā un piedzīvošanā esam plūstošas smiltis...Ko tas nozīmēja cieņai?" [322.lpp.]

"Es mīlu tuneļus. Tie ir cerības simbols: kaut kad atkal kļūs gaišs. Ja vien patlaban nav nakts." [326.lpp.]

Kadzuo Išiguro “Tāla kalnu ainava”

Lasot šo grāmatu, patiešām pārņem sajūta, it kā skatītos uz kalniem tālumā. Tādos mirkļos mani parasti pārņem pārdomas par cilvēka bezspēcību un pat niecību. Mānīgais grāmatas rāmums domas plosa ar jautājumiem, neizpratni un mulsumu.
Cilvēkā ik mirkli, ik sekundi ienāk desmitiem domu, pārdomu, atklāsmju. Tikai līdzcilvēki par tām neko nenojauš, negrib zināt, varbūt grib zināt, bet baidās, no savas reakcijas, savas atbildes.
Grāmatas galvenās varones Etsuko pārdomu un atmiņu stāsts ieveda mani mazpazīstamajā laikā un vietā - Japānas pilsētā Nagasaki pēc otrā pasaules kara beigām atombumbas izpostītajā teritorijā. Etsuko ir bērniņa gaidībās, taču apkārtējo cilvēku pieredzētie zaudējumi, kara stāsti, iepazītās kaimiņienes Sačiko un noslēpumainās dabas meitenes Mariko savādā izturēšanās aizved viņas ikdienas domas prom no sevis.
Atmiņas uzjundī brīdī, kad pēc tikko notikušās meitas Keiko pašnāvības pie Etsuko ciemojas jaunākā meita Niki. Arī viņu starpā ir plaisa, ko jautājumi, sarunas un atmiņas tikai palielina.