Sorrentīno ir viens režisors, kura rokrakstu iepazinu, kad ar māsu skatījāmies filmu "La Grande Belleza" ("Dižais skaistums"). Rokraksts ir neatkārtojams un īpašs ar to, ka filma uztverama kā mākslas darbs. Ko es domāju ar vārdu savienojumu "kino mākslas darbs"? Filmā vizuālie paņēmieni izmantoti ne tikai, lai izstāstītu stāstu, bet arī, lai uzrunātu (kairinātu) skatītāja priekšstatus, stereotipus, iedomas par vispārpieņemtām norisēm sabiedrībā un cilvēka iekšējā pasaulē.
Mākslinieks spēlējas ar eksistenciāliem prestatiem: dzīvība un nāve; skaists un neglīts; jaunība un vecums; vientulība un sabiedrība.
Varētu piekrist tam, ka režisors veido filmas kā vienu kopēju stāstu ar noteiktu mērķi paust skatītājam savas domas par dzīves jēgas šķautnēm, jo abas iepriekš redzētās filmas "Dižais skaistums" (2013) un "Jaunība" (2015) aizskar un atklāj līdzīgus tematus par eksistenciāliem jautājumiem. Par to var lasīt arī manos iepriekšējos bloga ierakstos, ko publicēju pēc filmu noskatīšanās.
Man ļoti patīk pamanīt un apcerēt režisora ironiskās metaforas, pārspīlējumus, salīdzinājumus. Piemēram, filmas ievadepizode ar jēriņu, kas sastingst kondicionētāja gaisā. Es to uztvēru kā cilvēka apstulbināto prātu populāras politikas iespaidā. Un filmas izskaņā no gruvešiem izceltā kailā Jēzus Kristus skulptūra ir prestats kino epizodēm ar atkailināto cilvēku miesu krāšņo villu, dārzu un baseinu fonā. Aizraujoši klausījos Silvio un viņa mazdēla dialogu, kad vectēvs attaisnoja savu iekāpšanu sūdos. Politikas salīdzināšana ar pārdošanas vai mārketinga sfēru. Un šādu situāciju un dialogu ir ļoti daudz, kas filmu padara par izklaidi un smadzeņu vingrināšanu vienlaikus.
