"Vēstules mātēm" Vilhelms Štēkels

Grāmatas autors ir agrīnais psihoanalītiķis 20.gs. trīsdesmito gadu laika posmā. Grāmatā ir atrodamas gan ļoti vērtīgas atziņas, gan arī tādas, kurām grūti piekrist. Lai gan viņa novērojumi un atziņas gūtas jau daudzus gadu desmitus atpakaļ, tomēr aktuāls ir joprojām un pat ļoti. Pirmajā vētulē viņš runā par vispārēju cilvēku problēmu: "Cik reti tagad var atrast laimīgus cilvēkus. Ikviens ir nemierā ar kaut ko, visi dzenas pēc naudas un panākumiem, apskauž kaimiņus viņu īpašuma un stāvokļa dēļ, izšķiež savus spēkus ilgās pēc nepiepildāmā." Un tad viņš skar svarīgu nosacījumu, kam jāpiepildās, lai ģimenē ienāk laimīgs bērniņš: "Bērnu audzināšana sākas jau ar laulātā drauga izvēli.(..) Ja jūs gribat savu bērnu izaudzināt par laimīgu cilvēku, kas savu dzīvi mīl tāpat kā jūs, kas priecājas par savu esamību un ko nenomoca jautājums: kādēļ gan jādzīvo? Jau šis apstāklis vien ir bērnam drošs ieguvums. Jums nav vajadzīgs bērns, lai piepildītu dzīves robu, jūs gribat, lai tas piepildās jūsu dzīvē pilnībā. (..) Bērns nedrīkst būt garīgā tukšuma aizpildīšanas objekts cilvēkiem, kas tiecas tikai nosist laiku un kas nezina, ko iesākt ar savu dzīvi."
Pēc tam autors norāda bērna nozīmi ģimenē un kā vecākiem jāuztver bērniņa ienākšanu ģimenē: "Man liekas, ka galvenā kļūda te meklējama tanī apstāklī, ka mēs gaidām, lai bērni dara mūs laimīgus, bet mūsu pienākums būtu tos izaudzināt par laimīgiem cilvēkiem. Tikai šī pienākuma veikšanā mums vajadzētu rast savu laimi. Tātad - negaidiet daudz no sava bērna! Neliekat uz viņu visas savas cerības. Neiedomājieties, ka jūsu bērns būs ģēnijs, brīnumbērns vai kaut kas neparasts. Viņš būs tikai cilvēks ar visām , cilvēkam piemītošām, priekšrocībām un vājībām. No jums nu atkarīgs, kas vēlākā dzīvē ņems pārsvaru: labās īpašības vai vājības."
Otrajā vēstulē V.Štēkels skar jautājumu par sievietes vemšanu grūtniecības laikā. To skaidro diezgan šokējošā veidā: ja sieviete vemj, tad tādā veidā zemapziņa pauž to, ka bērniņš ir nevēlams vai sievietei ir kādas bailes par bērniņa ienākšanu viņas dzīvē.
Tālāk viņš apstiprina viedokli, ka gandrīz ikviena sieviete spējīga pati zīdīt savu bērniņu, tikai jābūt stiprai gribai. Runā par bērna ēdināšanas tēmu: nedrīkst bērnu spiest ēst kādu ēdienu vai bērna barošanu pārvērst par cīņu. Jāļauj bērnam pašam vadīt savu ēstgribu. Viņš iesaka nopietni pārdomāt to, kā vecāki runā ar bērnu, kā viņam pieskaras, piemēram, norāda, ka ir bīstami bērniņu mētāt gaisā un runāt "bēbīšu" valodā.
Kopumā ļoti vērtīga un interesanta grāmata. Ar psihoanalītiķis atklāj piemērus no savas prakses. Rosina domāt, kā audzināt savu bērniņu. Jauki, ka atradu šo grāmatu bibliotēkas plauktā.