Lainei piepildās septiņi veiksmes mēneši.

Šodien, kad Lainīte baudīja gaisa peldi, viņa pamazām sāka stumt rokas uz priekšu un atbalstīties ar kājiņām. Tādā veidā tā bija pirmā reize, kad Laine sāka virzīties uz priekšu. Pielīda arī man klāt, kur sēdēju ar fotoaparātu.
Vēlāk rotaļājās uz grīdas savā laukumiņā un tad sāka līst uz priekšu. Es viņu ieinteresēju ar Ņura peli. Viņa pievirzījās tai klāt, paņēm to rokās, pameta uz priekšu un tad devās pēc tās. Tā viņa aizlīda līdz virtuvei.

Tā nemanot ir sācies jauns posms Lainītes un mūsu dzīvē. Būs tik jāslēpj Ņura ēdiena bļodiņas, jāskatās bīstamās vielas un priekšmeti, kas tagad jau būs viņas sasniedzamā redzeslokā.

"Ritas pēdējā pasaka." 2012 Rež. Renata Ļitvinova

Savdabīga filma par citu skatījumu uz nāvi. Nāve šarmanta, vieda, stilīga dāma, kas pieskata cilvēkus, kas tuvojas nāvei. Viena no atziņām: Ja personai ir cieņpilnas attiecības ar nāvi, tad tā atnāk pie cilvēka un brīdina par sastapšanos ar nāves dienu. Piemēram, pie plaušu vēža slimnieces Margaritas Gotjē, nāve (aktrise R.Ļitvinova) ierodas dzeltenā kleitā un uzsauc šampanieti.
Filma kā mākslas darbs, kas prasa iedziļināšanos, pacietību un domāšanu ārpus rāmjiem. Man filmu iemīlēt lika Renatas Ļitvinovas apbrīnojamā individualitāte un raidījuma "ЗАКРЫТЫЙ ПОКАЗ" viedokļu apmaiņa.

Laines apķērība aug.

Pavasaris ir pagriezis mums savu plaukstošo vaigu un Lainīte plaukst savās aktivitātēs un apķērībā:

• Pāris nedēļas jau izrunā skaņu "ma-ma-ma" un "me-me-me", kā arī ik pa laikam atdarina traktoram līdzīgas skaņas "trrrrr".
• Tikai vairākas dienas atpakaļ sāka saprast sakarību starp priekšmeta dauzīšanu pret kaut ko un tā skanēšanu. Tāpēc arvien biežāk sit priekšmetu pret kādu virsmu.
• Pirms pāris dienām pēc pedagoģes un psiholoģes J.Rezņičenko metodes sāka apgūt latviešu alfabēta burtus un krāsas.
• Jau kādu nedēļu prot turēties pussēdus, atbalstoties uz vienas rokas.

Dzīvesprieka bumba. Artūra Šingereja koncerts Katlakalnā

Pagājušā piektdienā izjutu dažādu emociju kamolu. Pārsteidzoši spridzinošs un spirdzinošs bija Artūra koncerts. Kamols sāka ritināties vaļā ar prieku par Dona pozitīvo smaidu un attieksmi, tad turpinājās ar nostaļģiskām atmiņām par vecajām un naivajām dziesmām "Ja es būtu vējš"  un "Viss jau ir bijis".
Pēc tam skāra aizkustinājuma noti ar stāstu par dziesmu "Ja tu man esi" un patriotisma noti ar dziesmu "Dzimtā valoda", un pozitīvo emociju kamols tik ripoja  un ripoja ar dzīvesprieku, smiešanos, humoru, atvērtību un visbeidzot koncerta beigās - ar apbrīnu par mākslinieka brīvību, mīļumu un labestību.
Pēc koncerta jutos pacilāti priecīga, ka dzīvoju un varu priecāties par dzīvi un par mūziku, cilvēkiem, dabu tajā. Paldies!

"Антон тут рядом" 2012

Dokumentāla žanra filma, kurā iesaistīta pati filmas autore. Ļoti personisks stāsts, kura ideja sākas ar kāda autista puikas uzrakstītu sacerējumu par to, kādi ir cilvēki. Kad Ļubovj Arkus satikās ar Antonu slimnīcā, viņa atpazina viņā sevi. Un tad nolēma filmēt Antona dzīvesstāstu.
Ļoti smaga, bet sirsnīga filma, jo atklāj galvenā varoņa ievainojamību un ilgas pēc mīlestības. Filma tiek filmēta četrus gadus. Filmēšanas laikā Antona mātei atklāj vēzi, viņš nomaina vairākas dzīves un ārstēšanas vietas. Puisim ir grūti uzticēties cilvēkiem, bet, ja viņš atļaujas satuvināties ar kādu, tad attiecībās viņš pilnīgi paļaujas uz otru.
Manuprāt, stāsta beigas ir ļoti cerīgas un gaišas. Lai gan visu laiku ir domas, kāpēc es baidos no tādiem cilvēkiem, kāpēc viņi šķiet neērti...un patiesībā viņi atklāj mūsu sabiedrības kaites, kaut gan šādi cilvēki ilgojas pēc cilvēka, kas viņam tic, mīl un ir blakus.
Antona sacerējums par cilvēkiem un tajā paslēptā frāze mani aizkustināja visvairāk: Cilvēki cieš. Cilvēki necieš. Cilvēki pacietīs.