Māsu būšana.

Pagājušā gada augustā Lainei ģimenē piebiedrojā māsa Adrija. Sākumā Laine pret Adriju attiecās ļoti piesardzīgi un pat ieturēti. Tad, kad vēlējās, lai pievērš uzmanību viņai, tad teica: "noliec Adriju un paņem mani". Tomēr pēc laiciņa, kad Adrija ieraudājās, tad Laine sacīja: "Paņemsi Adriju?" Ik pa laikam jau sāka arī pati nākt klāt, iedot viņai māneklīti vai apsegt ar sedziņu. Vienu brīdi pat neļāva nevienam citam Adriju apsegt kā viņai, lai gan segu mēdza uzsegt līdz pat galvai.
Īpaša attieksme Lainei ir pret to, ja baba Ērika paņem Adriju rokās, tad Laine ir nesapratnē, kāpēc baba pievērš tik daudz uzmanības viņas māsai.
Pirmos trīs mēnešus Laine negribēja pieņemt, ka ir lielāka par Adriju, apgalvojot, ka viņa noteikti arī ir maza. Toties šobrīd, kad Adrijai jau tuvojas pusgada vecums un Lainei ir 2 gadi un 4 mēn, tad Laine saka, ka viņa esot liela atšķirībā no Adrijas.
Šobrīd izskatās, ka Laine savu dzīvi bez māsas nevar iedomāties, jo gan atnākot no dārziņa, gan brīdī, kad Adrija guļ miedziņu, Laine ievaicājas: "Kur Adrija?". Arī runājot par ģimeni viņa neaizmirst, ka Adrija ir viņas māsa. Lai gan nelabprāt dalās ar savām rotaļlietām, tomēr iedot Adrijai kādu grabulīti un parunā ar māsu.
Savukārt Adrija smaida ikreiz, kad ierauga Laini, vai dzird Laini ko stāstām. Adrijai patīk ieķerties Lainei matos vai kreklā, tad Laine kliedz: "nedari tā! Nevajag tā!"
Kad paņemu Adriju un Laini rokās, tad Laine saka: "mēs tavas meitenes" Un brīdī, kad Adrija pamostās un Laine apvaicājas: "Kā gulēji, Adrija?", man ir smaids līdz ausīm.
Cik labi, ka man ir meitenes - divas odziņas!