Cilvēki tur (2012) Aiks Karapetjans

Aiks Karapetjans jau kopš pirmās redzētās viņa intervijas aizrāva ar savu personību, ar savu viedokli un ar savu harizmu. Tāpēc viņa filmu "Cilvēki tur" ļoti vēlējos redzēt, kamēr vēl bija iespēja. Un vakar tāda iespēja beidzot pavērās.
Filmētāja, aktieru un režijas darbs padarīja šo filmu baudāmu un aizraujošu. Tematika savā ziņā ļoti līdzīga filmas "Kolka cool" domai, bet pasniegta pavisam citā veidā. Un tas filmu padara par vērtību.
Dažbrīd filmas epizodes šķita pārāk rupjas, riebīgas, un galvā šaudījās doma, vai tiešām mums blakus cilvēki dzīvo tādu dzīvi. Vai tā mēdz būt? Bet laikam esmu pārāk naiva - tā jau ir tā noziedzīgā pasaule, kura "iesūc" cilvēkus savā varā. Pat dažbrīd pret cilvēka paša gribu.... Cik katra cilvēka griba ir stipra? Vai dzīves vidi mainīt ir cilvēka spēkos? Te jau pavīd filmas psiholoģiskais aspekts.
Noteikti gribētu redzēt arī nākamās Aika Karapetjana filmas.

Gaismas avots

Varbūt, ja nebūtu gaismas, mēs nezinātu, kas ir tumsa un mums nebūtu bail no tās? Lai gan mums jau tāpat patīk gaisma, tomēr cilvēks gaismas avotus mēģina padarīt vēl skaistākus, vēl dažādākus.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādē varēja apskatīt, cik dažādi gaisma var izgaismot telpu: gan uzbāzīgi, gan klusināti, gan nemaz neizgaismot... tikai atmirdzēt!
Man vistuvākais bija Latvijas dizaineru mammalampa un skandināvu lampu dizains. Kaut gan bija interesanti secināt, ka arī lampa var būt laikrādis, emociju paudējs un mākslasdarbs. Un, redzot dažas no laikrāžu lampām, atcerējos, ka kādu laiku atpakaļ tieši tāda galda lampa stāvēja gandrīz katram uz galda.
Tomēr labi, ka ir brīdis, kad lampu varam izslēgt - brīdis, kad ejam gulēt vai brīdis, kad mūs izgaismo dabas gaismas avots - saule!
Paldies māsai, kas ierosināja šo apgaismojošo izstādi! SisHol rules! :)

Aukstais Palladium. Karstā Linda Leen.

Palladium zāle sagaidīja vēsi, bet par laimi koncerta apmeklētāju piebiedrošanās telpu un atmosfēru sasildīja. Koncerts kavējās. Izskatījās, ka kaut kas nogāja greizi ar krēslu izvietošanu, jo viens puisis vairākas reizes nesa krēslus klāt. Tiklīdz grasījāmies par koncerta kavēšanos "pasūdzēties" twiterī, gaismas tika izslēgtas un CINEMA piedzīvojums sākās.

Koncerta pirmā daļa tiešām iepriecināja un pat sajūsmināja. Divas dziesmas, Lindai sēžot pie klavierēm, aizkustināja pat līdz asarām. Skaņa augstā kvalitātē. Skaisti! Ļoti patika Goran Goras piedalīšanās. Lai gan pirmā dziesma "I do" bija jau dzirdēta, bija prieks baudīt šo duetu. Dziesma patiešām izdevusies lieliska! Otrā dziesma "Swim, Robert, swim " patīkami pārsteidza - tik asprātīgs un jautrs priekšnesums! Vēl pirmajā daļā tik izpildītas vairākas pasaulslavenas kompozīcijas franču, spāņu un angļu valodā, ko harmoniski papildināja videoprojekcijas.
Pauzē šķita iederīgs Kaspara Zemīša priekšnesums un stāstījums par Nokia telefonos skanošo standartmelodiju, kas izrādās ir neliela daļa no spāņu komponista Francisco Tarregas skaņdarba.
Otrā daļa šķita mazliet samākslota. Tā bija visticamāk domāta tāda roķīgāka, bet kopumā man tā šķita mazāk vērtīga nekā pirmā. Kā arī vilšanos sagādāja Lindas Leen otrais tērps - man viņas koncerti asociējas arī ar skaistiem, daudzveidīgiem un krāšņiem tērpiem, bet šoreiz vajadzēja samierināties ar vienu tērpu, jo otrais tērps bija neforši pārveidots pirmais.
Kopumā pietrūka pārāk izslavētā koncerta saistība ar kino, jo tagad videoprojekcijas savos koncertos izmanto gandrīz visi mākslinieki, tāpēc to esamība neradīja kino noskaņu. Bet, ja salīdzina ar koncertu Arēnā Rīga, - šis bija tāds intīmāks, un varēja just dialogu ar skatītāju un brīvāku atmosfēru. Jebkurā gadījumā - Lindas Leen balss skanējums, emocijas, kā arī Kaspara Zemīša muzikālais pavadījums liek par koncertu atcerēties ar smaidu sejā!

Atziņas no decembra

Kad uzziedējusi 27.decembrī dāvinātā hiacinte, radās iedvesma apkopot atziņas no decembrī dzimušo dzejnieku pasākumā, kas notika Baznīcas ielā 30, Raiņa un Aspazijas mājā.
Anrī Lafošels lika aizdomāties par to, kad valoda gatava. Vai tad, kad tā ir mirusi? Un kad cilvēks ir gatavs?
Rūtas Ventas dzejolis, kas palicis prātā: "Tik cik runcis pieraudājis...Vai runcis vainīgs pie tā, ka no mūsu mīlestības nekas nav palicis?"
Agitas Dragunas atziņa: "Vieglāko ceļu izvēlas daudzi, bet - savu - grūtāko- retais!"
Inga Pizāne vēl tad, kad decembrī nebija sniega, runāja par to, ka "Melnajās ziemas naktīs/ pat sniegam ir bail krist.."
Tagad nu kļūvis gaišāks, un sniegs ir uzdrošinājies būt daudz.

Kolka Cool, 2011. J.Poškus

Pirmajā mirklī, kad piecēlos no kinoteātra krēsla, likās, ka filma nepatika: pārāk lēna, pārāk neskaidra doma, ko vēlējās pateikt mākslinieki u.tml. Bet tad, atbraucot mājās, nāca apskaidrība: tāpēc tā filma šķiet tik lēna, ka to cilvēku (Andžas, Gvido, Simonas) dzīvi gribas iestumt. Un filmas laikā ir doma: "nu, izdomājiet kaut ko, nu dariet kaut ko jēdzīgu! Rīkojaties! Jūs taču paši esat savas dzīves kalēji!" Bet no otras puses - arī pašas dzīvē ir bijuši mirkļi, kad nezini, ko vēlies, nezini, ko darīt. To visticamāk sauc par bezmērķību! Jāatrod mērķis, jātiecas to sasniegt! Ja neesi apmierināts ar savu dzīvi, tad maini to!
Laikam filmas nosaukums ir tāds tāpēc, ka viņi paši sevi uzskata par cool džekiem - vēsajiem džekiem. Kaut gan, vai tas nozīmē, ka viņi ir apmierināti ar savu dzīvi?
Domāju, ka Latvijā un pasaulē ir daudz tādu cilvēku, kam pats svarīgākais dzīvē šķiet iedzert un paballēties. Bet, lai dzīve iegūtu kādu jēgu, ir jāpacenšas.
Filma ir mākslinieciski ļoti baudāma: te atklāti Latvijai tipiski vasaras kadri, vēja šalkoņa, jūra, meža burvība.
Bet vislabāk par šo filmu ir izteikusies mana māsa: http://precos.lv/raksti/dazadi/article.php?article_id=3538912

Piparkūku renesanse, 2011. gada decembrī

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmā labdarības izstāde „Piparkūku re-novācija”atklāj jaunu skatījumu uz tik ieraksto, un, man jau šķiet, ka "nobružāto" piparkūku izskatu, formu un ideju. Pazīstami mākslinieki darbojušies ar piparkūkas mīklu un radījuši piparkūkas īpašā izskatā. Īpaši smalks darbs šķita tas, uz kura ar balto glazūru uzraksīta piparkūku mīklas recepte un uz piparkūkas veidotas krāšņu rožu figūriņas.
Jauki, ka kopā ar māsu izdevās iegriezties šajā izstādē, jo piparkūku smarža "renovē" Ziemassvētku sajūtas mūsu domās.

Sievietes T ELPA, 2011

Izstāde iedvesmoja ar mūsdienu mākslu, mūsdienu mākslinieču skatījumu uz sievietei aktuāliem procesiem. Uzmanība pieķērās savdabīgam mākslas objektu veidošanas materiālam - plastilīnam -, ar kura palīdzību Liene Mackus izveidojusi cilvēku figūriņas ar savu īpašu raksturu, piemēram, darbā ar nosaukumu "Modris", kas gatavojas mazgāties vannā (ar visu švammi, ar visu ūdens pildīšanu vannā).
Mani uzrunāja arī ķeramiķes Ingūnas Skujas darbs, kurā attēlota dzejniece Aspazija. Viņa attēlota tiešām savā īpašā stilā un tāpēc izstaro sievišķību un šarmu. Man šķiet, ka svarīgi neaizmirst arī tās latviešu sievietes, kas ir nozīmīgas latviešu kultūras vēsturē, ņemot vērā, ka Aspazijai tajā ir īpaša loma.
Pārsteidza mākslas darbu cikls, kas veltīts sievietes mēnešreižu tēmai. Lai gan darbi šķita jocīgi, tie lika apstāties.
Aizdomāties lika arī Annas Heinrihsones darbs "Maigums", kurā izstādīti iepriekš saplīsuši priekšmeti, kas bija salīmēti ar līmlenti.