Satikšanās pakāpieni jau tuvu... atziņas no sarunas ar dzemdību vecmāti.

Ar katru dienu, nakti un pat stundu noskaņojos bērniņa sagaidīšanai. Ieklausoties savā ķermenī, jūtu, ka tas brīdis ir tuvu.
Pirms pāris nedēļām satikos ar izvēlēto vecmāti Līgu. Viņa rosināja padomāt par daudzām lietām. Gan par praktiskām, ko paņemt līdzi uz dzemdību namu, bet arī par garīgām un emocionālām, piemēram, apzināt savu spēku, apņemšanos un varēšanu, ko izmantot dzemdību procesā.
Kā arī atgādināja, ka dzemdības taču ir svētki - bērniņa dzimšanas diena! Tas mani rosināja nedaudz mainīt emociju rakursu - patiešām - tas būs ne tikai darbs, bet arī beigu beigās dzimšanas diena!!!
Viņa aicināja noformulēt tās darbības vai norises, kas man palīdzētu un ko es pati varētu iesākt, dzemdību sākumposmā, piemēram, tējas dzeršana, dušas apmeklējums, elpošanas ritms. Ja ne miegs, tad vismaz snauds un atpūta pirms intensīva darba.

Labi palika atmiņā viņas teiktais, ka jāvēro arī tas, kā dzemdību procesā jūtas bērniņš - viņa pašsajūta un sirdstoņi var norādīt, ka dzemdību poza vai kādas darbības viņam nešķiet piemērotas, tāpēc jāmeklē līdzsvarota sadarbība.
Sarunājām sazināties brīdī, kad jutīšu sāpes un kad nolemšu doties uz dzemdību namu. Atkarībā no situācijas tiksimies vai nu uzņemšanas nodaļā vai jau dzemdību nodaļā. Viņa pastāstīja, ka pie uzņemšanas parasti uzdot it kā ierastus jautājumus par grūtniecību, piemēram, pēdējo mēnešreižu datumu. Tas tiek uzdots ne tikai informācijas iegūšanas dēļ, bet arī tādēļ, lai pavērotu, kāds ir dzemdētājas stāvoklis - cik adekvāti viņa uzvedas un pārdzīvo ritošās kontrakcijas.
Nosauca arī vairākus iemeslus, kad uz dzemdību namu doties steidzamā kārtā, piemēram, ja noplūst augļūdeņi, bet dzemdību kontrakcijas nesākas vai noplūst zaļgani augļūdeņi. Tā kā streptokoka analīze man ir negatīva, tad šajā gadījumā iemesla nav steigties.
Mans jautājums bija, vai ir vērts lejuplādēt un sekot kontrakciju intervālu skaitīšanas aplikāciju. Iepriekšējās dzemdībās to nedarīju. Pēc vecmātes ieskatiem tas nav obligāts palīgs, drīzāk būtu jāseko savai sajūtai un nevajadzētu sevi lieki "uzvilkt" ar minūšu skaitīšanu.
Un svarīgākā doma, ko paņēmu līdzi no sarunas, ka kontrakcijas un sāpes ir ceļš un soļi uz satikšanos, tāpēc tās jāuztver ar pieņemšanu un pateicību.

F.Kavallo un E.Favilli grāmata "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm"

Šī nav no tām grāmatām, kad vecākiem jālasa stāsts, lai ieienteresētu vai izklaidētu bērnu, jo mani pašu patiešām aizrāva katra grāmatas lapaspuse un arī ilustrācijas. Grāmata ir turpinājums mūsu meitu iemīļotajam stāstu krājumam "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", kuru viņām lasīja priekšā krustmāte. Es biju pārsteigta, cik ļoti viņas aizrāva katrs meitenes dzīves stāsts. Par viņu aizrautību varēja spriest pēc tā, cik daudz jautājumu viņas uzdeva - kurā valstī un laikā dzīvoja meitene, kā arī apspriedām nepazīstamos profesiju nosaukumus. Ar tēti viņas lasīja stāstus, kas raisīja pārsteigumu un pat bailes - par revolucionāri Anitu Garibaldi un pirāti Annu Boniju.
Peldētāja, zooloģe, dziedātāja, rakstniece vai paukotāja - tu spēj sasniegt jebkuru mērķi, ja vien esi aizrautīga, uzņēmīga un neatlaidīga! Tāda ir galvenā vēsts, kas pausta ikvienā grāmatas stāstā. Neatkarīgi, vai meitenei ir 3 vai 93 gadi, grāmata sniedz drošības, miera un pārliecinātības devu, ka dzīve ir mūsu pašu rokās. Nav pareizu vai nepareizu rīcību vai nodarbošanos, ja vien sieviete seko savai enerģijai un savai iedvesmai.
Vēl jo vairāk, ka šajā - otrajā stāstu krājumā var atklāt tik populāru sieviešu kā Madonna, Agata Kristi, Bejonsē, Ofra Vinfrija, Štefija Grāfa un Sofija Lorēna dzīves ceļu. Tāpēc grāmata būs interesanta gan skolotājai, gan dumpīgai pusaudzei, gan labākajai draudzenei, kas vēlas brīvā mirklī izlasīt vienu iedvesmas stāstu.

No vecāku skatupunkta šī grāmata ļauj vieglāk tvert bērnu brīvību uzvedībā un rīcībā. Brīdī, kad redzu, ka meitas spītīgi cenšas kaut ko panākt vai ietiepīgi dumpojas pretī mūsu dzīves uztverei, tad atgādinu sev šīs grāmatas esenci - cilvēka gribasspēks, enerģija un dumpīgums ir atslēga tam, lai viņš dotos tajā virzienā, kas patīk, aizrauj un sev svarīgs!

Nīna Brokmane, Ellene Stēkene Dāle "Viva la vagina! Viss par sieviešu dzimumu"

Jā, kādam var likties, ka šī grāmata būtu jālasa ar sveci, slēpjoties zem segas. Es šo grāmatu ieraudzīju vietējās bibliotēkas plauktā un ar lielu aizrautību lasīju, arī sabiedriskajā transportā. Atzīšos, ka dažos atvērumos ilustrācijas aizklāju ar grāmatzīmi, lai nemulsinātu blakusstāvošos pasažierus un sevi.

Arī kulinārajos kursos, kāda kolēģe ieraugot, kādu grāmatu lasu, jautāja: "Vai tiešām savos gados vēl ir lietas, ko tu nezini par šo tēmu?" Es bez mulsuma atbildēju: "Jā, varbūt grūti noticēt, bet pat, esot trešā bērna gaidībās, ir ļoti daudzas lietas, ko nezināju vai tikai nojautu." Šī arī ir svarīgākā doma un iemesls autoruprāt, kādēļ šī grāmata tapa. Par daudzām pašsaprotamām lietām, īpaši tik svarīgām kā mūsu ķermenis, mēs tikai nojaušam vai balstāmies uz simtu gadu veciem mītiem - gan par izsargāšanos, gan par sievietes nevainības zaudēšanu un orgasmu, gan menstruālo ciklu.

Autoru prasme aizraujoši izklāstīt pētījumos balstītus faktus par sievietes hormonu darbību, par dzimumorgānu funkciju un līdzību ar vīrieša dzimumorgāniem, kā arī spēju iejusties katrai sievietei pazīstamos mulsuma brīžos saistībā ar dzimumdzīvi, mēnešreižu dienām, izdalījumiem no maksts, apmatojumu u.tml. ir grāmatas lielākā vērtība. Tādēļ grāmatu ir vērts izlasīt ikkatram neatkarīgi no dzimuma vai vecuma - arī pusaudžu meitene, gan viņas tētis te varēs smelties informāciju, kas ļaus izprast situācijas, kas bieži pārprotamas, nesaprotamas un pat šķiet ar prātu neizskaidrojamas.
Mūsdienās patiešām ļoti agri cilvēks saskaras ar informācijas lērumu, kas neizskaidro mūsu dzīves pamatprocesus. Šis informācijas avots var būt palīgs.

Džoels Fūrmans "Ēst, lai dzīvotu"

Brīdis, kad grāmata mani uzrunāja.

Tā nākas, ka cilvēks par svarīgām lietām dzīvē aizdomājas tikai krīzes brīžos. Tā es, sasirgstot ar vēdera vīrusu, nedrīkstēju ēst gandrīz visus produktus, ko ēdu ikdienā. Ēdu tikai putras, sausiņus un rīsu putraimus, dzēru tēju. Tajā brīdī atrados ciemos pie vīra vecākiem. Guļot gultā, lūkojos uz grāmatu plauktu un jau kuro reizi acu skats apstājās pie grāmatas "Ēst, lai dzīvotu" vāka muguriņas. Šo grāmatu biju uzdāvinājusi vīra mammai pirms vairākiem gadiem, bet ne viņa, ne es to nebiju lasījusi. Tobrīd nolēmu to izlasīt, un ar katru lapaspusi tiku ierauta ļoti interesantā pētījumu un atziņu klāstā par uzturvielām, cilvēka organismu un tā funkcionēšanu.

Galvenie citāti un atziņas no grāmatas:

• Kapa rakšana ar dakšiņu un nazi. Nevajadzīga greznība attīstītajās valstīs - pārsātināt sevi ar apstrādātiem produktiem "junk food'.
• Protams, ir sarežģīti lietot veselīgu uzturu mūsu trakajā pasaulē, kurā, šķiet, cilvēki īsteno misiju veikt pašnāvību pārēdoties. 
• Jo vairāk dažādu augļu un dārzeņu lietojam, jo mazāka sirdslēkmju, triekas un vēža iespējamība (86)
• Veselība = Uzturvielas (vitamīni, minerālvielas, šķiedrvielas un fitovielas) / kalorijām (ogļhidrāti, tauki un proteīni).
• Autors saka: "Es iesaku saviem pacientiem izvietot uz ledusskapja lielu uzrakstu, kas atgādina: GALVENAIS ĒDIENS IR SALĀTI." (94)
• Vēzis ir augļu un dārzeņu nepietiekamības slimība (115)
• Ēstgribu kontrolē nevis ēdiena svars, bet gan šķiedrvielu, uzturvielu un kaloriju daudzums.
• Lielākā daļa cilvēku ir atkarīgi no tās pārtikas, ar kuru uzauguši. Viņi jūtas ierobežoti, ja tiem neļauj lietot iemīļotos produktus. Dzīves plānā šie ēdieni kļūst par piedevām vai balvām. Jūs pārsteigs, kādā apmērā jūs baudīsiet veselīgāku uzturu, kad būsiet pieradis pie cita gatavošanas un ēšanas veida. Tas prasīs laiku, un jums būs jāpārdzīvo pierašanas periods.
• Centieties nepadarīt ēdienu par dzīves centru! Aktīvi nododieties interesēm, kas novērš domas par ēšanu.
  

Secinājumi un ieradumi, ko ieviesu savā ikdienā:

• Savā uzturā ieviesu tradīciju regulāri ēst sēklas un riekstus, noliekot trauku ar riekstiem uz ēdamgalda.
• Ierastos našķus aizstāt ar veselīgākiem - riekstu pasta ar datelēm, smūtiji no mandeļu piena un ogām.
• Esmu pamanījusi, ka mani ieradumi pozitīvi ietekmē bērnu ieradumus. Viņi vairs tik bieži neļaujas emocionālajam signālam ēst konfektes ik pēc mirkļa starp ēdienreizēm. Aizstājam to ar svaigu burkānu, ābolu vai banānu notiesāšanu.
• Mēğinu arī savu ieradumu regulēt - neļauties vēlmei aizbāzt bērnam muti ar saldumu aiz garlaicības, bēdāšanās vai neērtību brīdī.
• Cenšos izvairīties no dzīvnieku valsts produktiem, aizstājot ar dārzeņiem.
• Vakarā no plkst. 17.00 vai 18.00 cenšos neēst neko saldu.

Ko nav izdevies ieviest? Secinājumi:

• Nespēju atteikties no sviesta, siera un krējuma (visiem piena produktiem), lai gan autors iesaka atteikties no tiem pilnīgi.
• Apzinos, ka neveselīgos produktus bieži izvēlos slinkuma dēļ - sagatavot dārzeņu ēdienu ir darbietilpīgāk un laikietilpīgāk, nekā izvārīt makaronus.
• Nav tik viegli mainīt ieradumus - veikalā acis ne tik bieži skatās uz dažādiem dārzeņiem, ko neesmu ieradusi ēst.
• Apkārtējo komentāri un piezīmes: ja ieminos, ka ğimenē cenšamies mazāk ēst saldumus, tad uzreiz nāk klajā piezīmes: "Jūs taču neēdat to un to!"
• Papildus apstāklis ir mana grūtniecība - apkārtējoprāt svaram jānāk klāt strauji un "jāēd par diviem".

Galvenā atziņa, kas mani ļoti uzrunāja, ir vecā labā teiciena patiesība: "Tu esi tas, ko tu ēd!" Citiem vārdiem sakot, ar ēdienu lielā mērā var ietekmēt to, kā cilvēks jūtas. Bieži vien ēdam aiz garlaicības, aiz dusmām, mirklī, kad nespējam sasniegt nosprausto mērķi (tad labāk aiziet kaut ko uzkost) un tad attopamies pie pēdējā šokolādes gabaliņa no veselas tāfelītes. Bieži vien pietiek ar to, ka mēs ieklausāmies savā organismā katru reizi, kad apēdam kaut ko kaitējošu un apzināmies - tā justies vairs negribu! Un tad pa solītim doties uz labo izjūtu taku.

Pavisam jauns Fabiolas Nonnas stāsts par Mopsi Karlu, kas piepeši tika pie ģimenes.

Tiklīdz atnesu šo grāmatu no grāmatnīcas, vakarā meitenes ar tēti ķērās pie tās lasīšanas. Kad jautāju pēc atsauksmes, tad sākumā lasītājas kā pirmo nosauca apjukumu par to, ka nevarēja uzreiz atpazīt visus stāstā nosauktos varoņus.. kurš ir Karls, Paula, Koko un Pēteris. Iespējams, tas tāpēc, ka iepriekš ar šiem stāsta varoņiem nebijām pazīstami. Ja jūs jau esat iepazinuši mopsi Karlu, lasot par citiem viņa piedzīvojumiem, tad šāds apmulsums jums ies secen.
Vizuāli ļoti patīk grāmatas mākslinieciskais noformējums. Grāmatas attēli šķiet zīmēti sepia filtrā, kas ir ļoti acij tīkami, ar smalkām detaļām. Mani visvairāk piesaistīja iekštelpās attēlotie asprātīgie mākslas darbi gleznu rāmīšos, apspēlējot mopšu tematiku.
Adrijai (4 gadi) vismīļākā nodarbe, šķirstot grāmatu, katrā lappušu atvērumā atrast mazo rotaļu sivēnu. Laine (6 gadi) labprāt klausījās stāstu, kas atklāj situācijās iederīgās emocijas - bailes, apjukumu, satraukumu, prieku un saviļņojumu.

Šajā grāmatā skartas katrai ģimenei aktuālas tēmas, ja esat piedzīvojuši pārvākšanos uz jaunu dzīvesvietu, ja ģimenē gaidāms pieaugums un, protams, ja esat suņu mīļi!

Frānsisas Mejas grāmata Zem Toskānas saules

Nu jau kļuvis par tradīciju tas, ka pirms ceļojuma uz konkrētu vietu, cenšos atrast dažādus iedvesmas avotus saskarsmei ar šo vietu, valsti, cilvēku sajūtām. Pirms došanās uz Lisabonu lasīju grāmatu "Nakts vilciens uz Lisabonu". Pirms ceļojuma uz Itālijas Toskānas reģionu biju dzirdējusi par filmu "Zem Toskānas saules", taču to noskatīties neizdevās. Tad pēdējā mirklī izlasīju informāciju, ka latviešu valodā ir izdota grāmata, kuras stāsts ir bijis par pamatu filmas tapšanai. Grāmata ir izdota 2009.gadā, tādēļ tās meklējumos devos uz vietējo bibliotēku.

Šobrīd, kad ar paziņas starpniecību izdevās tikt pie filmas noskatīšanās un grāmata ir izlasīta, varu droši teikt, cik labi, ka atradu šo burvīgo grāmatu, jo filma nav ne tuvu tik iedvesmojoša kā grāmata. Es esmu ļoti reti piedzīvojusi grāmatas un filmas salīdzināšanu, bet šoreiz tas patiešām ir pierādījies, ka grāmata mēdz būt nesalīdzināmi pārāka par filmas vizuālo versiju. Lai gan filmā ir iespēja redzēt Toskānas dabas un mazo pilsētiņu skatus, Itālijas tradīcijas, sajūtas. Tomēr filmā pāri visam bija galvenās varones mīlestības dēku un vientulības stāsts.

Grāmata pauž pavisam citas sajūtas. Grāmata ir par piederības sajūtu - savai mājai, dabai, ēdienam, cilvēkiem. Šo piederības sajūtu galvenokārt veido cilvēka izvēles un lēmumi. Galvenās varones Frānsisas izšķirošais, bet ne vieglais lēmums iegādāties senu māju Toskānas ielejā pavēra durvis uz mājas atjaunošanas darbu, atvēra sirdi uz visvienkāršākajām sajūtām - gūt baudu no saskarsmes ar dabu, cilvēkiem un ēdienu. Izlasot šo grāmatu es beidzot sapratu, kas cilvēku tā vilina iekopt, iekārtot savu dzīvesvietu, kāpēc cilvēki gatavi ieguldīt visus līdzekļus, darbu un pacietību mājas un zemes darbos. Tas ir gandarījums un attiecības ar šo vietu, kas turpinās un attīstās katru dienu.
Tādēļ es teiktu, ka šī grāmata ir atzīšanās mīlestībā mājai. Lūk citāts: "Kādēļ gan cilvēkus tik ļoti valdzina mājas? Manā dzimtā visi vienmēr bijuši kā jukuši, ja runa ir par paklājiem, vannasistabas flīzēm, krāsu paraugiem un tapetēm. Mums patīk domāt par dzīvi, kas norit četrās sienās. Mana māsa mēdz vaicāt: - Kāda ir viņas māja? - ar to domājot - kāda ir viņa pati?"
Rakstniecei izdodas piefiksēt un ietērpt skaistos salīdzinājumos Toskānas ainavās redzēto: "Apkārtne ir klusa un mierīga. Medus krāsas mājas, kas satupušas ielejās, izskatās pēc tikko ceptiem maizes kukuļiem, kas izņemti no krāsns." Patiešām, esot tur uz vietas Toskānā, es izjutu līdzīgas sajūtas.
Lasot grāmatu, secināju, ka mēs ar Frānsisu esam līdzīgas ceļotājas - mums patīk vērot pilsētas un skatu nianses, piefiksēt detaļas, izjust atmosfēru.

Florence grapas glāzē

Piemēram, ejot pa Florenci ziemas laikā Frānsisa atceras, kā pavadīja laiku te vasaras laikā, kad pilsēta ir pilna ar "tā sauktajiem kultūras svētceļniekiem". Viņa secina: "Skumji, ka mūsu gadsimts nav devis neko Florences skaistumam, tikai cilvēku pūļus un svina piesātinājumu gaisā." Tās bija gluži manas domas, atrodoties Florencē - tik daudz clivēku drūzmējas pilsētā, alkstot piedzīvot vēsturi, taču lielāko daļu laika pavada rindā uz mākslas galeriju vai iepirkumu centros.
Tā kā Frānsisa ir no ASV, tad brīžiem viņa salīdzina Itālijas noskaņas ar savas dzimtenes vērtībām. Piemēram, attieksmi pret vēsturi un kultūru: "Toskānieši dzīvo līdzi laikam, viņi vienkārši bijuši pietiekami gudri, lai paņemtu pagātni līdzi. Mūsu kultūra mudina sadedzināt aiz sevis visus tiltus, bet viņējā aicina šķērsot tiltus un uzturēt tos labā kārtībā." Visticamāk šī ir lieta, kas visas pasaules cilvēkus vilina šajā skaistajā zemē, arī mani.
Vēl būtiska grāmatas daļa ir ēdiens un kulinārija, kurai filmas autors ir tikai pieskāries. Frānsisa prot aprakstīt garšas, smaržas un rituālus, kas viņai saistās ar ēdienu. Tā piemēram, nodaļa "Mežonīgais augļu dārzs" iesākas ar sulīgu teikumu:"Pēcpusdienās mans mīļākais brīdis ir meloņu stunda." Vesela nodaļa ir veltīta stāstam par mājas saimnieku pirmo pieredzi ar sava dārza olīvu ražas novākšanu un olīveļļas ieguves ceļiem.
Šajā grāmatā ir piefiksētas arī receptes, nodaļā "Vasaras virtuves piezīmes" esmu sev atzīmējusi recepti, kuru alkstu izmēģināt ķiršu ražas plaukumā:
"Ķirši sarkanvīnā"

Mandeļu tradicionālā kūka Sjēnā

Nomazgājiet 1 mārciņu (450 g ) ķiršu un izņemiet kauliņus. Pārlejiet ar 1 krūzi (225 ml) sarkanvīna un sarīvētām citrona miziņām un vāriet aptuveni 15 min, palaikam apmaisot. Uzlieciet vāku un atstājiet ievilkties trīs stundas. Pasniedziet bļodās ar sulu un putukrējumu. Var pasniegt kopā ar cepumiem vai riekstu kūku. Ķiršu vietā var izmantot plūmes vai bumbierus. Paredzēts 4 porcijām.
Man ļoti patīk, kā autore katrai receptei uzraksta ievadu, kur atklājas viņas personīgā pieredze ar šī ēdiena gatavošanu.
Autores ļaušanās savai aizrautībai un ļaušanās savām izjūtām mani uzrunāja visvairāk. Šobrīd apzinos, ka es neesmu nemaz tik drosmīga, lai ļautos savām sajūtām un mērķtiecīgi piepildītu savus sapņus. Bet sapņošana un ļaušanās mazās lietās man piemīt, tāpēc šai grāmatai ir izdevies atraisīt vēl lielāku mīlestību pret Itāliju, ēdienu, traukiem un maziem ikdienas rituāliem.

Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni"

Ir pagājušas un turpinās pavasara talkas. Ar šo aktuālo atkritumu tēmu ir saistīts grāmatas "Plastmasas huligāni" sižets, un tāpēc ikkatram būtu vērtīgi izlasīt humorpilno stāstu grāmatu par mūsu ikdienā tik ierasti lietotajiem plastmasas radījumiem.

Lasot atsauksmes par šo grāmatu, neticēju, ka manām meitām 4 un 6 gadu vecumā būs interesanti klausīties šos stāstus, bet jau no pirmā atvēruma meitenes bija aizrāvušās ar notikumiem un lūdza, lai lasu nodaļu pēc nodaļas.
Ticu, ka bērnus aizrauj spraigais un aktīvais sižets. Tā kā ilustrācijas ir katrā atvērumā, stāstījums atgādina komiksa žanru. Ļoti piesaista tas, ka darbība norisinās mūsdienās un, šķiet, burtiski aiz loga, piemēram, epizode ar maisiņa ķeršanu uz tilta. Bērnu iztēli rosina tas, ka maisiņš "atdzīvojas" - runā, dusmojas, žēlojas.
Tieši šodien ar meitu iznācām no veikala, kur uz ietves mētājās maisiņš. Meita ierosināja: "Paceļam! Citādi tas var nokļūt kādam dzīvnieciņam uz galvas." Aiznesām maisiņu uz atkritumu šķirošanas tvertni. Parasti nesaku bērniem: "Fui! Neaiztiec atkritumus!" Manuprāt, atkritumi nav "fui", jo tie tikko ir bijuši uz mūsu galda, mūsu plauktos vai ledusskapī. Atkritumi ir mūsu atbildība. Un tas ir mūsu pašu lēmums, vai lietas, iepakojumi un priekšmeti tiks izmantoti atkārtoti, salaboti, pirkti ar apdomu vai tūlīt pat pēc mirkļa kļūs par atkritumu.

Agneses Vanagas grāmatā aktuālizētā tēma ir trāpījusi īstajā vietā un laikā, uzrunājot jauno paaudzi par jautājumiem, kam parasti pieaugušie nevēlas veltīt laiku un uzmanību.