Kā es mušas skaitīju E.Veidenbauma muzeja kūts logos.

Piedaloties dzejas pasākumā, kas notika Eduarda Veidenbauma dzimtas mājās, atkal izbaudīju piepildīta miera, radošuma un pārdomu mirkļus. Klausoties dzeju, ķēru vārdu virknējumus, kas manā galvā izraisīja domas. Viens no tādiem, ko teica Anrī Lafošels, ir tas, lai trakie nesteidzas nākt no Trakonama ārā, jo te viņi noteikti paliks par patiesi trakajiem. Interesanta doma! Savā ziņā katrs mēs esam pa savam jokains, pa savam traks un dzejnieku personības ir tam pierādījums. Tikai ar trakuma vērtēšanu vajadzētu uzmanīties, jo kritēriji katram savi. Un kuri ir pareizākie?
E.Veidenbauma muzejs iekārtots ļoti skaisti. Apkārtnē ir krāšņas puķudobes, divi diženi dzimtas ozoli, laipnas muzeja darbinieces un saimniecības kūts, kas iekārtota kā pasākumu vieta. Kūtī uz galda stāvēja liela vāze ar ceriņiem (kā skaistā gleznā) un augšējā loga rūtīs varēja skaitīt mušiņas un odus.
Pasākums izdevies! Paldies par ielūgumu māsai un Rihardam par iesaistīšanos!

Maijpuķīšu revolūcija ir sākusies...

Sākoties pavasarim un vasarai, sākas dārzu darbi. Mēs pārrokam dobes, mēs pārstādām puķes un citus augus ar domu, ka ar katra zaļuma izdīgšanu... kaut kas mainīsies, ainava kļūs skaistāka, augļu būs vairāk, raža lielāka. Bet visu šo laiku līdzās nāk nezāļu raušana. Tas ir traucēklis skaistumam un ražas bagātībai.
Prezidents Valdis Zatlers ir iesācis nezāļu raušanas sezonu. Tagad viss ir mūsu rokās: vai izrausim nezāles Latvijas galvenajā "dārzā", kas virzītu mūs uz labklājību vai ne?
2011. gada 28.maijā kapļi un lāpstas ir atdotas mūsu rokās. Jāņemas pie prāta beidzot!
Es ļoti ticu, ka pamazām Latvija dodas pareizā virzienā uz attīstību.

Latvieši pret valsti attiecas kā pusaudži.

Nesen 30.aprīļa "Sestdienā" izlasīju psiholoģijas maģistres Jolantas Cihanovičas pārdomas par latviešu attieksmi pret zemi, kurā dzīvo. "Ja pusaudzim nav savas telpas, ja vecāki uzstāj, ka "šī ir mūsu māja un tev te viss jādara pēc mūsu gribas; kad tev būs tavas mājas, tad darīsi, kā vēlies", pusaudzis izsecina, ka šīs mājas nepieder viņam, un atsvešinās, jo par vergu būt viņš negrib, bet par saimnieku kļūt viņam neļauj.
Interesanti, ka mūsu attiecības ar valsti un apkārtējo vidi veidojas ļoti līdzīgi. Ja mums nav saimnieka izjūta par savu pagalmu, savu ielu, pilsētu, savu valsti - esam dziļā sašutumā par jebko vai arī dziļā vienaldzībā. Sakām: "Nometu papīru, nu un? Mums ir sētnieks, lai viņš savāc!""
Piekrītu psiholoģes ierosinājumiem, lai valstī lietas notiek tīri un kārtīgi. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Valstī cilvēkiem jārīkojas patiesi un godīgi. Tāpat kā pusaudžiem - ja viņi izprot, kādēļ kārtība mājās ir tieši tāda, tad piedalās lēmumu pieņemšanā un viņu idejas tiek uztvertas nopietni, viņi mazāk protestē un vairāk iesaistās.
Atliek novēlēt mums pašiem, lai viens pret otru attiecamies kā pieaudzis cilvēks pret pieaugušu.

Modern Family

Esmu totālā sajūsmā par šo seriālu! Satīrisks skats uz trīs ģimeņu ikdienas dzīvi. Apbrīnoju seriāla veidotāju Steven Levitan un Christopher Lloy izdomu un spēju pasniegt jebkuru ikdienišķu situāciju ar vieglu humoru un ironiju. Tas tik ir forši, ka māsa kādu vakaru ierosināja paskatīties šī seriāla pirmo sēriju.
Tagad varu droši teikt, ka esmu šī seriāla fane un atkarīgā. Visi aktieri ir lieliski! Un viņu atveidotais tēls katrs ar savu odziņu, savu raksturu, savu skatu uz lietām. Bauda skatīties, kā viņi saspēlējas viens ar otru.
Šis seriāls izstaro pozitīvu noskaņojumu uz ilgu laiku!

Drūmais sapņotājs. Dexter ( TV show 2006-2010)

Seriāls par vīrieti vārdā Deksters (aktieris Michael C. Hall), kas strādā Majami policijas iecirknī par asins traipu analīžu ekspertu, bet "brīvajā laikā" nogalina tos slepkavas, kas viņaprāt ir pelnījuši nāvi, nevis cietumsodu. Notikumi raisās ļoti intriģējoši, savdabīgi un briesmīgi.
Patiesībā puisis bērnībā ir pārdzīvojis šausminošu notikumu - viņa acu priekšā tika nogalināta māte un viņš ar brāli tika atrasti asinsjūrā. Pēc tam viņu adoptēja policijas darbinieks. Viņa patēvs attīstīja viņā vēlmi un talantu nogalināt, ko viņš parasti dara naktīs.
Seriāla pamatdoma ir tāda, ka galvenais varonis nespēj atbrīvoties no savas būtības - vēlmes nogalināt. Tā ir atkarība. Un katrs cilvēks ir atkarīgs no kaut kā. Viņa atkarība ir kā žņaugs, kā nasta, kas traucē būt par godīgu darbinieku, mīlošu vīru, atklātu brāli. Vai tā nav ar jebkuru atkarību?
Seriāla notikumi liek aizdomāties par katra cilvēka iekšējo cīņu ar sevi, bērnības traumu spēcīgo ietekmi uz dzīvi. Aktieri ir lieliski sava amata meistari. Galvenais varonis ir simpātisks, ar humora izjūtu un saistošu runas veidu apveltīts jauneklis.
Viens no seriāliem, ar kuru esmu aizrāvusies... 5 sezonas noskatītas. Šobrīd tiek runāts, ka sākas 6.sezonas filmēšana. Gaidīsim!

SARKANO LUKTURU ZIEMA. Sekss un vientulība.

"Sarkano lukturu ziema ir mūsdienu traģēdija ar intīmi eksistenciālu un vienlīdz bezjēdzīgi smieklīgu jautājumu – vai vispār tu esi kādam vajadzīgs?" Trīs cilvēki satiekas Amsterdamā diezgan savdabīgā situācijā. Un šī situācija ir pamats, kura kontekstā atklājas tēlu patiesā uzvedība un kas dziļi maina divu cilvēku dzīvi. Viņi iemīlas, bet ne viens otrā.
Jau pašā izrādes sākumā bija skaidrs, ka izrādē būs jādomā līdzi, jāiedziļinās, jo izrāde nav izklaidējoša. Pašā izrādes sākumā, kad Mets mēģināja izdarīt pašnāvību, prātoju, kas lika viņam tā rīkoties. Izrādījās, ka izrāde patiešām ir par vientulību - katrs tēls bija savā veidā ir vientuļš un sekss ir kā virspusējā kārta tam vai arī pamats vientulībai? Tātad izrāde ir atstājusi daudzus jautājumus, par kuriem padomāt. 
Aktieri spēlēja vienkārši izcili! Lomas ir ļoti grūtas, apbrīnojami grūti tekstu virknējumi. Kā viens no domas un tēla rakstura izpausmes veidiem bija rupjības, kas bija vietā un radīja atbilstošas emocijas.
Gati Gāgu jau iepriekš ievēroju kā labu aktieri, un šajā izrādē viņš nelika vilties. Un mans atklājums ir Edgars  Samītis, kas pārliecinoši iejutās mākslinieka-rakstnieka lomā.

Filma ОДНОЭТАЖНАЯ АМЕРИКА, 2008

Šodien iepazinos ar Ameriku... Ņujorku. Un pats foršākais ir tas, ka mans gids ir Vladimirs Pozners (un viņa asistents Ivans Urgants). Filmas pamatā ir grāmata, kuru uzrakstījuši divi avīzes "Pravda" korespondeti, kas 1935. gadā bija devušies komandējumā "atklāt" Ameriku. Es apbrīnoju cienījamo žurnālistu Pozneru, kurš ir zinošs, inteliģents un interesants. Man prieks, ka Ameriku varu iepazīt caur viņa stāstiem par bērnību un viņa uzskatiem par Ameriku. Esmu tikai sākumā - noskatījos pirmo sēriju no 16. Mans ceļojums turpinās....

Train song, 1966

Vashti Bunyan dziesma, kas skan šobrīd bieži raidītajā samsung reklāmas rullīti, mani uzrunāja uzreiz. Tā ir dziesma par neprātīgu mīlestību. Meitene, kas vilcienā mēro ceļu pie mīļotā, nezinādama, kāpēc to dara un kā tas viss beigsies. Melodijas ritmam un vārdiem izdodas perfekti attēlot braucienu vilcienā un meitenes mīlestības jūtas.

"Stroika ar skatu uz Londonu", autors Vilis Lācītis

Dzīvīgums un svaigums, kas, manuprāt, tieši pietrūka latviešu literatūrā. Šī grāmata pierāda to, ka saistoši, mūsdienīgi un interesanti sižeti strāvo tepat, mūsu ikdienā, tikai jāprot tos saskatīt, uzrakstīt un pasniegt lasītājiem. Grāmatas galvenā varoņa piedzīvojumi un pārdzīvojumi brīžiem šokēja, bet tajā pat laikā ievilka, un es jutu, ka esmu stāstā "iekšā", kas, man šķiet, ir svarīgākais. Īpaši spilgti atceros apnikuma sajūtu, kas radās no grāmatas varoņu lietuviešu apmātības ar reliģiju un pasaules galu. Iedomājos, ka tieši tā (un varbūt pat trakāk) jutās galvenais varonis, kad viņam bija jāsadzīvo ar viņiem.
Tas ir piemērs, ka piesaistīt cilvēkus lasīt grāmatas - Viļa Lācīša tēls, aktuāla tēma... grāmatas popularitāte sākās "no mutes mutē", kā arī ar mediju starpniecību.
Prieks, ka māsa vēlējās šo grāmatu paņemt manas pilsētas bibliotēkā, un tādā veidā grāmata nonāca arī manās rokās.