otrdiena, 2016. gada 16. februāris

Foršo filmu prieks.

Pēc tam, kad iepriekšējā gada nogalē pāris reizes piedzīvoju vilšanos sakarā ar filmu izvēli (Secret in their eyes. Spectre. u.c.), šī gada sākums nu jau pārsteidza ar vairākām filmām, par kurām esmu sajūsmā un atcerēšos ilgi.
Pelnu Sanatorija (Dāvis Sīmanis). Filma par cilvēka vietu karā. Par kara spēju paralizēt cilvēka dzīvi.
Kerola (Todd Hayness). Filma par iemīlēšanos, ļaušanos savām jūtām. Kāpēc vienam cilvēkam mēs pieķeramies uz citu atgrūžam - kā fizikā atomdaļiņas? Vai ir vērts lauzt savu būtību sabiedrības dzīves priekšstatu dēļ?
Cilvēks, kas izdzīvoja (Alejandro G.Inarritu). Filma par mežonīgo cilvēkā un dabā. "Vētras laikā apstājies pie koka. Ja skatīsies uz tā zariem, tad šķitīs, ka tas gāzīsies, ja piekļausies stumbram, tad jutīsies drošībā." - vārdi, ko atkārto Glēsa (Leonardo di Caprio) mirušās sievas gars. Viens no galvenajiem filmas tēliem ir Klusums, par kuru mūsdienās tik maz domājam. Klusums - lai izdzīvotu.
Dāņu meitene (Tom Hooper). Filma par cilvēka duļķaino psihi, mākslinieka trauslumu un jutekliskumu.

Katra filma caur vēsturisko aspektu atklāj kādu sava laika iezīmi, detaļas. Filmu autoriem lieliski izdevās man justies kā mākslas vērotājai: kadri vēsta ne tikai par sižetu, bet arī rosina iztēli, apbrīnu un ļauj vizuāli baudīt filmu.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana