Nezinu, vai tā ir visiem vecākiem, bet mani bērnu slimošanas laikā pārņem emociju un sajūtu virpulis, no kura dažbrīd šķiet nebūs iespēja izkļūt nekad. Nolēmu piefiksēt iespējamos iemeslus, kāpēc tā notiek:
- Bērni slimošanas laikā daudz raud, sūdzās, viegli aizkaitināmi un vecākiem ir jābūt tiem, kas mierina, nomierina, iztur, samīļo vairāk nekā ikdienā. Brīžiem mierināšanas spējas sāk zust un tad es kļūstu dusmīga uz sevi un citiem.
- Slimošanas sākumā šķiet, ka nebūs nekas nopietns un tiek mēģināts ārstēt un salāpīt veselību ar vieglām metodēm, bet pēcāk, kad slimība ievelkas vai rodas sarežģījumi, tad nāk virsū dusmas un vainas izjūta, kāpēc uzreiz neķēros slimībai aiz ausīm un vilku ārstēšanos garumā.
- Slimošanas laikā bērnu slimība asi izpaužas arī naktīs, kad vecākiem gribētos atpūsties no "dienas ārstēšanas", bet izrādās, ka naktsmaiņas neviens nav atcēlis. Bezmiega naktis krājas uz nervu galiņiem kā rūsas nogulsnes un nāk laukā pa dienu.
- Brīžos, kad jau jūtu tūlīt vīruss būs ieķēries kaklā arī man, tad mēģinu rīt visas tabletes pēc kārtas, jo citādi sākas panika, iedomājoties, cik būs grūti rūpēties par bērniem tad, ja būšu pati vārga un nespēšu skriet ar zāļu karotīti pakaļ bērnam.
- Viena no grūtākajām epizodēm ir pierunāt darīt tās lietas, kas palīdz veseļoties - dzert daudz šķidruma, izdzert zāles, atsūkt iesnas, veikt inhalācijas. Tad kā mantru skaitu dzejoli "..Kas zāles iedzert aizmirsīts, to Šņupis jupis atradīs..", bet ne vienmēr palīdz.
- Kad bērns slikti jūtas, tad stāstu, ka slimot nav viegli, un tas jāiztur un ka šis laiks drīz paies. Lai gan dažreiz pašam ir grūti noticēt, ka šis grūtais laiks paies, un nāks siltās dienas, kad varēs iet baudīt sauli, vēju un silto lietutiņu bez klepošanas un iesnām.
- Mani mierina blakus esošie cilvēki ar savu mīļumu, izpalīdzību un veltīto laiku. Bērnu izklaidei līdz puzles, domino, grāmatas, multenes, plastilīns un vecāku blakusbūšana.
Veselību visiem bērniem un viņu vecākiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru