Grāmata Vakariņas (autors Hermans Kohs)

Jebkura ēdienreize ir diezgan intīms process un rituāls, jo es tam piešķiru dalīšanās un piepildījuma nozīmi... dažādos kontekstos. Piemēram, ja vakariņojam kopā ar kādu, tad veltām tam cilvēkam savu laiku un uzmanību. Ja gatavojam ēdienu kādam, tad dalāmies ar savu enerģiju, ieguldot darbu pagatavošanas un pasniegšanas procesā. Tā ir sava veida enerģijas apmaiņa. Sākot lasīt Hermana Koha grāmatu, iedomājos, ka tā būs par cilvēka ikdienišķu ēdienreizes rituālu, kas pārvērtīsies par nozīmīgu notikumu vakariņu dalībniekiem.
Lielā mērā rakstniekam izdevās pievērst manu uzmanību galvenā varoņa iekšējiem pārdzīvojumiem, nīderlandiešu mentalitātei, sabiedrības priekšstatiem par morāli, bērnu audzināšanas jautājumiem, atklātībai starp cilvēkiem un līdzās pastāvēšanai.
Galvenā esence, ko spēju izvilkt no savām pārdomām, ir saistīta tieši ar savstarpējo atklātību un godīgumu. Kur ir robeža -  starp - dzīvot savu dzīvi, kā vēlos, un rēķināties ar līdzcilvēku. Mūsdienās cilvēkiem ir vēlme pēc neaizskaramības, individualitātes un savu robežu sargāšanas un vienlaicīgi mēs alkstam būt pamanāmi, iekļaujami, ievēroti un saprasti.
Man nosaukums "Vakariņas" velk pavedienu nevis uz vakariņām, kas notika restorānā, bet uz vakariņām, ko galvenais varonis Pauls pirms vairākiem gadiem bija sagatavojis mājās. Kopā ar dēlu Mišelu viņš grasījās apsēsties pie TV ekrāna, noskatīties ikvakara sporta ziņas un apēst lieliski pagatavotus makaronus alla carbonara . Bet īsu mirkli pirms tam ieradās viņa brālis Seržs ar sievu, lai pārbaudītu, vai viņš tiek galā ar saviem pienākumiem, kamēr sieva ir slimnīcā. Šī epizode izcili atklāj Paula iekšējos pārdzīvojumus un dusmas par šī rituāla izjaukšanu.
Grāmatā pārsteidzoši smalki caurvijas cilvēka instiktīvās reakcijas uz savas, savu bērnu, teritorijas drošības sargāšanu. Slēptā un atklātā agresija ir galvenais ierocis, neskatoties, ka vakariņu rituāls notiek smalkākajā restorānā.

Dāņu režisora Tomasa Vinterberga filma Kursk (2018)

Pagājušonedēļ noskatījāmies filmu par katastrofu, kas notika teju pirms 19 gadiem. Varētu to nosaukt par tipisku katastrofu filmu, ja ne tās sajūtas, kuras kaut kur zemapziņā tup, kopš tās nedēļas, kad sekoju reālajiem notikumiem Krievijā Barenca jūrā.
Notikuma apstākļi ir neticami nežēlīgi un skarbi. Tas skar tikko izveidojušās ģimenes, bērnus, galvenokārt 30 gadus vecus vīriešus, kas piedalās jaudīgās zemūdenes militārās apmācībās. Ironiski, ka zemūdene bija iesaukta par "nenogremdējamo" savas uzbūves un izmantojamo tehnoloğiju dēļ. Taču tās eksplutēšanas aprakstā un noteikumos netika pieļauta iespēja, kā tā var avarēt vai uzsprāgt, līdz ar to nebija plāna, kā tādā gadījumā organizēt glābšanas operāciju. Tas izklausās tik necilvēcīgi, ka filmas laikā domas un dusmas mutuļo kā vārošā katlā. No bezatbildības līdz augstprātībai, no izmisuma līdz naidam. Galvenajiem aktieriem labi izdevās iznest sižetā klātesošās emocijas. Grūti bija izturēt viņu cerību pilnās sirdis, jo man pašai cerību nevarēja būt.
Pēc filmas manī dzīvo pārdomas par cilvēces virzību, tās attīstību. Kā karš, nežēlība un augstprātība cilvēka dzīvi saberž putekļos. Secinājums?

Cilvēces galvenā vērtība ir pazemība, taču tā mums vēl jāmācās un jārod sevī.