Meitene manī...

Šobrīd manā galvā ir aktuāls jautājums par meitenīšu un puisīšu dzimšanu. Man pašai galvā ir tāds stereotips, ka sievietei dzīvē ir daudz grūtāk kaut ko sasniegt, ka sieviete ir otrās šķiras cilvēks, ka sieviete ir vājais dzimums daudzos aspektos. Tas laikam tāpēc, ka es tā jūtos... Vai varbūt kaut kur dziļi zemapziņā man tas jau ar mātes pienu iebarots? Vienai paziņai manas mammas vecumā pastāstīju, ka visticamāk mūsu ģimenē piedzims meitenīte un saņēmu savu "bumerangu" atpakaļ, jo viņa teica: "Nu nekas! Gan jau ne pēdējais bērniņš!" (ar tādu domu, ka nākamajam noteikti jāsanāk puisītim).
Tāpēc tagad bieži domāju, kā mainīt savu attieksmi pret meitenēm. Viņas taču parasti ir tik skaistas, radošas, apbrīnu izraisošas būtnes! Galu galā - bez viņām taču mēs neturpinātos! Visticamāk jāsāk ar sevi - jāmaina attieksme pret sevi. Es taču esmu meitene, un esmu laimīga meitene! To atgādināšu sev un mēģināšu novērtēt! Jo tas taču būs jānodod savam turpinājumam!

Goran Gora koncerts mežā un Dikļu pils izcilība

Sestdien devāmies uz Dikļu pili. Mūsu atpūta sākās jau Limbažu Pilsmuižas krodziņā, par kuru Guntars pēc atmiņas atcerējās kā vietu, kur kādreiz labi paēsts. Krodziņš tiešām iepriecināja gan ar apkalpošanu, gan ēdiena kvalitāti, gan omulīgo un veclaicīgo atmosfēru.
Pēc tam steidzāmies uz Dikļu pili, kur bija paredzēts Goran Gora koncerts. Dikļu pils klētī bija ļoti patīkama atmosfēra: dzērienu bārs savdabīgā stikla terasē, pie sienām gleznas, un skatuve bija noformēta meža noskaņā - projektors izgaismoja skaistu meža attēlu, starp instrumentiem rēgojās putnu izbāžņi un skatuves priekšā, kur sēdēja pats dziedātājs, atradās lapsa.
Koncerts noritēja augstākajā līmenī - instrumentu dažādība, ļoti laba skaņas kvalitāte un labākie skaņdarbi. Tas viss ļāva izbaudīt skaistu mūziku un pozitīvas emocijas.  Lai gan pirmspēdējās dziesmas "The Girl In The Backseat" laikā mani pārņēma aizkustinājums, un es ļāvu vaļu asarām...dažkārt aizkustinājums un asaras arī ir pozitīvas emocijas.

Vakars turpinājās tikpat romantiski un patīkami: pastaiga Dikļu pils pagalmā, izsmalcinātas vakariņas restorānā un sen, sen nepiedzīvota vannošanās pirms miega.
No rīta izbaudījām peldi baseinā un plunčāšanos baseinā, pēc tam sātīgas brokastis saulainajā pils verandā. Te arī savstarpēji apmainījāmies iespaidiem ar jaunu pāri. Saruna lieliski papildināja brokastu atmosfēru.
Ne velti Dikļu pils sevi sauc par izcilu vietu - mums izdevās izbaudīt izcilu atpūtu!

Dārglietu rīts "Rīgas Biržā"

Sestdien, 31.marta rītā, ieejot pa Rīgas biržas durvīm, Vecrīgas rāmais klusums nemanāmi pārtop par aktīvu cilvēku rosību, lai apskatītu Faberžē juvelierizstrādājumus. Šoreiz māsu sarīkojumā nolēmām iepazīt Rīgas Biržas muzeja vaigu un līdz ar to apskatīt vēsturiskos un pasaulslavenos Faberžē juvelieru nama darbus.
Ļoti atbilstošs šķita ekspozīcijas noformējums - katrs juvelieru darbs norobežots no apkārtējās mantkārīgās pasaules. Apkārt tumsa, izgaismoti tikai paši darbi. Kas tie ir - mākslas darbi, sadzīves priekšmeti, rotaslietas, īpašnieka mantiskā stāvokļa apliecinājums? Visticamāk, ka viss kopā!

Man vislabāk patiktu pieskarties un apēst kādu karotīti ikru no sudraba ikru servēšanas trauka, kas veidots puķkāposta veidolā ar skaistu vāciņu, kuram virsū uzrāpies mazs gliemezītis, vai arī nogaršot kādu desertu no ūdensrozes lapas vai magones formas deserta trauka. Smalki!
Un žēl, ka netiku pasēdēt skaistajā, noslēpumainajā stūrītī uz dīvāna, ko izgaismoja mājīgu galda lampu stari. Bet varbūt citreiz?
Pati Rīgas birža atjaunota ļoti grezni, moderni, plaši un atbilstoši savām funkcijām. Arī muzeja kafejnīca un suvenīru bodīte vilināt vilina ienākt un pavadīt laiku.
Prieks iepazīties!

Cilvēki tur (2012) Aiks Karapetjans

Aiks Karapetjans jau kopš pirmās redzētās viņa intervijas aizrāva ar savu personību, ar savu viedokli un ar savu harizmu. Tāpēc viņa filmu "Cilvēki tur" ļoti vēlējos redzēt, kamēr vēl bija iespēja. Un vakar tāda iespēja beidzot pavērās.
Filmētāja, aktieru un režijas darbs padarīja šo filmu baudāmu un aizraujošu. Tematika savā ziņā ļoti līdzīga filmas "Kolka cool" domai, bet pasniegta pavisam citā veidā. Un tas filmu padara par vērtību.
Dažbrīd filmas epizodes šķita pārāk rupjas, riebīgas, un galvā šaudījās doma, vai tiešām mums blakus cilvēki dzīvo tādu dzīvi. Vai tā mēdz būt? Bet laikam esmu pārāk naiva - tā jau ir tā noziedzīgā pasaule, kura "iesūc" cilvēkus savā varā. Pat dažbrīd pret cilvēka paša gribu.... Cik katra cilvēka griba ir stipra? Vai dzīves vidi mainīt ir cilvēka spēkos? Te jau pavīd filmas psiholoģiskais aspekts.
Noteikti gribētu redzēt arī nākamās Aika Karapetjana filmas.

Gaismas avots

Varbūt, ja nebūtu gaismas, mēs nezinātu, kas ir tumsa un mums nebūtu bail no tās? Lai gan mums jau tāpat patīk gaisma, tomēr cilvēks gaismas avotus mēģina padarīt vēl skaistākus, vēl dažādākus.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādē varēja apskatīt, cik dažādi gaisma var izgaismot telpu: gan uzbāzīgi, gan klusināti, gan nemaz neizgaismot... tikai atmirdzēt!
Man vistuvākais bija Latvijas dizaineru mammalampa un skandināvu lampu dizains. Kaut gan bija interesanti secināt, ka arī lampa var būt laikrādis, emociju paudējs un mākslasdarbs. Un, redzot dažas no laikrāžu lampām, atcerējos, ka kādu laiku atpakaļ tieši tāda galda lampa stāvēja gandrīz katram uz galda.
Tomēr labi, ka ir brīdis, kad lampu varam izslēgt - brīdis, kad ejam gulēt vai brīdis, kad mūs izgaismo dabas gaismas avots - saule!
Paldies māsai, kas ierosināja šo apgaismojošo izstādi! SisHol rules! :)

Aukstais Palladium. Karstā Linda Leen.

Palladium zāle sagaidīja vēsi, bet par laimi koncerta apmeklētāju piebiedrošanās telpu un atmosfēru sasildīja. Koncerts kavējās. Izskatījās, ka kaut kas nogāja greizi ar krēslu izvietošanu, jo viens puisis vairākas reizes nesa krēslus klāt. Tiklīdz grasījāmies par koncerta kavēšanos "pasūdzēties" twiterī, gaismas tika izslēgtas un CINEMA piedzīvojums sākās.

Koncerta pirmā daļa tiešām iepriecināja un pat sajūsmināja. Divas dziesmas, Lindai sēžot pie klavierēm, aizkustināja pat līdz asarām. Skaņa augstā kvalitātē. Skaisti! Ļoti patika Goran Goras piedalīšanās. Lai gan pirmā dziesma "I do" bija jau dzirdēta, bija prieks baudīt šo duetu. Dziesma patiešām izdevusies lieliska! Otrā dziesma "Swim, Robert, swim " patīkami pārsteidza - tik asprātīgs un jautrs priekšnesums! Vēl pirmajā daļā tik izpildītas vairākas pasaulslavenas kompozīcijas franču, spāņu un angļu valodā, ko harmoniski papildināja videoprojekcijas.
Pauzē šķita iederīgs Kaspara Zemīša priekšnesums un stāstījums par Nokia telefonos skanošo standartmelodiju, kas izrādās ir neliela daļa no spāņu komponista Francisco Tarregas skaņdarba.
Otrā daļa šķita mazliet samākslota. Tā bija visticamāk domāta tāda roķīgāka, bet kopumā man tā šķita mazāk vērtīga nekā pirmā. Kā arī vilšanos sagādāja Lindas Leen otrais tērps - man viņas koncerti asociējas arī ar skaistiem, daudzveidīgiem un krāšņiem tērpiem, bet šoreiz vajadzēja samierināties ar vienu tērpu, jo otrais tērps bija neforši pārveidots pirmais.
Kopumā pietrūka pārāk izslavētā koncerta saistība ar kino, jo tagad videoprojekcijas savos koncertos izmanto gandrīz visi mākslinieki, tāpēc to esamība neradīja kino noskaņu. Bet, ja salīdzina ar koncertu Arēnā Rīga, - šis bija tāds intīmāks, un varēja just dialogu ar skatītāju un brīvāku atmosfēru. Jebkurā gadījumā - Lindas Leen balss skanējums, emocijas, kā arī Kaspara Zemīša muzikālais pavadījums liek par koncertu atcerēties ar smaidu sejā!

Atziņas no decembra

Kad uzziedējusi 27.decembrī dāvinātā hiacinte, radās iedvesma apkopot atziņas no decembrī dzimušo dzejnieku pasākumā, kas notika Baznīcas ielā 30, Raiņa un Aspazijas mājā.
Anrī Lafošels lika aizdomāties par to, kad valoda gatava. Vai tad, kad tā ir mirusi? Un kad cilvēks ir gatavs?
Rūtas Ventas dzejolis, kas palicis prātā: "Tik cik runcis pieraudājis...Vai runcis vainīgs pie tā, ka no mūsu mīlestības nekas nav palicis?"
Agitas Dragunas atziņa: "Vieglāko ceļu izvēlas daudzi, bet - savu - grūtāko- retais!"
Inga Pizāne vēl tad, kad decembrī nebija sniega, runāja par to, ka "Melnajās ziemas naktīs/ pat sniegam ir bail krist.."
Tagad nu kļūvis gaišāks, un sniegs ir uzdrošinājies būt daudz.