Un šīs izstādes atmosfēru manī atdzīvināja vakardien redzētā filma "Dāmu mīlulis" (Bel Ami, 2012) ar Robertu Patinsonu, Umu Tūrmani un Kristinu Riči galvenajās lomās. Filmā attēlotie notikumi norisinās tieši Parīzē ap 1890. gadu, kad arī izstādē redzētie tērpi ir tapuši un valkāti. Filmā varēja redzēt tērpu, aksesuāru mēbeļu un vides jūgendstilisko smalkumu. Bet filmas galvenās atklāsmes, protams, slēpās nevis tērpu smalkumos un ballīšu vērienīgumā, bet gan cilvēcisko attiecību robežsituācijās. Cik tālu cilvēks var iet naudas dēļ? Kas cilvēkam ļauj pilnvērtīgi dzīvot: gods, godkāre, atriebības kāre, mantkārība, seksuālā iekāre, varaskāre? Vai nav tā, ka "kārumus" tomēr der ierobežot savā ēdienkartē? Kādā brīdī notiek tā, ka apkārtējie sāk patiešām ciest no galvenā varoņa apsēstības. Augsti vērtējams aktieru darbs un domas raisošs Gija de Mopasāna romāna motīvu atainojums.
pirmdiena, 2012. gada 9. jūlijs
Bel Ami un Jūgendstila mode
Un šīs izstādes atmosfēru manī atdzīvināja vakardien redzētā filma "Dāmu mīlulis" (Bel Ami, 2012) ar Robertu Patinsonu, Umu Tūrmani un Kristinu Riči galvenajās lomās. Filmā attēlotie notikumi norisinās tieši Parīzē ap 1890. gadu, kad arī izstādē redzētie tērpi ir tapuši un valkāti. Filmā varēja redzēt tērpu, aksesuāru mēbeļu un vides jūgendstilisko smalkumu. Bet filmas galvenās atklāsmes, protams, slēpās nevis tērpu smalkumos un ballīšu vērienīgumā, bet gan cilvēcisko attiecību robežsituācijās. Cik tālu cilvēks var iet naudas dēļ? Kas cilvēkam ļauj pilnvērtīgi dzīvot: gods, godkāre, atriebības kāre, mantkārība, seksuālā iekāre, varaskāre? Vai nav tā, ka "kārumus" tomēr der ierobežot savā ēdienkartē? Kādā brīdī notiek tā, ka apkārtējie sāk patiešām ciest no galvenā varoņa apsēstības. Augsti vērtējams aktieru darbs un domas raisošs Gija de Mopasāna romāna motīvu atainojums.
piektdiena, 2012. gada 6. jūlijs
Iespēja būt mīlētai...
Iepriekš vairākkārt esmu dzirdējusi un lasījusi, ka gaidību laiks ir visskaistākais laiks sievietes dzīvē un ka šis ir tas laiks, kad dzīve jābauda ar visām maņām. Protams, līdz brīdim, kamēr pati to piedzīvoju, bija grūti iedomāties, vai tiešām tas ir tik brīnumaini. Jo īpaši tādēļ, ka līdzās tam izskan brīdinājumi par "kaitēm" un grūtībām, ko grūtnieces mēdz piedzīvot.
Un man ir radusies vēlme piefiksēt tos mirkļus, kad man blakusesošie cilvēki likuši man justies īpašai un lutinātai. Es centīšos šos mirkļus saglabāt savā patīkamo mirkļu lādītē, lai varu to ik pa laikam atvērt un atcerēties, cik tomēr laimīga esmu un cik jauki un mīļi cilvēki ir man blakus.
Pirmais mirklis, ko atceros ar smaidu, ir dzestrā rītā vīra māsīcas un kaimiņienes pasniegti šokolādes gabaliņi, ko pabaudīt pie kafijas. Šķiet, ka sīkums, bet tajā brīdī jūti to mīļo attieksmi, ka cilvēks par mani padomājis.
Otrais mirklis, kad vīrs atved no tirgus veselu groziņu ar zemenēm un manu mīļo peoniju pušķi. Lai gan šis "lutinājums" bija manis pašas izčīkstēts, vienalga bija patīkami, ka vīrs nepaslinkoja un tomēr aizbrauca uz tirgu (ņemot vērā, cik ļoti viņam nepatīk pa tirgiem staigāt:))
Vēl viens notikums ir māsas un mammas lasītās un atvestās meža zemenes. Tās bija tik garšīgas un mīļas!
Kolēģu dāvātie ziedi pirms manas došanās atvaļinājumā, māsas dāvinātā grāmata par "Pirmo nedēļu brīnumu", vīramātes spontāni nopirktais un uzdāvinātais puķuzirņu pušķis ielas tirdziņā, vīra un draudzenes Sanitas komplimenti par to, cik labi izskatos, nesenais kaimiņienes sirsnīgais smaids un apsveikums, vīra dāvinātais pedikīrs, kas vēl tiks baudīts, mūsu kaķīša rīta murrāšana un gulēšana blakus - šie visi mirkļi liek man smaidīt un mīlēt dzīvi un pasauli.
Un man ir radusies vēlme piefiksēt tos mirkļus, kad man blakusesošie cilvēki likuši man justies īpašai un lutinātai. Es centīšos šos mirkļus saglabāt savā patīkamo mirkļu lādītē, lai varu to ik pa laikam atvērt un atcerēties, cik tomēr laimīga esmu un cik jauki un mīļi cilvēki ir man blakus.
Pirmais mirklis, ko atceros ar smaidu, ir dzestrā rītā vīra māsīcas un kaimiņienes pasniegti šokolādes gabaliņi, ko pabaudīt pie kafijas. Šķiet, ka sīkums, bet tajā brīdī jūti to mīļo attieksmi, ka cilvēks par mani padomājis.
Otrais mirklis, kad vīrs atved no tirgus veselu groziņu ar zemenēm un manu mīļo peoniju pušķi. Lai gan šis "lutinājums" bija manis pašas izčīkstēts, vienalga bija patīkami, ka vīrs nepaslinkoja un tomēr aizbrauca uz tirgu (ņemot vērā, cik ļoti viņam nepatīk pa tirgiem staigāt:))
Vēl viens notikums ir māsas un mammas lasītās un atvestās meža zemenes. Tās bija tik garšīgas un mīļas!
Kolēģu dāvātie ziedi pirms manas došanās atvaļinājumā, māsas dāvinātā grāmata par "Pirmo nedēļu brīnumu", vīramātes spontāni nopirktais un uzdāvinātais puķuzirņu pušķis ielas tirdziņā, vīra un draudzenes Sanitas komplimenti par to, cik labi izskatos, nesenais kaimiņienes sirsnīgais smaids un apsveikums, vīra dāvinātais pedikīrs, kas vēl tiks baudīts, mūsu kaķīša rīta murrāšana un gulēšana blakus - šie visi mirkļi liek man smaidīt un mīlēt dzīvi un pasauli.
trešdiena, 2012. gada 27. jūnijs
Meitene manī...
Šobrīd manā galvā ir aktuāls jautājums par meitenīšu un puisīšu dzimšanu. Man pašai galvā ir tāds stereotips, ka sievietei dzīvē ir daudz grūtāk kaut ko sasniegt, ka sieviete ir otrās šķiras cilvēks, ka sieviete ir vājais dzimums daudzos aspektos. Tas laikam tāpēc, ka es tā jūtos... Vai varbūt kaut kur dziļi zemapziņā man tas jau ar mātes pienu iebarots? Vienai paziņai manas mammas vecumā pastāstīju, ka visticamāk mūsu ģimenē piedzims meitenīte un saņēmu savu "bumerangu" atpakaļ, jo viņa teica: "Nu nekas! Gan jau ne pēdējais bērniņš!" (ar tādu domu, ka nākamajam noteikti jāsanāk puisītim). Tāpēc tagad bieži domāju, kā mainīt savu attieksmi pret meitenēm. Viņas taču parasti ir tik skaistas, radošas, apbrīnu izraisošas būtnes! Galu galā - bez viņām taču mēs neturpinātos! Visticamāk jāsāk ar sevi - jāmaina attieksme pret sevi. Es taču esmu meitene, un esmu laimīga meitene! To atgādināšu sev un mēģināšu novērtēt! Jo tas taču būs jānodod savam turpinājumam!
piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis
Goran Gora koncerts mežā un Dikļu pils izcilība
Sestdien devāmies uz Dikļu pili. Mūsu atpūta sākās jau Limbažu Pilsmuižas krodziņā, par kuru Guntars pēc atmiņas atcerējās kā vietu, kur kādreiz labi paēsts. Krodziņš tiešām iepriecināja gan ar apkalpošanu, gan ēdiena kvalitāti, gan omulīgo un veclaicīgo atmosfēru.Pēc tam steidzāmies uz Dikļu pili, kur bija paredzēts Goran Gora koncerts. Dikļu pils klētī bija ļoti patīkama atmosfēra: dzērienu bārs savdabīgā stikla terasē, pie sienām gleznas, un skatuve bija noformēta meža noskaņā - projektors izgaismoja skaistu meža attēlu, starp instrumentiem rēgojās putnu izbāžņi un skatuves priekšā, kur sēdēja pats dziedātājs, atradās lapsa.
Koncerts noritēja augstākajā līmenī - instrumentu dažādība, ļoti laba skaņas kvalitāte un labākie skaņdarbi. Tas viss ļāva izbaudīt skaistu mūziku un pozitīvas emocijas. Lai gan pirmspēdējās dziesmas "The Girl In The Backseat" laikā mani pārņēma aizkustinājums, un es ļāvu vaļu asarām...dažkārt aizkustinājums un asaras arī ir pozitīvas emocijas. Vakars turpinājās tikpat romantiski un patīkami: pastaiga Dikļu pils pagalmā, izsmalcinātas vakariņas restorānā un sen, sen nepiedzīvota vannošanās pirms miega.
No rīta izbaudījām peldi baseinā un plunčāšanos baseinā, pēc tam sātīgas brokastis saulainajā pils verandā. Te arī savstarpēji apmainījāmies iespaidiem ar jaunu pāri. Saruna lieliski papildināja brokastu atmosfēru.
Ne velti Dikļu pils sevi sauc par izcilu vietu - mums izdevās izbaudīt izcilu atpūtu!
otrdiena, 2012. gada 3. aprīlis
Dārglietu rīts "Rīgas Biržā"
Sestdien, 31.marta rītā, ieejot pa Rīgas biržas durvīm, Vecrīgas rāmais klusums nemanāmi pārtop par aktīvu cilvēku rosību, lai apskatītu Faberžē juvelierizstrādājumus. Šoreiz māsu sarīkojumā nolēmām iepazīt Rīgas Biržas muzeja vaigu un līdz ar to apskatīt vēsturiskos un pasaulslavenos Faberžē juvelieru nama darbus.
Ļoti atbilstošs šķita ekspozīcijas noformējums - katrs juvelieru darbs norobežots no apkārtējās mantkārīgās pasaules. Apkārt tumsa, izgaismoti tikai paši darbi. Kas tie ir - mākslas darbi, sadzīves priekšmeti, rotaslietas, īpašnieka mantiskā stāvokļa apliecinājums? Visticamāk, ka viss kopā!
Man vislabāk patiktu pieskarties un apēst kādu karotīti ikru no sudraba ikru servēšanas trauka, kas veidots puķkāposta veidolā ar skaistu vāciņu, kuram virsū uzrāpies mazs gliemezītis, vai arī nogaršot kādu desertu no ūdensrozes lapas vai magones formas deserta trauka. Smalki!
Un žēl, ka netiku pasēdēt skaistajā, noslēpumainajā stūrītī uz dīvāna, ko izgaismoja mājīgu galda lampu stari. Bet varbūt citreiz?
Pati Rīgas birža atjaunota ļoti grezni, moderni, plaši un atbilstoši savām funkcijām. Arī muzeja kafejnīca un suvenīru bodīte vilināt vilina ienākt un pavadīt laiku.
Prieks iepazīties!
Ļoti atbilstošs šķita ekspozīcijas noformējums - katrs juvelieru darbs norobežots no apkārtējās mantkārīgās pasaules. Apkārt tumsa, izgaismoti tikai paši darbi. Kas tie ir - mākslas darbi, sadzīves priekšmeti, rotaslietas, īpašnieka mantiskā stāvokļa apliecinājums? Visticamāk, ka viss kopā!
Man vislabāk patiktu pieskarties un apēst kādu karotīti ikru no sudraba ikru servēšanas trauka, kas veidots puķkāposta veidolā ar skaistu vāciņu, kuram virsū uzrāpies mazs gliemezītis, vai arī nogaršot kādu desertu no ūdensrozes lapas vai magones formas deserta trauka. Smalki!
Un žēl, ka netiku pasēdēt skaistajā, noslēpumainajā stūrītī uz dīvāna, ko izgaismoja mājīgu galda lampu stari. Bet varbūt citreiz?
Pati Rīgas birža atjaunota ļoti grezni, moderni, plaši un atbilstoši savām funkcijām. Arī muzeja kafejnīca un suvenīru bodīte vilināt vilina ienākt un pavadīt laiku.
Prieks iepazīties!
svētdiena, 2012. gada 1. aprīlis
Cilvēki tur (2012) Aiks Karapetjans
Aiks Karapetjans jau kopš pirmās redzētās viņa intervijas aizrāva ar savu personību, ar savu viedokli un ar savu harizmu. Tāpēc viņa filmu "Cilvēki tur" ļoti vēlējos redzēt, kamēr vēl bija iespēja. Un vakar tāda iespēja beidzot pavērās.
Filmētāja, aktieru un režijas darbs padarīja šo filmu baudāmu un aizraujošu. Tematika savā ziņā ļoti līdzīga filmas "Kolka cool" domai, bet pasniegta pavisam citā veidā. Un tas filmu padara par vērtību.
Dažbrīd filmas epizodes šķita pārāk rupjas, riebīgas, un galvā šaudījās doma, vai tiešām mums blakus cilvēki dzīvo tādu dzīvi. Vai tā mēdz būt? Bet laikam esmu pārāk naiva - tā jau ir tā noziedzīgā pasaule, kura "iesūc" cilvēkus savā varā. Pat dažbrīd pret cilvēka paša gribu.... Cik katra cilvēka griba ir stipra? Vai dzīves vidi mainīt ir cilvēka spēkos? Te jau pavīd filmas psiholoģiskais aspekts.
Noteikti gribētu redzēt arī nākamās Aika Karapetjana filmas.
Filmētāja, aktieru un režijas darbs padarīja šo filmu baudāmu un aizraujošu. Tematika savā ziņā ļoti līdzīga filmas "Kolka cool" domai, bet pasniegta pavisam citā veidā. Un tas filmu padara par vērtību.Dažbrīd filmas epizodes šķita pārāk rupjas, riebīgas, un galvā šaudījās doma, vai tiešām mums blakus cilvēki dzīvo tādu dzīvi. Vai tā mēdz būt? Bet laikam esmu pārāk naiva - tā jau ir tā noziedzīgā pasaule, kura "iesūc" cilvēkus savā varā. Pat dažbrīd pret cilvēka paša gribu.... Cik katra cilvēka griba ir stipra? Vai dzīves vidi mainīt ir cilvēka spēkos? Te jau pavīd filmas psiholoģiskais aspekts.
Noteikti gribētu redzēt arī nākamās Aika Karapetjana filmas.
pirmdiena, 2012. gada 20. februāris
Gaismas avots
Varbūt, ja nebūtu gaismas, mēs nezinātu, kas ir tumsa un mums nebūtu bail no tās? Lai gan mums jau tāpat patīk gaisma, tomēr cilvēks gaismas avotus mēģina padarīt vēl skaistākus, vēl dažādākus.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādē varēja apskatīt, cik dažādi gaisma var izgaismot telpu: gan uzbāzīgi, gan klusināti, gan nemaz neizgaismot... tikai atmirdzēt!
Man vistuvākais bija Latvijas dizaineru mammalampa un skandināvu lampu dizains. Kaut gan bija interesanti secināt, ka arī lampa var būt laikrādis, emociju paudējs un mākslasdarbs. Un, redzot dažas no laikrāžu lampām, atcerējos, ka kādu laiku atpakaļ tieši tāda galda lampa stāvēja gandrīz katram uz galda.
Tomēr labi, ka ir brīdis, kad lampu varam izslēgt - brīdis, kad ejam gulēt vai brīdis, kad mūs izgaismo dabas gaismas avots - saule!
Paldies māsai, kas ierosināja šo apgaismojošo izstādi! SisHol rules! :)
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādē varēja apskatīt, cik dažādi gaisma var izgaismot telpu: gan uzbāzīgi, gan klusināti, gan nemaz neizgaismot... tikai atmirdzēt!
Tomēr labi, ka ir brīdis, kad lampu varam izslēgt - brīdis, kad ejam gulēt vai brīdis, kad mūs izgaismo dabas gaismas avots - saule!
Paldies māsai, kas ierosināja šo apgaismojošo izstādi! SisHol rules! :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)



