Jau pirms kāda pusgada pieķēru sevi pie meitu gultas klāšanas brīža un nodomāju, kāpēc es to daru? Tas taču ir viņu pašu pienākums. Tad atcerējos kādu interneta video ar piemēriem, kā veidot kārtības tabuliņas, kas varētu motivēt bērniem pašiem iekopt savas ikdienas lietas un rituālus. Izvēlējos visvienkāršāko veidu: izgriezu no sarkana kartonveida papīra lapas tabuliņas ar nolokāmiem lodziņiem. Kopā ar vecāko meitu izgraizījām žurnālus un bukletus ar bildītēm, kas atbilst ģērbšanās, gultas klāšanas, rotaļlietu sakārtošanas, trauku novākšanas un zobu tīrīšanas rituālam. Uzlīmējām arī meitu vārdiņus, lai katrai būtu sava tabuliņa. Piestiprinājām tās pie ledusskapja ar magnētiņiem viņām pieejamā augstumā.
Nevarētu teikt, ka tas ir kāds kārtības ieviešanas brīnumlīdzeklis. Pirmajā dienā, protams, tas strādāja uz urrrā! Taču ar laiku tabuliņas piemirsās. Tomēr ik pa laikam meitenes (īpaši jaunākā trīsgadniece) atceras par tabuliņu, īpaši, kad pašas pēc ēšanas novāc traukus no galda, tad skrien pie tabuliņas un ar magnētu aizver lodziņu. Tajā mirklī atceras arī par citām lietām. Es jau no paša sākuma neuzstāju un nespiedu uz kārtošanu. Tikai informēju, ka tāda tabuliņa būs. Dažreiz, protams, uznāk atgādināšanas kāre - sakārtot mantas, pieklāt gultu kādu reizi. Tomēr kopumā šī lieta vairāk vērsta uz pašiniciatīvu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru