"Reizēm viņa izklidzina laukā - iziet neapdzīvotas nakts klusumā, kailās kājas iemauc gumijas zābakos, uzmet plecos tikai plānu naktskreklu. Viņai pa rokai uzticamie kruķi."Stāsts par meiteni Augustīni, kas meklē atbildes uz jautājumu, kā viņa piedzima, kāds ir viņas sākums šajā pasaulē. Meitene apzinās, ka viņas piedzimšana ir nejaušība, taču viņa meklē pavedienus saiknei ar dzīvi. Atbildes uz visiem svarīgajiem jautājumiem šķiet tik tālas, cik tālu ir viņas māte zinātniece, kura devusies kārtējā svešzemju ekspedīcijā. Vienīgais viņu saskarsmes līdzeklis ir telegrammas un vēstules, bet viņa alkst īstas saiknes un pieskārienu.
Par spīti kruķiem un bailēm no augstuma viņa dzīvo torņa istabiņā ar skatu uz kalnu. Kāpšana kalnos ir pārņemusi visus viņas dienas un nakts sapņus. Daudzos jautājumus viņa uzdod Nīnai, kas atbalsta viņu daudzos jautājumos un palīdz izdzīvot drūmās un ziemīgās stundas, spēlējot šahu.
Augustīnei svarīgā saruna par tēvu beidzas tā:
Burkas ar (rabarberu) ievārījumu tomēr palika tīkliņā uz piestātnes akmeņiem.
Augustīne: "Arī es paliku."
- Jā, tu paliki, bet viņš visdrīzāk tā arī neuzzināja, ka atstājis šai salā savas acis.
- Kāpēc viņš neatgriezās?
- Esmu pārliecināta, ka viņš gribēja atgriezties. Varbūt viņa ceļā stājās kas neparedzēts, ar ko viņš nespēja tikt galā, iespējams, sieviete.
Skumju un ilgošanās pārsātināta grāmata. Lai gan autorei izdodas saglabāt arī ironiju un sadzīvisku lietu komismu, piemēram, tēmā par rabarberu ievārījumu, tomēr pārsvarā lasītāja (manas) domas vijās ap galvenās varones ilgošanos pēc patiesas vecāku mīlestības un pieņemšanas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru