ceturtdiena, 2018. gada 2. augusts

Mārja Kangro. Stikla bērns.

Atzīšos, ka mani pārņēma dīvainas sajūtas, lasot šo biogrāfisko darbu. No vienas puses - saprotu, ka lasu darbu par spēcīgu pārdzīvojumu, intīmu pavērsienu cilvēka dzīvē, taču visu lasīšanas laiku jutu nevis līdzpārdzīvojumu, bet uztvēru šo darbu tikai kā dokumentālu pierakstu, kā faktu birumu un to aprakstu.
Tomēr autores galvenais uzdevums - nest lasītājiem domu, ka arī "tā" mēdz būt, ka dzīve nav skaists, rozā mākonis, kad runa ir par grūtniecību, dzemdībām, jaundzimušā dzīvību, ir ticis sasniegts. Patiešām - par ārpusdzemdes grūtniecību, nervu caurulītes defektiem, akrāniju un anencefāliju cilvēki neinteresējas, ja vien paši to nav pārdzīvojuši. Un man saistošs šķiet autores filozofiskais un intelektuālais skatupunkts uz šīm tēmām.
Galvenās trīs atziņas, kas manā galvā attīstījās, līdz ar šīs grāmatas lasīšanu, bija:

Pirmā - cilvēks, autores vārdiem saucot, "gaļas gabals" vai "klucis" vien ir - tā fizioloģiskās prasības, īpatnības un spējas ir visa pamatā. Arī dzīvnieciskie instinkti viņa uzvedību vada stipri pārliecinoši, dažreiz pašam to neapzinoties. Iespējams, tādēļ grāmatā ir šķietami neiederīgā nodaļa par karadarbību Ukrainā. Cilvēka galvenie instinkti dzīvot, cīnīties, izdzīvot, vairoties bieži vien kļūst pārāki par poētisko sadzīvošanu un mīlestību.

Otrā - empātija. Varētu būt, ka cilvēku par cilvēku padara tieši empātija. Autore mūsu sabiedrības līdzcietības kultūru nosauc par "mūlāpu" izturēšanos. Arī man empātijas tēma šķiet ļoti dziļa, vēl neizzināma. Kā runāt ar cilvēku, kurš pārdzīvo. Klusēt, jautāt, māt ar galvu, apskaut? Varbūt tam būtu vērts veltīt veselu mācību priekšmetu skolā?

Trešā - mātes loma. Man patika, kā autore pragmatiski aprakstīja mātes lomu jaundzimušā dzīvē: "Nodarbe, kas garīgi noslogo nepilnvērtīgi, toties emocionāli un fiziski novārdzina. Iznīcinoša garlaicība, atkārtošanās, atkārtošanās, atkārtošanās." Beidzot skaļi tika nosaukta tā sajūta, kuru bieži vien izjutu tajās iztukšojuma dienās, kad meitas burtiski "izsūca" un "izsūc" manu enerģiju.

Lai cik augstprātīgi vai nekorekti tas skanētu, bet mūsdienu cilvēka dzīvē un arī autores dzīvē vietu bērnam ir grūti atrast. Cilvēks tik ļoti aizņemts ar ārpasauli, satikšanām, ceļojumiem, darbu. Kur ir vieta bērnam? Grāmata rosina uzdot daudz vairāk jautājumu nekā sniedz atbildes. Tā, manuprāt, ir labas grāmatas iezīme.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana