Ceļojums uz Maroku 2023. Āfrika.

 Beidzot pēc trīs ar pus gadu pārtraukuma ieplānojam ceļojumu divatā ar vīru uz Maroku. Airbaltic lidsabiedrība piedāvā tiešo reisu. Oktobrī nopērkam biļetes (420 eur uz diviem), lai februāra beigās sildītos Marokas saulē. Galu beigās uzzinājām, ka datumi izvēlēti ļoti veiksmīgi, jo vēl pirms nedēļas būtu jāpiedzīvo stipras lietavas 5 dienu garumā, kad kalnu ielejas upes bija pilnas ar ūdeni. 

Lidostā pirms lidojuma papildus ir tikai pasu kontrole un pa ceļam ir jāaizpilda anketa par pases datiem un apmešanās vietu Marokā, kā arī tel.nr.. To būs jāuzrāda jau pie pasu kontroles Marokas lidostā. Lidojuma garums nepilnas piecas stundas. Turp un atpakaļ lidojuma laikā bijām noskatījušies trīs filmas.

Pirms Marokas ceļojuma paspēju nedaudz painteresēties par šo valsti un dažām ceļojuma atsauksmēm facebook lapā, pāris  žurnāla rakstos (žurn."Pērle" Nr.1), un pāris grāmatās, ko ieteica bibliotekāre. Piemēram, Jura Lorenca ceļojuma piezīmes un divu stopētāju piedzīvojumi Marokā. Kopumā neteiktu, ka ir ļoti daudz informācijas no latviešu ceļotājiem uz Maroku. Protams, bija redzēts Mārtiņa Sirmā raidījums par Marokas tadžīnu.

Tā ar nelielu bijību, piesardzību, bet ar atvērtām acīm un sirdi ieradāmies Marokā. Marrākešas lidosta ir ļoti ērta un mūsdienīga. Kad izgājām ārā, tad šaubījāmies, vai uz Marrākešas vecpilsētu jeb medinu braukt ar taksi vai autobusu. Sākumā vīrs centās kaulēties ar taksistu, kurš nosauca 20 eur cenu par taksi. Beigās piekrita pa 15 eur, bet tāpat šķita neadekvāta summa, vēl jo vairāk, ka turpat 100 metru attālumā ieraudzījām 19.autobusu, kas brauc tieši mums vajadzīgajā virzienā 30 dirhami katram (3 eur.). Jā, pirms tam nolēmām jau lidostā samainīt 40 eur uz vietējo valūtu, jo bija dzirdēts, ka ar karti maksāt nebūs iespēju. Īstenībā tā arī bija. Reti kur bija tāda iespēja.

Ceļš no lidostas bija ar sastādītām palmām, apelsīnu kokiem un citiem augiem, kas tālāk reti, kur auga. Arī ceļš bija plats un diezgan labi organizēts. Kamēr nesākās apļi. Tur gan parasti priekšroka uzstājīgākajam. Ceļš kādas 15 min un pēc tam izkāpām pie zirgu kariešu plača. Tur smird ar urīnu un sūdiem. Tās karietes domātas tikai tūristu izklaidei, un man ļoti nepatika pat skatīties tajā virzienā. Turpat netālu bija lielais pilsētas tirgus laukums (Jemaa el-Fnaa). Es centos pat neskatīties uz tirgotājiem un pārējiem tirgus dalībniekiem, kur nu vēl fotografēt. Jā, patiešām tā arī ir, kā biju dzirdējusi. Par velti savas izdarības - ne muzikanti, ne čūsku dīdītāji, ne citi neļauj fotografēt. Uzreiz pieprasa samaksu. Pie tam jau izdomātu summu - ja dod kaut vai 20 dirhamus (2 eur), tas neder. Prasa vairāk - pat 20 eur. Interesanta parādība ir tas, ka tur ir piemēram, vairākas pilnīgi vienādas sulu jeb smūtiju tirgošanas vietas, bet katrs cenšas tevi pievilināt sev. Visa Medina ir viens liels tirgus ar vairākiem laukumiem - pinumi, dārzeņi, garšvielas, somas, suvenīri u.tml. un visas ieliņas ir pārpildītas ar tirgotājiem. Pa tām pašām šaurajām ielām iemanās pārvietoties mopēdi un motocikli lielā ātrumā, ēzeļi, pārvadātāji ar sava veida piekabēm vai ķerrām. Pirmajās divās dienās par to var brīnīties, bet pēc tam jau sākam pierast - sadzirdu mopēda skaņu un uzreiz - malā, ja negribi, lai pa nagiem pārbrauc. Ēzeļu kravas gan katru reizi pārsteidza, jo to lielums un kučiera izdoma ir apbrīnojama.

Pēc kādu 20 minūšu gājiena esam atraduši ceļu līdz mūsu riādai (Riad of the light). Par riādu Marokā sauc māju ar dārzu - viens gids to apzīmēja kā paradīzes stūrīti, jo parasti iekšpagalmā ir dārzs, kāds ūdens avots - strūklaka vai baseins, līdz ar to putnu čalas. Tā arī mūsu mazā riāda izskatījās. Mūs sagaidīja viesmīle, kas cienāja ar piparmētru tēju. Lai gan tā nebija tipiska viesnīca (rezervējām airbnb), tomēr visi dokumenti bija jānoformē nopietni, arī pārējās apmešanās vietās mums prasīja pases datus, jāaizpilda anketas. Viesmīle angliski nerunāja, bija jācenšas saprasties franciski vai ar žestu palīdzību. Protams, Marokā franču valoda ir ļoti noderīga (tā tiek uzskatīta par biznesa valoda Marokā). Bet ar angļu valodu un pāris franču valodas frāzēm var tikt sveikā. Protams, beigās iemācījāmies arī pāris arābu un berberu dialekta vārdus. 

Riādā ir skaists iekšpagalms, balkoniņi vai iekšējie logi uz iekšpagalmu. Istaba ir neliela, maza vannasistaba, bet viss nepieciešamais ir pieejams. Arī sildītājs, jo februāra beigās mūra telpās vēl ir pamitrs un vakaros vēss. Katru vakaru slēdzām to iekšā. Pēc garā ceļa bijām izsalkuši, tāpēc pirmais, ko plānojam - doties paēst pusdienas, gandrīz jau vakariņas. Mūsu izvēle krita uz veģetāriešu vietu "Broc The Kasbah" - saimniecei turpat blakus ir paššūto apģērbu bodīte. Vieta izskatās tīrīga. Saimniece laipna un labi runā angļu valodā. Pasūtām siltos baklažānu salātus un svaigos salātus. Otrajā - mūsu pirmā nogaršotā veģetārā tadžīna. Klāt vienmēr tiek atnesta maizīte. Vēl izvēlamies piparmētru tēju un vēlāk pie deserta vienu melno kafiju. Par šo labo ēdienreizi samaksājām 270 dirhams jeb 27 eur. 

Pēc tam paspējam iziet riņķi pa medinu. Mūsu uzmanību piesaistīja Marrākešas muzejs, kas tikko bija vēris durvis ciet, tāpēc nolemjam, ka rīt varētu atgriezties uz izpēti. Viens pārdevējs mūs tomēr ievilina garšvielu veikalā. Viņi ir ļoti veikli ar to, ka prot iesākt sarunu, ieintersēt un ievilināt veikalā - tirgotavā un tad jau nenopērkot neko reti kurš var iziet, jo viņi ir ļoti uzstājīgi, gandrīz vai uzbāzīgi. Arī mēs iepērkam bagātīgo austrumu garšvielu maisījumu un piparmētru ēterisko eļļu, ko var likt karstā ūdenī, veicot inhalācijas. 

Pastaigājoties atceros, ka ceļvežos kā viens no galvenajiem ieteikumiem skan - uzkāpt kādā terasē un vērot saulrietu pār Marrākešas māju jumtiem. Tā arī darām - atrodam piemērotu vietu ar salmu saulessargiem un ejam augšā. Uz tādām vietām šajā laikā ir gandrīz vai rinda, bet padzert tējas glāzi un pavērot saulrietu tiekam.

Līdz ar tumsas iestāšanos pilsēta pārvēršas. Esam netālu no lielā tirgus laukuma. Nolemjam aiziet izbaudīt tā vakara atmosfēru. Patiešām laukums pārvērties par iespēju paēst vakariņas, taču te ir tāda haosa noskaņa. Visi tirgotāji - viesmīļi aicina mūs piesēst savā ēstuvē, lai gan maltīšu piedāvājums ļoti līdzīgs. Vienīgais piedāvājums, ka pievērš uzmanību, ir sautētās aitu galvas, bet mēs neesam izsalkuši, lai izmantotu šo piedāvājumu. Jūtam, ka esam noguruši no pastaigām un garā lidojuma. Dodamies uz mājvietas pusi, lai rīt no rīta turpinātu iepazīt šo interesanto Marokas pasauli.

Grāmata "Roņpils. Purva stāsti." (autors Dāvids Vikmanis)

Grāmata, kas kādu brīdi klusi sēdejusi mūsu plauktā, bet tad kādu vakaru, tēta rosinātas sākt lasīt kaut ko jaunu, nevis ierastās grāmatas, mūsu meitas Laine un Adrija piekrita ķerties klāt šai, kā izrādās, dikti aizraujošai grāmatai.

Meitenes tik ļoti iejutās dvīņumāsu Tīnes un Bīnes piedzīvotajā, ka mirklī, kad tētis lasīja epizodi par došanos purvā, Laine un Adrija slēpās tēta padusē, bet aizvien gribēja dzirdēt turpinājumu. Parasti "biedējošās" grāmatas nav mūsu meitu cieņā, taču šī bija tik aizraujoša, ka baidīšanās bija daļa no piedzīvojuma. Ļoti ērti ir tas, ka grāmata sadalīta epizodēs, tāpēc katru vakaru var viegli nodalīt lasāmo gabalu. Tētis uzteica neparasto grāmatas valodu, kas brīnumaini rosina iztēli, bet lasīšanu nepadara smagnēju.

Tā jau vairākus vakarus māsas ar tēti pirms miega jož turpināt izzināt Tīnes un Bīnes piedzīvojumus!

Olivjē Burdo grāmata "Gaidot Bodžanglu"

Sākot lasīt šo grāmatu, nodomāju, ka visticamāk to nepabeigšu, jo grāmatas sižets un noskaņa neievilka. Tomēr, dzirdot tik labas atsauksmes par šo grāmatu, un apņēmība pabeigt iesākto darīja savu, un grāmatu pabeidzu. Nolēmu uzrakstīt savas pārdomas, jo mani pārsteidza grāmatas nobeigums un pēcgarša. Šajā gadījumā man patika nevis pats grāmatas lasīšanas process, bet pārdomas, kas radās, aizverot pēdējo grāmatas lapu.

Grāmatas apakšvirsraksts: "Tas ir patiesais stāsts, kurā netrūkst parastu melu un ačgārnu melu, jo dzīve bieži vien ir tieši tāda." Tas atspoguļo manas pārdomas par šo grāmatu - no vienas puses saprotu, ka dzīve var ritēt tā neierasti un ikdienas norises var aizstāt ar ikvakara ballītēm. No otras - mans racionālais prāts negribēja pieņemt tādu hipijisku dzīves stilu un nevar noticēt tādai ikdienai un attiecībām.
Lai gan attiecību tēma, manuprāt, ir šīs grāmatas dārgums un ieguvums. Mani aizkustināja iejūtīgās dēla un mātes attiecības, arī jutekliskās sievas un vīra attiecības. Ģimenes savstarpējā mīlestība, pieķeršanās un atbalsts. Mātes īpašais psiholoģiskais stāvoklis, dzīves uztvere un attieksme pret dzīvi rosina domāt par normām un nenormām. Kaut ikvienam cilvēkam būtu tuvinieki, kas pieņemtu viņa īstumu, esību un rīcību ar tādu iejūtību un mīlestību, ar kādu to darīja galvenās varones vīrs un dēls!

Lindas Rozenbahas grāmata "Gaidības un radības ar prieku"

Šo grāmatu pārlasīju otro reizi. Un šobrīd esmu pateicīga sev, ka, esot bibliotēkā, roka pastiepās to paņemt atkārtoti pirms trešajām dzemdībām. Līdz šim biju atcerējusies, ka grāmata iedvesmo noticēt sev, savām gaidību un radību izjūtām, rada pārliecību, ka cilvēka ķermenis ir apveltīts ar brīnumainām fiziskām un garīgām spējām.
Otro reizi lasot, atklāju, ka grāmatā ir tik daudz izskaidrojoša materiāla par sievietes fiziskām sajūtām gaidību, radību un pēcdzemdību periodā. Katrā nodaļā ir atziņas un veselas atkāpes, kuras burtiski prasās būt izrakstītas, pasvītrotas un uzdrukātas uz izkārtiem plakātiem ginekologa kabinetā un dzemdību zālē.

Tagad, kad esmu piedzīvojusi divas dzemdības, varu teikt, ka pirmajās dzemdībās pavisam nebiju sagatavojusies tam, kas ar mani notiks. Drīzāk nebiju ieguvusi pārliecību, ka dzemdības spēju vadīt pati, tas ir, sekot savām fiziskām un psiholoģiskām izjūtām, uztvert tās nopietni, uzņemties atbildību par tām un aizstāvēt tās. Tas izklausās ļoti vienkārši: "Uzticies sev!", bet, ja to nav pierasts darīt ikdienā un vēl jo vairāk pavisam svešā un ekstremālā situācijā, tad tā ir gandrīz neiespējamā misija. Vecmāte Dina Ceple uzsver: "Nevajag dzemdības atstāt nejaušības ziņā, jo mazuļa piedzimšana ir viņa lielākais dzīves notikums un mammas lielākie dzīves svētki, jo visas pārējās dzimšanas dienas būs tikai dzimšanas atceres dienas." Viņa bērniņa dzimšanai iesaka gatavoties līzdīgi kā kāzām - vienam no lielākajiem notikumiem mūsu dzīvē. Ja aizdomājas, tad mūsu sabiedrībā kāzu gatavošanas procesam bieži vien esam gatavi veltīt desmitkārt vairāk resursu enerģijas, finansiālā un emocionālā ziņā, izvēloties un pērkot skaistāko kleitu, pasūtot garšīgāko torti, pārdomājot tās dienas katru minūti, savukārt bērniņa piedzimšanas dienu pieņemam kā pašsaprotamu, un ļaujam tai notikt bez gatavošanās.

Fotografēja Inga Pizāne

Otrajām dzemdībām jau biju apņēmusies gatavoties, izvēloties dzemdību vietu un cilvēkus, ko vēlos kā atbalstu. Biju sapratusi, ko nevēlos piedzīvot atkārtoti kā pirmajās dzemdībās. Tātad līdzīgi kā kāzās, mēs izvēlamies svinību vietu un kāzu vadītāju, ielūdzam viesus, ko satikt. Nodaļā "Dzemdību plāns" vecmāte Dina Ceple precīzi raksturo radību norisi divos scenārijos: mediķu vadītās un aktīvās dzemdības. Un es esmu piedzīvojusi abus veidus.

Fotografēja Inga Pizāne

Grāmatā ir apbrīnojami saprotami un skaidri aprakstīts katrs pirmsdzemdību un dzemdību posms, nianses, kurām pievērst uzmanību par vēlamo dzemdību pozu, kādus jautājumus uzdot vecmātei, lai saprastu, vai sadarbība būs saskaņota.
Īpaši vērtīga šķiet nodaļa "Kad nāks ĪSTĀ diena", jo te aprakstītas sievietes psiholoģiskās sajūtas, par kurām reti piemin citās grāmatās, piemēram, par to, ka sievietei pēkšņi rodas daudz spēka, vēlme rosīties, un svarīgi atrast virzienu, kurp vērst šo enerģiju, kādēļ var būt bezmiegs, bailes par gaidāmo. Tad skan iedrošinājums, ka pamazām bailes kļūst blāvākas, dodot ceļu dzimšanas dienas pieņemšanai.
Svarīgas ir arī fiziskās sajūtas - vēdera noslīdēšana, dzemdes treniņkontrakcijas, dzemdes kakliņa saraušanās, gļotu korķa izslīdēšana, par iespējamiem dzemdību sākuma scenārijiem un
, kā atšķirt priekšvētnešus no dzemdībām.
"Elpa - lielais palīgs dzemdībās. Ieelpa mūs apgādā ar skābekli, bet izelpā atslābst muskuļi. Izelpā (arī dziļā nopūtā) atslābinās maksts un starpene, bet tas palīdz bērnam turpināt ceļu."
Skaistākais radību apzīmējums: "Radības - šķiršanās sāpes (jo māte palaiž vaļā bērniņu, savā veidā no viņa atvadās, jo viņš taču vairs nebūs tik cieši saistīts ar māti) un jauna tikšanās."

Fotografēja Inga Pizāne

Labi, ja šim notikumam var nodoties. Uzticēties. Paļauties. Domāt, ka viss notiek uz labu. Iejusties tādā kā peldēšanā - ūdens tevi nes, viļņi nāk savā ritmā, un tu peldi tiem līdzi. Elpo tiem līdzi...

Šo grāmatu varētu citēt un citēt... Novēlu katrai topošai māmiņai sastapties ar šo grāmatu un smelties zināšanas, skaidrojumu un iedvesmu uzticēties sev, piedzīvojot brīnumaino radību norisi.

Satikšanās pakāpieni jau tuvu... atziņas no sarunas ar dzemdību vecmāti.

Ar katru dienu, nakti un pat stundu noskaņojos bērniņa sagaidīšanai. Ieklausoties savā ķermenī, jūtu, ka tas brīdis ir tuvu.
Pirms pāris nedēļām satikos ar izvēlēto vecmāti Līgu. Viņa rosināja padomāt par daudzām lietām. Gan par praktiskām, ko paņemt līdzi uz dzemdību namu, bet arī par garīgām un emocionālām, piemēram, apzināt savu spēku, apņemšanos un varēšanu, ko izmantot dzemdību procesā.
Kā arī atgādināja, ka dzemdības taču ir svētki - bērniņa dzimšanas diena! Tas mani rosināja nedaudz mainīt emociju rakursu - patiešām - tas būs ne tikai darbs, bet arī beigu beigās dzimšanas diena!!!
Viņa aicināja noformulēt tās darbības vai norises, kas man palīdzētu un ko es pati varētu iesākt, dzemdību sākumposmā, piemēram, tējas dzeršana, dušas apmeklējums, elpošanas ritms. Ja ne miegs, tad vismaz snauds un atpūta pirms intensīva darba.

Labi palika atmiņā viņas teiktais, ka jāvēro arī tas, kā dzemdību procesā jūtas bērniņš - viņa pašsajūta un sirdstoņi var norādīt, ka dzemdību poza vai kādas darbības viņam nešķiet piemērotas, tāpēc jāmeklē līdzsvarota sadarbība.
Sarunājām sazināties brīdī, kad jutīšu sāpes un kad nolemšu doties uz dzemdību namu. Atkarībā no situācijas tiksimies vai nu uzņemšanas nodaļā vai jau dzemdību nodaļā. Viņa pastāstīja, ka pie uzņemšanas parasti uzdot it kā ierastus jautājumus par grūtniecību, piemēram, pēdējo mēnešreižu datumu. Tas tiek uzdots ne tikai informācijas iegūšanas dēļ, bet arī tādēļ, lai pavērotu, kāds ir dzemdētājas stāvoklis - cik adekvāti viņa uzvedas un pārdzīvo ritošās kontrakcijas.
Nosauca arī vairākus iemeslus, kad uz dzemdību namu doties steidzamā kārtā, piemēram, ja noplūst augļūdeņi, bet dzemdību kontrakcijas nesākas vai noplūst zaļgani augļūdeņi. Tā kā streptokoka analīze man ir negatīva, tad šajā gadījumā iemesla nav steigties.
Mans jautājums bija, vai ir vērts lejuplādēt un sekot kontrakciju intervālu skaitīšanas aplikāciju. Iepriekšējās dzemdībās to nedarīju. Pēc vecmātes ieskatiem tas nav obligāts palīgs, drīzāk būtu jāseko savai sajūtai un nevajadzētu sevi lieki "uzvilkt" ar minūšu skaitīšanu.
Un svarīgākā doma, ko paņēmu līdzi no sarunas, ka kontrakcijas un sāpes ir ceļš un soļi uz satikšanos, tāpēc tās jāuztver ar pieņemšanu un pateicību.

F.Kavallo un E.Favilli grāmata "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm"

Šī nav no tām grāmatām, kad vecākiem jālasa stāsts, lai ieienteresētu vai izklaidētu bērnu, jo mani pašu patiešām aizrāva katra grāmatas lapaspuse un arī ilustrācijas. Grāmata ir turpinājums mūsu meitu iemīļotajam stāstu krājumam "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", kuru viņām lasīja priekšā krustmāte. Es biju pārsteigta, cik ļoti viņas aizrāva katrs meitenes dzīves stāsts. Par viņu aizrautību varēja spriest pēc tā, cik daudz jautājumu viņas uzdeva - kurā valstī un laikā dzīvoja meitene, kā arī apspriedām nepazīstamos profesiju nosaukumus. Ar tēti viņas lasīja stāstus, kas raisīja pārsteigumu un pat bailes - par revolucionāri Anitu Garibaldi un pirāti Annu Boniju.
Peldētāja, zooloģe, dziedātāja, rakstniece vai paukotāja - tu spēj sasniegt jebkuru mērķi, ja vien esi aizrautīga, uzņēmīga un neatlaidīga! Tāda ir galvenā vēsts, kas pausta ikvienā grāmatas stāstā. Neatkarīgi, vai meitenei ir 3 vai 93 gadi, grāmata sniedz drošības, miera un pārliecinātības devu, ka dzīve ir mūsu pašu rokās. Nav pareizu vai nepareizu rīcību vai nodarbošanos, ja vien sieviete seko savai enerģijai un savai iedvesmai.
Vēl jo vairāk, ka šajā - otrajā stāstu krājumā var atklāt tik populāru sieviešu kā Madonna, Agata Kristi, Bejonsē, Ofra Vinfrija, Štefija Grāfa un Sofija Lorēna dzīves ceļu. Tāpēc grāmata būs interesanta gan skolotājai, gan dumpīgai pusaudzei, gan labākajai draudzenei, kas vēlas brīvā mirklī izlasīt vienu iedvesmas stāstu.

No vecāku skatupunkta šī grāmata ļauj vieglāk tvert bērnu brīvību uzvedībā un rīcībā. Brīdī, kad redzu, ka meitas spītīgi cenšas kaut ko panākt vai ietiepīgi dumpojas pretī mūsu dzīves uztverei, tad atgādinu sev šīs grāmatas esenci - cilvēka gribasspēks, enerģija un dumpīgums ir atslēga tam, lai viņš dotos tajā virzienā, kas patīk, aizrauj un sev svarīgs!

Nīna Brokmane, Ellene Stēkene Dāle "Viva la vagina! Viss par sieviešu dzimumu"

Jā, kādam var likties, ka šī grāmata būtu jālasa ar sveci, slēpjoties zem segas. Es šo grāmatu ieraudzīju vietējās bibliotēkas plauktā un ar lielu aizrautību lasīju, arī sabiedriskajā transportā. Atzīšos, ka dažos atvērumos ilustrācijas aizklāju ar grāmatzīmi, lai nemulsinātu blakusstāvošos pasažierus un sevi.

Arī kulinārajos kursos, kāda kolēģe ieraugot, kādu grāmatu lasu, jautāja: "Vai tiešām savos gados vēl ir lietas, ko tu nezini par šo tēmu?" Es bez mulsuma atbildēju: "Jā, varbūt grūti noticēt, bet pat, esot trešā bērna gaidībās, ir ļoti daudzas lietas, ko nezināju vai tikai nojautu." Šī arī ir svarīgākā doma un iemesls autoruprāt, kādēļ šī grāmata tapa. Par daudzām pašsaprotamām lietām, īpaši tik svarīgām kā mūsu ķermenis, mēs tikai nojaušam vai balstāmies uz simtu gadu veciem mītiem - gan par izsargāšanos, gan par sievietes nevainības zaudēšanu un orgasmu, gan menstruālo ciklu.

Autoru prasme aizraujoši izklāstīt pētījumos balstītus faktus par sievietes hormonu darbību, par dzimumorgānu funkciju un līdzību ar vīrieša dzimumorgāniem, kā arī spēju iejusties katrai sievietei pazīstamos mulsuma brīžos saistībā ar dzimumdzīvi, mēnešreižu dienām, izdalījumiem no maksts, apmatojumu u.tml. ir grāmatas lielākā vērtība. Tādēļ grāmatu ir vērts izlasīt ikkatram neatkarīgi no dzimuma vai vecuma - arī pusaudžu meitene, gan viņas tētis te varēs smelties informāciju, kas ļaus izprast situācijas, kas bieži pārprotamas, nesaprotamas un pat šķiet ar prātu neizskaidrojamas.
Mūsdienās patiešām ļoti agri cilvēks saskaras ar informācijas lērumu, kas neizskaidro mūsu dzīves pamatprocesus. Šis informācijas avots var būt palīgs.